“Es biju varens. Un būšu!” Latvijas kino klasiku bez maksas iespējams skatīties arī ārzemēs 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālā kino centra portālā “filmas. lv” kopš decembra sākuma darbojas jauna sadaļa – restaurētu klasisko filmu izlase –, kas bez maksas pastāvīgi pieejama visā pasaulē un sniedz priekšstatu par Latvijas kinovēstures pamatvērtībām.
Latvijas kino klasikas izlases pirmajā komplektā ievietotas 13 pilnmetrāžas spēlfilmas (1930–1991), trīs dokumentālās filmas (1961–1988) un trīs animācijas filmas (1966–1979), visas filmas ir restaurētas un apgādātas ar anotācijām un subtitru tulkojumu angļu valodā. Gandrīz visām lentēm pieejamas arī citu valodu versijas.
Izlasi papildina kino speciālistu apraksti par svarīgākajiem pieturpunktiem Latvijas kino vēsturē.
No melnbaltās klasikas līdz animācijai
Spēlfilmu izlase hronoloģiski sākas ar mēmo filmu “Lāčplēsis” (1930, režisors Aleksandrs Rusteiķis), spilgtu nacionālās melodrāmas un ekspresionisma stilistikas paraugu, kas iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Klasisko kino pārstāv Leonīda Leimaņa temperamentīgā klasikas ekranizācija “Purva bridējs” (1966), spiegu trillera noskaņās veidotā Aloiza Brenča filma “Kad lietus un vēji sitas logā” (1967), Rolanda Kalniņa ironiskā stilizācija “Ceplis” (1972), klasiski romantiskā melodrāma “Ezera sonāte” (1976, Gunārs Cilinskis un Varis Brasla), zemtekstu piesātinātā padomjlaiku satīra “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975, Jānis Streičs) un psiholoģiskā krimināldrāma “Liekam būt” (1976, Aloizs Brenčs).
Eksperimentālu novatorisma garu izlasei piešķir ar dokumentālā kino paņēmieniem veidotā spēlfilma “Ābols upē” (1974, Aivars Freimanis) un melnbaltā operatoru filma “Motociklu vasara” (1975, Uldis Brauns), 60. gadu brīvības alkas un pasaules jauno viļņu kontekstus atgādina Rolanda Kalniņa filma “Četri balti krekli” (1967) ar Imanta Kalniņa dziesmām, bet 80. gadu pavisam atšķirīgo izpratni par brīvību demonstrē režisora Arvīda Krieva populārākā un vienlaikus sirreālākā filma “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” (1987), kur kā jūtīgs kinoaktieris debitē šobrīd pasaulslavenais teātra režisors Alvis Hermanis.
Visplašāk un daudzveidīgāk Latvijas kino klasikas izlasē šobrīd pārstāvēts režisors Jānis Streičs – sarakstā iekļauta vēl arī pēckara gadu drāma, lietuviešu literatūras klasikas ekranizācija “Svešās kaislības” (1983) un veltījums dzimtajai Latgalei – “Cilvēka bērns” (1991).
Dokumentālā kino ainu iezīmē trīs būtiski ceļa stabiņi, visas trīs filmas iekļautas arī Latvijas kultūras kanonā – pats pirmais poētiskā kino paraugs “Baltie zvani” (1961, režisors Ivars Kraulītis), Herca Franka ģeniālā īsfilma “Vecāks par desmit minūtēm” (1978) un režisora un operatora Ivara Selecka darba metodes esence, starptautiski augstu novērtētā atmodas laika filma “Šķērsiela” (1988).
Animācijas pirmā trijotne atspoguļo abus Latvijā spēcīgos animācijas virzienus, kas jau no paša sākuma attīstījušies paralēli, – gan divdimensiju aplikācija, gan trīsdimensiju leļļu animācija. Izlasē iekļauta gan oficiāli pirmā Latvijas animācijas filma “Ki-ke-ri-gū!” (1966), gan Kultūras kanonam izvēlētā Arnolda Burova filma “Vanadziņš” (1978), gan, iespējams, vispopulārākā Rozes Stiebras filma “Zaķīšu pirtiņa” (1979).
