Kinofilmas “Dvēseļu putenis” operators Valdis Celmiņš: “Skatīties filmu telefonā ir kā ēst “fāstfūdu”” 7
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr latviešu vēsturiskā drāma “Dvēseļu putenis” uzsākusi ceļu ASV virtuālajos kinoteātros pirms “Oskara” ārzemju filmu īsā saraksta paziņošanas, Latvijas Televīzijas 1. kanālā atgriezies dokumentālais literāro ceļojumu raidījums “Literatūre”. Kas saista abas minētās un arī vēl daudzas citas Latvijā un pasaulē godalgotas dokumentālas un spēles filmas? Protams, tā ir operatora Valda Celmiņa allaž trāpīgi tēmētā kinokamera, kas formējusi mūsu skatu uz unikāliem vēstures un kultūras procesiem. Jaunajā “Literatūrē” – ceļojumi ar literatūristiem Martu Selecku, Gustavu Terzenu un 16 Latvijas rakstniekiem, bet sarunā ar Valdi – par to, kā nofilmēt literatūru, par īstā kadra notveršanu un to, kas ir kino svaigēšana.
Šobrīd daudzkārt pieaugusi dažādu ekrānu loma. Tas nozīmē, ka intensīvāks kļuvis arī operatora darbs?
Lielas un grandiozas idejas ir ļoti grūti šobrīd īstenot. Ja iesaista lielu cilvēku daudzumu, risks ir tik liels, ka neviens negrib uzņemties atbildību. Tāpēc ir pilnīgi pretēji – darba nav vairāk, bet daudz ideju, kas gaida īsto mirkli. Neskatoties uz to, mēs ar Uģi Olti rudenī pamanījāties uzņemt pilnmetrāžas spēlfilmu “Upurga”. Tas gan notika mazā komandā, brīvā dabā, kur tas šajos apstākļos bija iespējams.
Lasīju, ka filmējāt gana ekstremālos apstākļos, arī burtiski nonākot “Upurgas” straumē…
Uģa filmas scenārijs tika iesniegts mikrobudžeta konkursā – tā ir speciāla Valsts kultūrkapitāla programma režisoriem, kuri grib īstenot savu stāstu ļoti minimālistiskā formā par salīdzinoši ļoti niecīgu naudu. Process bija neticami aizraujošs – mums bija studentu filmas režīms ar ļoti profesionālu komandu. Tas nozīmē, ka visi dara visu – ja kādā brīdī ir jāskrien, jāvelk laivas vai jāstiepj koka bluķis cauri mežam, tad režisors ņem un velk, nevis sēž un tikai domā par cēlu ideju.
Kāds vilinājums ir atgriezties studentu filmas režīmā pēc lielformāta kinodarbiem, starp kuriem ir gan “Dvēseļu putenis”, gan “Nameja gredzens” un citi?
Profesionāli tas bija liels izaicinājums, jo tie ir ļoti interesanti nosacījumi. Tu atsakies no visiem potenciālajiem palīglīdzekļiem, paliekot pie minimuma, tomēr mēģini izstāstīt stāstu tikpat pilnvērtīgi. Šī filma nekļūtu astoņreiz labāka, ja tai astoņreiz palielinātu budžetu, palielinātu komandu vai būtu iespēja lietot vājprātīgi dārgu un sarežģītu tehniku. Tāpēc tu vienkārši meties iekšā – tas, kas sanāks galā, būs tas, kas tu esi bez nekāda attaisnojuma, ka kāds kaut ko nav izdarījis. Man tas ļoti patīk.
Lielās spēlfilmas, dokumentālās filmas, animācija, televīzija – kas liek izšķirties par piedalīšanos vienā vai otrā projektā?
Pirmkārt, tie ir cilvēki. Brīnišķīgi režisori ar skaistām idejām, ko viņi ir gatavi īstenot. Ja runājam par “Upurgu”, tad noteikti ir režisors Uģis Olte un mūsu kopīgā studija (Vides filmu studija. – A. K.), kura arī īsteno šo projektu. Kopā ar Uģi daru daudz televīzijas lietu – man ļoti patīk viņa aizrautība ar televīziju. Viņš aptuveni 20 gadus cenšas radīt ļoti augstvērtīgu televīzijas saturu. Televīzija ir ļoti kārdinoša tāpēc, ka atšķirībā no kino, kur gandarījumu citreiz saņem tikai pēc pieciem gadiem, tu atgriezenisko saiti saņem atpakaļ jau pēc pāris nedēļām. Ja tas ir vērtīgs un labs saturs, un tas sasniedz daudz skatītāju, tad tajā ir milzīgs gandarījums.
Filmējot jau domājat par to, vai to skatīsies telefonā vai milzu kinozālē?
