Īsta revolūcija Ukrainā sākas tikai tagad. Saruna ar režisori Artjuginu 4
Ukrainas Nacionālās teātra, kino un televīzijas universitātes pasniedzēja kinorežisore Larisa Artjugina iepriekšējo reizi Latvijā bija pērn oktobrī, kad šeit filmēja vienu no sižetiem īsfilmu ciklam “Kāpēc Eiropas Savienībā cilvēki dzīvo labāk”, kas tika demonstrēta Ukrainas televīzijā.
Larisa stāsta, ka jau vēlāk, aktīvi piedaloties Maidanā un filmējot notikumus, Rīgas pašvaldības policijas uzdāvinātais atstarotājs rokassprādze esot palīdzējusi viņai kā dzīvību sargājošs talismans: “Es to nēsāju uz rokas un laikā, kad “Berkut” pieskrēja pie manis, pacēlu roku, rādīju mirgojošo atstarotāju, kur rakstīts “policija”, un maldinoši miedzu viņiem ar aci, sak, “Es te savējā!”, un ne reizi nedabūju pa galvu, un arī filmēšanas kamera palika neskarta.”
Larisa kopā ar kolēģiem izveidojusi “Ukrainas kultūras darbinieku revolucionāro asambleju”, tāpēc viņai jautāju:
– Kāda šajā revolūcijā ir inteliģences loma?
– Esmu pārliecināta, ka revolucionāra varas sistēmas maiņa valstī sākas tikai tagad, – pirms tam bija tautas sacelšanās pret krimināli zaglīgo varas virsotni.
Tagad ir pilnīgi jāmaina varas struktūra un sistēma. Lai to izdarītu, vajadzīgas zināšanas, pieredze, un mūsdienīgs pasaules skatījums. Tieši tagad inteliģences loma kļūst izšķirīga – tai ir jābūt avangardam, kas virza šos procesus. Bez zināšanām ir jābūt arī uz pārmaiņām vērstai politiskai gribai un spējām. Tas ir sarežģīti, bieži vien daļa iekrīt radikālismā, piemēram, kā “Labējais sektors”, bet citi ieslīgst daudzrunāšanā, bezgalīgās apspriedēs.
– Kādus iekšējos riskus saskatāt?
– Viens no lielākajiem riskiem ir, ka tā sauktā jaunā vara, kas domā vecās sistēmas kategorijās, mēģinās celt valsti pēc tā paša vecā parauga. Jāapzinās, ka šī jaunā vara ir pagaidu vara un nespēs veikt vajadzīgās reformas. Pirmais, ko pieprasām, ir lustrācija, – pagaidām ir izstrādāti trīs likumprojekti, bet tālāk nav tikts. Vai cits piemērs – pretkorupcijas birojam ir jauna vadītāja, taču visa struktūra ir palikusi iepriekšējā, gatava strādāt tāpat kā līdz šim, izlikties, ka cīnās ar korupciju.
Ukrainas kultūras darbinieku revolucionārās asamblejas eksperti ir izstrādājuši priekšlikumus, kā mainīt kultūras ministrijas darbu, taču mēneša laikā jaunais ministrs nav radis iespēju sākt šīs reformas; kaut gan ir parakstījis ar mums sadarbības memorandu. Tajā pieprasījām auditu un visu kultūras ministrijas vērtību inventarizāciju. Par kultūras ministru kļuva “Maidana balss” – aktieris Jevgeņijs Ņiščuks. Drosmīgs, godīgs jauns cilvēks, taču kāpēc viņam jākļūst par ministru, kur vajadzīgas pavisam citas zināšanas. Nu labi, ja kļuvi par ministru, tad ņem un savāc sev komandu, kas spēj veikt reformas, nevis izvairies no tikšanās ar sadarbības partneriem!
Izglītības ministrs gan ir sācis reformas. Viņš ir parakstījis rīkojumu par “atklāto grāmatvedību” – tas nozīmē, ka ikviens interesents var uzzināt, kādu naudu kādām vajadzībām ministrija tērē.
Daudzi ukraiņi domā, ka nevajadzēja tik vienkārši atdot Krimu. Tajā brīdī, kad Putins sacīja, ka tie neesot viņa karavīri, un mēs sākām tos saukt par “zaļajiem cilvēciņiem”, ukraiņiem radās jautājums: “Ja suverēnas valsts teritorijā ir nezināmi karavīri bez atpazīšanas zīmēm, kāpēc tos nekādā veidā nedzenam ārā?” Tāda situācija bija ne jau vienu dienu, bet piecas vai sešas – sākumā “zaļo cilvēciņu” bija četrdesmit, pēc tam simts, pēc tam tūkstotis un pēc tam jau seši tūkstoši.
– Kā Ukrainā sajutāt Eiropas valstu atbalstu?