“Ceplī” – arī izgrieztās ainas
Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante teic – filmu digitalizācija un restaurācija ļauj tām atdzimt jaunā, mūsdienīgā formātā un kvalitātē, digitālā veidolā un neierobežotā telpā, dodot iespēju skatītājam piedzīvot atkalsatikšanās vai iepazīšanās prieku.
Taču pats restaurācijas process ir visnotaļ sarežģīts un interesants, īpaši, ja saistīts arī ar filmas rekonstrukciju.
Filmu restaurācijā četrus gadus strādājusī filmu restaurācijas māksliniece Rūta Sudakova atklāj, ka katra filma nes jaunus izaicinājumus un pārsteigumus.
Viņa stāsta: “2017. gadā restaurējot un rekonstruējot Rolanda Kalniņa “Cepli”, filmā ievietojām divas ainas, kas savulaik pastāvēja režisora versijā, taču tika izgrieztas no izrādīšanas kopijas.
Viena ir aina, kur Cepļa kundze, ko atveido izcilā latviešu aktrise Helga Dancberga, kopā ar citām buržuāziskās sabiedrības dāmām, sēžot ar limonādes glāzi rokā uz jumta terases Vecrīgā, galanti atšuj peļu slazdu fabrikas īpašnieku, nicīgi novelkot – strādnieks paliek vien strādnieks…
Un otra – savulaik izgrieztā, bet pēc rekonstruēšanas filmā atjaunotā aina pašā ceplī, kur Eduarda Pāvula varonis spriež, cik tad strādnieku būtu jāatlaiž… Kur, kā un kāpēc savulaik šīs ainas tika izgrieztas, tagad varam tikai minēt.”
Latviešu kino klasika – nezināma teritorija
Protams, līdz šim restaurēto spēlfilmu skaits ir krietni lielāks nekā minētajā izlasē iekļautais “vella ducis”. Pārlūkojot minēto 13 spēlfilmu sarakstu, var rasties jautājums, kāpēc izraudzītas tieši šīs un ne citas?
Vai eksperti daudz lauzuši šķēpus par izvēli? Kāpēc, piemēram, sarakstā nav “Mērnieku laiku” ar Viju Artmani, kas restaurēti 2019. gadā?
Tā jautāta, Nacionālā kino centra vadītāja, kino zinātņu doktore Dita Rietuma teic, ka izvēlētas filmas, kas atspoguļo būtiskus periodus vai pagrieziena punktus Latvijas kinovēsturē, un izlase, kura, protams, skatāma arī Latvijā, galvenokārt mērķēta ārvalstu skatītājiem, lai viņiem būtu iespējams iegūt priekšstatu par svarīgākajiem lielumiem Latvijas kinomākslā, atklājot tās stilistikas un žanrisko dažādību un akcentējot, ka latviešu kino nav radies tikai 1992. gadā.
Latvijas kino klasika daudziem ārzemju skatītājiem joprojām ir neatklāta un nepazīstama teritorija, kas savulaik bija integrēta padomju kino sistēmā. Portāls “filmas.lv” ir unikāla platforma – tas piedāvā gan izzinošus materiālus par Latvijas kino, gan arī iespēju daļu no Latvijā tapušajām filmām skatīties tiešsaistē un bez maksas.
“Mērnieku laiki”, manuprāt, nav reprezentatīvākais darbs ārvalstu skatītājam, stilistiski tas nav veiksmīgākais, kas veidots tā laika Latvijas kino,” savu viedokli izvērš Dita Rietuma. “Turklāt izlases nedrīkst būt pārāk apjomīgas, jo tad cilvēki var zaudēt spēju orientēties.”