Skatīties filmu telefonā ir kā ēst fāstfūdu. Nav vērts par to daudz moralizēt – vienkārši tā darot, tu necieni sevi. Protams, ja tu paēd ātri negaršīgu un neveselīgu ēdienu, tu esi paēdis.
Ja noskaties skaistu filmu telefonā, iespējams, pat bez austiņām, skaidrs, ka tu to esi redzējis. Bet vai tu to esi izbaudījis?
Pārdzīvojis? Kinoteātris ir maģisks ne jau tikai tādēļ, ka tur ir liels ekrāns un laba skaņa. Kino skatīšanās ir kolektīva enerģijas apmaiņa. Ja necieni sevi un tas tev nav svarīgi, ēd “maķīti”, bet, ja esi pārliecināts “svaigēdājs”, tad ej tikai uz kinoteātri.
Tagad aktuālajā raidījumā “Literatūre” ir cits izaicinājums – skatītājam jāierauga rakstītais teksts. Kā nofilmēt literatūru?
“Literatūres” formāts ir vairāk balstīts uz autoriem. Mēs ieraugām papīra cilvēcīgo pusi – grāmatas rakstītāju, turklāt par klasiķiem runā mūsdienu literāti. Bet skaidrs, ka vienīgais, par ko mēs katrs spējam runāt, ir tikai un vienīgi par sevi. Latviešu literatūras klasika bieži vien jau ir lasīta skolas laikā spiestā kārtā, ne ar tām siltākajām emocijām. Kad tev viens interesants mūsdienu literāts uz to pašu darbu liek paskatīties ar tādām ļoti redzīgām, dziļām acīm, tad šo iepriekš tā īsti neiepazīto darbu ieraugi citām acīm. Piemēram, Ingas Gailes skatījums uz Vizmu Belševicu man bija absolūts apvērsums. Milzu atklājums man ir Rvīns Varde – gan kā personība, gan kā “Satori”, Rīgas Laika” tekstu un citu literāru darbu autors. Viņš pievelk kā magnēts, jo domā ārkārtīgi interesanti un liek tev doties jaunā virzienā. Ceru, ka mums izdodas nodot skatītājiem to, ko paši pārlaimīgi piedzīvojam filmēšanā.
Interesantu personāžu jūsu filmētajās filmās netrūkst. Pagājušajā gadā vien pirmizrādīti trīs dokumentāli stāsti, katrā pa unikālai personībai. “Lēciens”, “Es piedzimu Rosellīni” un “Dinārs”, kura varoni, ballīšu mūziķi Dināru, atšķirībā no pirmajām divām atradāt tepat Latvijā.
Ieraugot Dināru, mums tapa pilnīgi skaidrs, ka mēs dzīvojam savā ilūziju burbulī par to, ka mēs esam kultūras cilvēki. Lielākā sabiedrības daļa patērē to, ko rada Dinārs. Tātad viņš ir pamatkultūra un mēs esam subkultūra. Likās, ka būtu ļoti interesanti apskatīties, ko viņš rada un kādi ir cilvēki, kas to patērē. Gribējām zināmā mērā parādīt Latvijai pašai to spoguli, kādi mēs esam un kas ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Turklāt Dinārs ir tāds kā ideālais vīrietis – viņam ir pilna māja ģitāru, viņam ir rokgrupa un pilnīga brīvība. Uz to tiecas ļoti daudzi vīrieši. Tā bija forša vasara, kur mēs ar Mārtiņu Graudu un skaņu režisoru Verneru Biteru braukājām pa Latvijas zaļumballēm. Jau 30 kilometrus ārpus Rīgas cilvēki ļoti aktīvi iet dejot. Tādu klasisku “šīberēšanu”, kā to sauc Mārtiņš Grauds, joprojām dara daudzi cilvēki. Tas ir skaists un emocionāli piepildošs process, kuru mēs Rīgā zaudējam.
Tas žanrs, kurā nepielūdzami var nokavēt īsto mirkli, skatienu, tekstu, ir dokumentālais kino.
Tas brīdis, kad viss ir tieši tā, kā tam vajag būt, ir gan spēles kino, gan dokumentālajā. Pārsvarā tas ir atkarīgs no tā, kāds cilvēkiem, ko filmēju, ir dzinulis vai motivācija tam, ko viņi dara. Kad ir tā brīnumainā situācija, kad cilvēkam ir pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš kaut ko dara, viņš kadrā pieņem lēmumu un rīkojas, un palīdz tev izstāstīt filmas stāstu, tad tas ir maģisks brīdis. Tu tikai domā, kaut tas nepārtrūktu… Tajos brīžos var just, ka uzmetas zosāda.
