“Kino ļaudis prot un viņiem patīk priecāties, un Dzidra mācēja svētkus sarīkot,” Ritenbergas krustmeita dalās atmiņās par aktrisi 2
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2021. gada vasarā izdevniecība “Latvijas Mediji” ir izdevusi Dzidras Ritenbergas rakstītas atmiņas. Tajās ir gan priecīgas, gan skumjas lappuses, taču šīs atmiņas nav tapušas jau gatavas grāmatai – materiāls tika apkopots jau pēc aktrises un režisores nāves.
Dzidras Ritenbergas dzīves liecinieku ir daudz, tomēr tieši tuvinieki ir tie, kas zina, kāda Dzidra bijusi pa īstam. Ne tikai kino un teātrī. Viena no tiem ir viņas krustmeita Ritma Ritenberga, kura ir arī redzama Ritenbergu ģimenes fotoarhīva bildēs, viņa mīlēja un pazina mākslinieci, kā arī laipni atsaucas stāstīt par Dzidru.
Jūs esat Dzidras Ritenbergas krustmeita.
R. Ritenberga: Dzidra Ritenberga ir mana tēva māsa, mana Krustmāte – tā es viņu arī uzrunāju visu mūžu un tālāk, stāstot par Dzidru, reizēm lietošu šo uzrunas formu.
Kā tapa Dzidras atmiņu grāmata?
Laikā, kad Krustmāte veselības stāvokļa dēļ tik aktīvi vairs nestrādāja, ģimenē reizi pa reizei raisījās sarunas par pagājušajiem laikiem. Mana mamma Valda Ritenberga – zinātniece un enciklopēdiju redaktore, šķiet, bija tā, kas mudināja Dzidru pierakstīt domas un atmiņas par savu dzīvi. Tā tas sākās. No sākuma rakstīšana gāja diezgan raiti, reizēm viņa palasīja priekšā uzrakstīto, tad, veselībai pasliktinoties, arī rakstīt kļuva grūtāk.
Jau pēc Krustmātes aiziešanas mamma sāka apkopot uzrakstīto materiālu. Tas bija samērā haotisks, pierakstīts uz dažādām lapām un lapiņām, kas nu bija patrāpījušās pa rokai. Šodien droši varu teikt, ka bez mammas pieredzes darbā Galvenajā enciklopēdiju redakcijā kā galvenā redaktora vietniecei Tehnisko zinātņu nodaļā un viņas zinātnieces, tehnisko zinātņu doktores strukturētā prāta neviens šo visai sadrumstaloto un reizēm epizodisko materiālu nebūtu sakārtojis loģiskā un vēsturiskā secībā.
Tas bija brīdis, kad pie darba ķērās mans tēvs, Dzidras brālis Rihards Ritenbergs. Loģiski sakārtoto materiālu viņš pārrakstīja uz datora. Papum toreiz jau tuvojās astoņdesmit gadu. Un tā nebija tāda vienkārša lieta, kā to šodien, kad dators kļuvis par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu, uztveram. Viņš mācījās datoru un rakstīja, atšifrēdams Dzidras rokraksta nianses.
Tālāk pārrakstītais materiāls jau digitālā formātā kopā ar rokrakstiem tika svinīgi nodots Smiļģa muzejam. Esam ļoti pateicīgi nu jau mūžībā aizgājušajai muzeja fondu glabātājai Margitai Mantiņai par nesavtīgo un neatslābstošo interesi par Dzidras personību un daiļradi. Tieši viņa veicināja materiālu pārņemšanu no muzeja puses.
Margitas kundze arī gribēja pati uzrakstīt grāmatas ievadvārdus, taču nepaspēja. Kopā ar Krustmātes rokrakstiem muzejam nodevām arī vēl vienu lielu manas mammas mūža darbu – vairākos albumos savāktos drukātos materiālus gan no Latvijas, gan ārzemju preses par Dzidras daiļradi no pašiem pirmsākumiem.