Par šo izlasi jau saņemts ne viens vien kompliments. Igauņu kino profesionāļi izcēluši eleganto dizainu, vairāki Amerikā dzīvojoši kino pētnieki izteikušies, ka izlase izskatās ļoti pārliecinoši un tā ir unikāls piedāvājums.
Taču vielaikus Nacionālā kino centra direktore uzsver, ka šī izlase nav tāds komplekts, ko nekad nevarētu papildināt:
“Arī šogad esam domājuši turpināt attīstīt “filmas.lv” darbību. Viens no virzieniem būs klasikas papildinājums, bet otrs – pievērsīsimies tieši pēdējiem trīsdesmit gadiem, jo 2020. gada decembra sākumā Nacionālais kino centrs svinēja trīsdesmit gadu jubileju.
Līdz ar to esam iecerējuši palūkoties, kādi bijuši Latvijas nacionālā kino deviņdesmitie gadi, divtūkstošie un pēdējais gadu desmits, mēģinot saprast, cik nozīmīgi kino attīstības procesi notikuši kopš deviņdesmitajiem, kad naudas kino nebija nemaz un tapa viena filma divos gados, bet nu varam runāt par to, ka vienā gadā top padsmit filmas. Un jaunā sadaļa vairāk būs domāta Latvijas publikai.”
Līdz 2022. – sešas spēlfilmas
Latvijā filmu digitālā restaurācija sākās tikai 2008. gadā un kā pirmā restaurācijai tika izvēlēta Jāņa Streiča leģendārā spēlfilma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), tomēr finansējuma nepietiekamības dēļ tās tempi bija lēni.
Vienas filmas restaurācija maksā apmēram 15 līdz 16 tūkstošus eiro.
Tikai 2017. gadā Latvijas atmiņas institūcijas varēja sākt īstenot Eiropas Reģionālās attīstības fonda projektu “Kultūras mantojuma satura digitalizācija”, kura ietvaros iespējams arī diezgan apjomīgs filmu restaurācijas darbs. Pirmajā kārtā tika manuāli restaurētas 920 minūtes ekrāna laika.
Filmu restaurāciju koordinē Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, kas ir arī Nacionālā kino centra sadarbības partneris, veidojot portāla “filmas.lv” restaurētās kinoklasikas izlasi.
2017. gadā Latvijas Nacionālā arhīva izsludinātajā Kinodokumentu digitalizācijas iepirkuma konkursā uzvarēja studija “Lokomotīve”, kura kinodokumentu digitalizāciju Latvijas Nacionālā arhīva telpās veica trīs gadus – līdz 2020. gada decembrim.
Šis process nu ir noslēdzies, taču, kā saka Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante, ir vēl ļoti daudz filmu, kas pelnījušas restaurāciju, un tādēļ ir izsludināts jauns iepirkumu konkurss uz 660 ekrāna minūšu laika restaurāciju. Konkursā var pieteikties vēl tikai dažas dienas – līdz 11. janvārim.
Paredzēts līdz 2022. gada septembrim restaurēt sešas spēlfilmas, septiņas dokumentālās filmas un četras animācijas filmas. Spēlfilmu vidū ir “Tās dullās Paulīnes dēļ” (rež. Vija Beinerte), “Ievas paradīzes dārzs” (rež. Arvīds Krievs) un “Cilvēka dienas” (rež. Jevgeņijs Paškēvičs).
Abas pēdējās restaurējamo lokā iekļuvušas arī tādēļ, ka to operatoram Dāvim Sīmanim (1942–2007) 2022. gada 30. martā apritētu 80 gadu jubileja. Vēl tiks restaurētas Dzidras Ritenbergas filmas “Šīs bīstamās balkona durvis” un “Vakara variants”. Savukārt no dokumentālajām izraudzītas filmas par personībām – Ojāru Vācieti, Raimondu Paulu, Imantu Ziedoni, Jāni Peteru un Maiju Tabaku.