Spēles filmās parādās arvien vairāk neprofesionālu aktieru, tostarp arī “Dvēseļu puteņa” galvenā varoņa atveidotājs Oto Brantevics. Atbalstāt šo pieeju?
Latvijā nav profesionālu aktieru 14, 16 gadu vecumā, kā tas ir pasaulē. Ja gribi ar tāda vecuma personāžiem strādāt, tad ir jāizmanto neprofesionāļi. Turklāt nevienai filmai nav universālas receptes. Šķiet, ja paņemsi neprofesionālus aktierus, liksi viņiem darīt kaut ko konkrētu, pieliksi klāt dažus jokus un dramatisku mūziku, un viss nostrādās. Bet var nenostrādāt.
Filma ir jocīgs vairāku lietu maisījums. Arī saliekot sastāvdaļas nepareizi, tas var strādāt.
Simtprocentīgi zināt, kāpēc tev izdosies vai neizdosies, nav iespējams.
Pērn saņemts ne tikai “Lielais Kristaps” par labāko operatora darbu “Dvēseļu putenī”, bet arī nominācija Starptautiskās kinooperatoru federācijas balvai “IMAGO” līdzās filmas “1917” galvenajam operatoram Rodžeram Dīkinsam? Sapnis sastapt viņu klātienē apbalvošanā gan nepiepildījās…
Būtu bijis forši, bet šogad ir tik daudz lietu nenoticis un tik daudz traģisku lietu noticis, ka gausties par tādu sīkumu būtu neadekvāti situācijai. Tomēr starptautiska atzinība… Iespējams, man kā lauku bērnam, kas ienācis pilsētā un mēģinājis izkarot savu pozīciju, pašapziņas trūkums ir reizē dzinulis un gremdētājs, kas visu laiku spiež šaubīties, vai domāju un daru pareizi. Ar “Dvēseļu puteņa” režisoru Dzintaru (Dreibergu) veidojām paši savu, striktu valodu, kā mēs gribam šo stāstu stāstīt. Skaidrs, ka nebija pārliecības par to, ka tas ir pareizi un vai tas nostrādās un attaisnosies. Tad tu atdod filmu skatītājiem, kuri to vienkārši patērē vai bauda, un tu atkal īsti nezini, kāpēc viņiem patīk vai nepatīk. Tu visu laiku esi apmaldījies. Taču profesionālās vides novērtējums no tiem, kas saprot šīs sastāvdaļas, zina, kur jābūt katrai šī mehānisma skrūvītei, ir tāds ļoti patīkams enerģijas grūdiens pārliecībai, ka vajadzētu mēģināt darīt kaut kādas lietas tālāk. Tas ļauj nešaubīties, riskēt, iet uz priekš.
Kas šobrīd notiek jūsu filmēšanas laukumos?
Šajā ziemā jāuzfilmē Aigara Graubas veidotā Ziemassvētku filma bērniem – pagājušajā gadā to neizdevās izdarīt, jo nebija sniega. Vasarā turpinām uzņemt Aigara Graubas filmu “Jumprava” – skaists projekts.
Nezinu nevienu citu režisoru uz planētas Zeme, kuram būtu tik liela kaislība uz sintezatoriem kā Aigaram Graubam. Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka Aigara filmai par sintezatoriem ir jābūt vislabākajai pasaulē.
Ar filmas “Lēciens” režisori Giedri Žickīti iecerēts filmēt Krievijā, bet arvien atliekam filmēšanu, jo ceļošana šobrīd ir ļoti apgrūtināta.
Trūkst ceļojumu aizrobežu filmēšanas lokācijās?
Nē! Vairāk par visu man patīk dzīvot mājās. Ļoti izbaudu to, ka nekur nav jābrauc. Reizē, protams, gribas arī stāstīt stāstus, kuros neesam iespiesti kaut kādās robežās.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Aizrautība. Izturība. Nepārtraukta neapmierinātība ar sevis un citu izdarīto.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez manas ģimenes.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Atpakaļnākošā enerģija no “Dvēseļu puteņa”. Šobrīd, virzot filmu “Oskaram”, arī starptautiski iegūtā kritiķu un profesionāļu atzinība – medus maize, kurā veldzēties kādu brīdi.
Labākā izklaide?
Kādreiz biju adrenalīna “džankijs”, piedalījos izteikti ekstrēmos sporta veidos, jo manas profesijas cilvēki ikdienā saņem milzīgus kairinājumus, tāpēc vienkārša atpūta īsti neļauj atslēgties. Tagad, ja izdodas ar bērniem aizbraukt pie tēva, makšķerēt, tas ir labākais, kas var būt. Caur saviem bērniem labāk iepazīstu tēvu, un ir ļoti foršs, relaksējošs process, kad paretam izdodas dabūt triju paaudžu kontaktu.
