“Kino un mēs”: saistošs ievads Latvijas kino. Recenzija par Matīsa Kažas filmizrādi “Kino un mēs” 0
Sanita Grīna, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par pandēmijas iespaidu uz kino nozari pamatoti noraizējušies ir kino profesionāļi ne tikai Latvijā. Tomēr tieši pavasara dīkstāve iedvesmojusi vienu no neparastākajiem darbiem mūsu jaunāko laiku kino vēsturē – ciešā režisora Matīsa Kažas, operatora Aleksandra Grebņeva un trīs aktieru – Andra Keiša, Egona Dombrovska un Jāņa Skuteļa – sadarbībā tapušo filmizrādi “Kino un mēs”. Paspējusi piedzīvot pirmizrādi kinoteātrī, tā pie skatītājiem dodas ar straumēšanas platformu starpniecību, tostarp no 17. novembra ir skatāma “Shortcut”.
Pusotru stundu garā filma ir uzņemta vienā nepārtrauktā kadrā – tādēļ veidotāji to nodēvējuši par filmizrādi, ironiski atsaucoties uz padomju kino tradīciju, filmām, kuru pamatā ir teātra izrādes ekranizācija. Izdomas, asprātības un ironijas “Kino un mēs” netrūkst, taču to caurstrāvo mīlestība pret Latvijas kino, nostalģija par mūsu zudušo kino citadeli – Rīgas Kinostudiju –, aizrautība un profesionāls azarts.
Vienā kadrā uzņemta filma ir tehnisks izaicinājums, spēju un veiklības pārbaude ne tikai aktieriem, operatoram un skaņu ierakstītājam, bet visai filmas komandai. Šāda darba radīšanai ir nepieciešama precizitāte un saskaņota visas filmēšanas grupas darbība līdz pat centimetram un sekundei, un, piedodot pāris sīku tehnisku kļūmīšu, “Kino un mēs” komandai to ir izdevies panākt.
Spēles laukumu (šajā gadījumā Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas paviljonā) ir jāspēj iekārtot un pārkārtot tā, lai radītu katrai ainai nepieciešamo vidi, vienlaikus ļaujot turpināt nepārtrauktu kustību pa to; arī aktieru kostīmiem jābūt tādiem, lai tos veikli, ar vienu rokas vēzienu, varētu pielāgot lomai, kuru aktieri izspēlē konkrētajā mirklī.
Te jāuzteic mākslinieks Rūdolfs Baltiņš un kostīmu māksliniece Līga Krāsone. Ar samērā minimāliem rekvizītiem filmas aktieri paviljona tumšajā, tukšajā telpā spēj uzburt gan trīs atšķirīgus filmēšanas laukumus, gan ainiņas no aizkadra dzīves kinostudijā. Savukārt viņu vienādās melnās “bītlenes”, kā to jau norādījuši vairāki filmas apskatnieki, atsauc atmiņā gan Jāņa Streiča Autora tēlu leģendārajā filmā “Teātris”, gan pantomīmas dalībnieku tērpus, galu galā – Rīgas Kinostudijas ziedu laiku, 60. gadu, modi, laikmetu, kam piederīgas arī kino “realitātes” dekonstrukcijas metodes, ar kurām filmā strādāts.
Kostīmus papildinot ar dažām trāpīgām detaļām, Keišs, Dombrovskis un Skutelis iejūtas trīs dažādu padomju periodā uzņemtu Latvijas filmu – melodrāmas “Ezera sonāte”, romāna ekranizācijas “Mērnieku laiki” un krimiķa “Dubultslazds” – aktieros un aizkadra personālijās, rotaļājoties un mainoties lomām, analizējot un inscenējot ainas no tām, atstāstot un izspēlējot kuriozus atgadījumus no filmu uzņemšanas, vienlaikus reflektējot arī par savu aktierspēli, atsedzot to, kā un cik dažādi dzimst loma.
“Kino un mēs” ir žilbinošs Andra Keiša un Egona Dombrovska talanta un profesionalitātes demonstrējums, populārajam komiķim un izklaidējošā raidījuma “Pusnakts šovs septiņos” vadītājam Jānim Skutelim nākas teciņus steigties līdzi saviem filmas kolēģiem, tomēr režisors Matīss Kaža mācējis izmantot viņa stiprās puses, piemēram, lieliskajā Ķenča lūgšanas ainā no “Mērnieku laikiem”, kā arī uzticot Skutelim filmu sižetu atstāstīšanu skatītājiem.
Dinamiskais trio saņēma nomināciju “Lielā Kristapa” balvai par labāko aktierspēli kā ansamblis, un, lai gan tā nerezultējās balvā, Keiša, Dombrovska un Skuteļa aizrautīgā saspēle bija pamudinājusi “Lielā Kristapa” noslēguma ceremonijas veidotājus tajā iekļaut “Kino un mēs” manierē veidotus skečus, kas arī ir vērā ņemams novērtējums.
Manā skatījumā “Kino un mēs” gan atstāj dažus neatbildētus jautājumus, piemēram, kādēļ izvēlētas tieši šīs trīs filmas un ne citas. Kādēļ tieši šie kuriozie atgadījumi un spilgtās Latvijas kino vēstures personības un ne citas? Ilgāks projekta attīstīšanas darbs, iespējams, būtu ļāvis filmai tapt konceptuāli pārliecinošākai un dziļāk reflektēt par padomju kino vēsturi un šīs filmu ražošanas sistēmas īpatnībām.
Tomēr šķiet, ka bažām par to, ka vietējiem skatītājiem bez zināšanām par Latvijas kino vēsturi aplūkoto filmu izlase varētu šķist mulsinoša un filma grūti uztverama, nav pamata – pirmās atsauksmes liecina, ka “Kino un mēs” ir izredzes pretendēt pat uz kulta statusu. Galu galā arī man ir jāatzīst, lai cik banāli tas izklausītos – “Kino un mēs” būtībā ir mīlestības vēstule kino un aktiermākslai, un mīlestības vēstulei nav jābūt perfektai vai universālai – tai ir jāaizkustina adresāta sirds.
“Kino un mēs” adresātu loks ir gana plašs un dažāds – tas aptver Andra Keiša, Egona Dombrovska un Jāņa Skuteļa talanta cienītājus un Latvijas “veco, labo” filmu fanus; iespējams, vienu otru skatītāju piesaistīs atmiņas par leģendāro Mika Savisko raidījumu ar tādu pašu nosaukumu, un zināms svars savu vienaudžu vidū ir arī filmas režisora Matīsa Kažas vārdam, kurš šobrīd ir viens no visaktīvāk strādājošajiem jaunajiem režisoriem.
Kino ieceres Kažam šķiet rodamies bez piepūles, un tikai 25 gadu vecumā viņš ir uzņēmis jau vairākas dokumentālās un īsfilmas (lielāko atzinību līdz šim saņēmusi Ņujorkā studējot tapusī dokumentālā filma “Vienu biļeti, lūdzu”) un atradis sev tikpat aizrautīgu un enerģisku radošo partneri operatorā Aleksandrā Grebņevā, kurš uzņēmis arī pavasarī pirmizrādīto Kažas dokumentālo filmu “Klejotāji” un ar kuru kopā pašlaik top nevis viena, bet veselas divas pilnmetrāžas spēlfilmas – Latvijā pirmā vesterna žanra filma “Kur vedīs ceļš” un drāma “Neona pavasaris”. Abu pirmizrādes tiek solītas jau nākamajā gadā. Gaidīsim!