– Tāpat kā divu mīlošu cilvēku attiecībās, arī valstu un tautu attiecībās skaisti vārdi ir viena lieta, bet rīcība pavisam kas cits. Lietuva un Polija sniedza brālīgu palīdzību tieši tad, kad pret Maidana sacelšanās dalībniekiem tika vērsts terors un daudziem draudēja nāve, – Lietuvas prezidente paziņoja, ka viņas valsts uzņems cietušos un ārstēs. Mēs sapratām, ka viņi labi tika slēpti no izrēķināšanās. Lietuva tā izglāba dzīvību vismaz desmit ukraiņiem. Pēc tam Polija izdarīja to pašu.
Terora laiks bija briesmīgs tādēļ, ka cilvēki nezināja, kur un kad viņiem uzglūn ienaidnieks. Sešus manus studentus sagrāba uz ielas.
Viens no filmu operatoriem, kurš arī tika spīdzināts, stāstīja, ka galvenais jautājums pratināšanā bijis: “Kas finansē Maidanu?” Pratinātāji nespēja saprast, ka cilvēki cīnās par brīvību bez naudas.
– Lasīju, ka jaunieši tagad stāv rindās, lai pieteiktos dienestam Ukrainas armijā?
– Viņiem tas ir pašsaprotami, bez šaubīšanās, jo brīvība ir pašsaprotams garīgās esības veids. Viņi jaunības maksimālismā ir gatavi pat mirt; ja, nedod Dievs, sāksies karš, mobilizēta tiks tieši šī paaudze.
Taču es ticu, ka Ukrainai būs ļoti laba nākotne. Priecājos par saviem studentiem, kuriem “valsts” un “tauta” nav tukši vārdi. Savulaik mūsu universitātē strādāja profesors Viktors Kisins, kurš uz studentu jautājumu “Kam jūs veidojat filmas?” atbildēja: “Savai tautai.” Un tēlaini skaidroja, ka viņa tauta ir cilvēki, kas var sanākt viņa mājā. Arī dedzīgajiem jaunajiem cilvēkiem tagad tauta ir tie, kas sanāk viņa dzīvoklī, mājā vai viņa Maidanā.
Prestižu pasaules augstskolu absolventi izveidojuši sabiedrisku organizāciju, ar kuras starpniecību piedāvā savus pakalpojumus valdībai. Piemēram, valdība rakstiski paziņo šai organizācijai, ka vajadzīgs speciālists kādā ministrijā, un organizācija šo ziņu izsūta saviem biedriem un divdesmit četru stundu laikā saņem atbildes. Zinu, ka uz vienu šādu paziņojumu atsaucās Hārvarda, Sorbonas un citu augstskolu 17 absolventi, kuri bija gatavi tūliņ braukt uz Ukrainu un strādāt.
– Marta vidū tika ziņots, ka Kijevas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Filarets aicinājis Krievijas pareizticīgo baznīcu apturēt un vest pie prāta Krievijas vadību, kas nostājusies uz netaisnības ceļa.
– Man bija liels atklājums, ka Ukrainas Pareizticīgo baznīca cilvēkiem deva ne vien garīgo mierinājumu, bet arī praktisko patvērumu. 30. novembrī, kad Maidanā tika nežēlīgi piekauti studenti un bēga no vajātājiem, studentus paslēpa svētā erceņģeļa Mihaila klosteris, kurš pēc tam ne miličus, ne “Berkutu” iekšā nelaida. Pēc tam arī citi Ukrainas pareizticīgo klosteri uzņēma visus, kam vajadzēja palīdzību – gan ievainotos, gan no citiem reģioniem atbraukušos.
Maidanā ieradās garīdznieki un centās novērst asinsizliešanu.
– Jūs pārstāvat jauno kinematogrāfistu grupu “BABYLON13”, kura dokumentēja revolūcijas notikumus. Kādu pieredzi guvāt, ko secinājāt?
– Sākumā bijām domājuši izveidot dokumentālo filmu un piedalīties festivālos. Bet vēlāk sapratām, ka tikai filmēt un montēt nav īsti ētiski. Jo notikumi bija tik svarīgi, katrs varēja piedalīties, kaut ko mainīt ar rīcību, vārdu un arī filmu. Sapratām, ka nofilmētais, ko parādām tūliņ, spēj ļoti ietekmēt cilvēku prātus. Piemēram, mani domubiedri aizbrauca uz Doņecku un nofilmēja “Doņeckas gājienu”. Tajā pilsētā pirmajā Eiromaidanu atbalstošajā mītiņā piedalījās tikai ap simt cilvēku. Viņi izgāja cauri visai pilsētai, kaut tas nebija vienkārši izdarāms, jo daudzi pret viņiem bija noskaņoti agresīvi. Safilmētais materiāls tika ievietots internetā. Ļoti daudzi bija to noskatījušies, un pēc nedēļas jau tādā pašā mītiņā piedalījās trīs simti. Doņeckā tas ir liels progress.
Uzziņa
Ukraiņu kinorežisores Larisas Artjuginas zināmākie darbi ir Kannu kinofestivālā demonstrētā filma “Dzeltenais zieds mesjē Burijonam” (kopražojums ar Franciju, 2012), “Ukraiņu dusmīgie” ( 2013) un filma “Ukraina Goodbye” ( 2012).