Kura Dzidras loma kino vai teātrī jums personiski ir vistuvākā?
Man īsti nav atmiņu par Krustmātes teātra lomām, jo biju pārāk maza laikā, kad Dzidra bija teātra aktrise. No kino lomām visvairāk atmiņā palikušas tās, kuras spēlētas atzinību ieguvušās filmās – “Ilgais ceļš kāpās” un “Mans draugs – nenopietns cilvēks”. Skatījos un vienmēr domāju: kā gan Krustmāte spēj tik ticami, gan ar smeldzi, gan vieglu humoru notēlot šīs sievietes, kā pratusi ieraudzīt cilvēku rakstura šķautnes, uzvedības nianses, žestu un skatienu valodu, ko vēlāk iemiesojusi šajos tēlos.
Kā jums šķiet – ko viņai nozīmēja būt režisorei? Tā tomēr joprojām ir drīzāk vīriešu profesija…
Nedomāju, ka viņa tā vērtēja – vīriešu vai ne vīriešu profesija. Es domāju, ka bija pienācis laiks un viņai bija ko teikt kamerai jau kā režisorei. Iespējams, arī lietas, ko pašai kā aktrisei neizdevās realizēt. Režijas ceļu Dzidra sāka iet jau brieduma gados, kad bija labi iepazinusi uzņemšanas laukumu no aktiera skatpunkta.
Krustmātei vienmēr bija aktīva dzīves pozīcija, viņa kaismīgi debatēja ar saviem kolēģiem un domubiedriem, kas nereti pulcējās mūsu mājās, par notikumiem teātrī, valstī, attiecībām starp cilvēkiem. Būt režisorei – tā viņai bija iespēja izcelt kādu sabiedrībai aktuālu problēmu un uzrunāt lielu skatītāju auditoriju. Īpaši svarīgi tas bija laikā, kad par problēmām runāt īsti nebija atļauts.
Grāmatā ir attēli ar viņas jubilejas svinībām. Kā tika svinētas Dzidras Ritenbergas jubilejas?
Mūsu ģimenē vienmēr ir svinētas jubilejas, svētki, taču Dzidra pēc savas būtības nebija lielu svinību cilvēks. Mūsu svētki parasti notika pašu tuvāko pulkā, taču vienmēr bija arī cilvēki no radu vai draugu loka, kuri dzīves ceļā bija palikuši vientuļi un kurus pieņēmām savā tuvumā, nekad neatstumdami no mūsu ģimenes.
Krustmāte bija dāvanu lielmeistars, kas prata katru iepriecināt ar kādu sen lolotu pārsteigumu vai ilgi atmiņā paliekošu piemiņas lietu. Atceros, ka lielākas jubileju svinības notika reizēs, kad tās iekrita kādā no filmēšanas epizodēm. Kino ļaudis prot un viņiem patīk priecāties, un Dzidra mācēja svētkus sarīkot un priecāties līdzi, cik nu veselība to katrā reizē atļāva.
Pastāstiet, lūdzu, par kādu zīmīgu atmiņu, kas nāk prātā Dzidras sakarā!
No agras bērnības mana ģimene bija mamma, papus, vecāmamma – tēva māte – un Krustmāte, mēs visi dzīvojām kopā vienā dzīvoklī. Bērnībā gaidīju dāvanas, jo Krustmāte bieži kaut kur brauca un bija mani izlutinājusi. Gribēju ģērbties kā viņa, uzstāties kā viņa… Krustmāte nekad nežēloja laiku sarunām ar mani, kas īpaši svarīgi bija pusaudža un agrajos jaunības gados.
Viņa bija kā svaiga gaisa elpa ar jaunumiem kultūras, mākslas un sadzīves lietās, īpaši laikā, kad pati jau dzīvoja Maskavā. Gaidīju katru viņas ciemošanās reizi un caurām naktīm runājām, runājām, runājām pie lielā virtuves galda, kamēr mājinieki sen gulēja.
Mūsu mājās mēdza ciemoties Dzidras laikabiedri, domubiedri, darbabiedri. Manās atmiņās šīs viesošanās palikušas kā nebeidzamas sarunas, diskusijas, reizēm strīdi, savas taisnības aizstāvēšana.
Kā tālu pasaku atceros vasaras Mellužos, kur mūsu īrētajā vasarnīcā mīlēja viesoties kultūras cilvēki. Visspilgtāk nāk prātā reizes, kad pati pie stūres, ar savu “Volgu” un mazu sunīti līdzi ieradās režisore un pedagoģe Vera Baļuna.
Skanēja viņas pazīstamā uzruna: “Mazais! Kā tev iet, Mazais?” Tā viņa uzrunāja ne jau mani, bet Krustmāti un visus savus audzēkņus, lai cik gadu tiem arī būtu! Šīs tikšanās bija dzīvespriecīgas, skanēja smiekli. Ko viņi runāja, neatceros un nesapratu, bet zinu, ka Dzidra gaidīja, kad atkal atbrauks Skolotāja.
Vasarās pie mums viesojās arī vairāki Maskavas Staņislavska teātra aktieri un tehniskie darbinieki, ar kuriem Dzidra bija strādājusi kopā un kuri viņu ļoti mīlēja. Dzidra parasti sarunāja viņiem īres istabiņas Mellužos pie jūras Puķu ielā, kas bija pavisam netālu no mums. Tas jau bija laiks pēc viņas vīra Jevgeņija Urbanska nāves. Gandrīz katru dienu viņi nāca pie mums pavadīt vakarus, paauklēt mazo Dzidras meitiņu Žeņu, paspēlēt badmintonu.
Par badmintonu Mellužos man ir īpašas atmiņas. Mūsu sēta bija tam labi piemērota – no vienas puses – divstāvu māja, no pārējām – krūmi, kas aizturēja Jūrmalai raksturīgos vējus. Pagalms bija gluds, zālīte smilšainajā zemē liela neauga, un laukums gatavs!
Badmintonu mūsu mājās spēlēja visi – papus, mamma, Krustmāte, vecāmamma, es un vēlāk arī Žeņa. Visjautrākās partijas vienmēr bija Krustmātei ar vecomammu – kur un kā nu katra to volāniņu aizsitusi! Es tai lietai piegāju nopietni – gribējās spēlēt vēl un vēl, un tad spēles partneri mainījās, lai jau man tiek!
Tālāk jau ir atmiņas no smagāka Dzidras dzīves posma – pēdējie desmit viņas dzīves gadi pagāja lielās veselības problēmās. Ļoti bieži biju viņai blakus slimnīcās, pat reanimācijas nodaļās, lai sniegtu viņai pazīstamo un tik nepieciešamo atbalstu.
Reiz slimnīcā bija epizode, kur naktī man likās – palātā esam trīs un Krustmāte vairs necīnās, šķita, ka mēs ar kaulaino sacenšamies, kurai izdosies viņu dabūt savā pusē … Toreiz uzvarējām, kaulainā atkāpās un Dzidrai tika dāvāti vēl dzīves gadi.
Ja jums jānosauc trīs lietas, kas raksturoja Dzidras Ritenbergas personību… Kādas tās būtu?
Dzidra bija uzticams cilvēks, apveltīta ar ļoti augstu pienākuma apziņu, ko īpaši izjutu attiecībā pret ģimeni, ārkārtīgi dāsna – gan materiālajā, gan morālajā ziņā. Viņai piemita dabas dots pedagoga talants un elegance, ko izjutuši daudzi jaunākās paaudzes aktieri, kurus viņa labprāt iesaistīja savās filmās – iedrošināja nākotnes ceļam, pat audzināja viņus kā personības.
