Atis Klimovičs: Kino, lai iepazītu kaimiņus 8
Šobrīd gluži svaigs kinodarbs laists pie skatītājiem Ukrainā, un tā nosaukums ir “Kiborgi”. Aktierfilma, kuras darbība norisinās pilnībā sagrautajā Doņeckas lidostā, var kļūt par kases rekordisti. Tas saprotami, jo cīņa par lidostu vairākumam ukraiņu neatkarīgi no tā, vai viņi pārsvarā runā ukraiņu vai krievu valodā, nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai vietu, kur notikusi 242 dienas ilga un asiņaina kauja. Filmai, kā var noprast, ir zināmi trūkumi, tostarp vietumis iezadzies pārspīlēts patoss un šur tur vājāk padevušies dialogi, taču tajā ir gana daudz veiksmīgu epizožu, kas kopumā paņem skatītāju savā varā. Kāda filmas vērtētāja uzsvērusi, ka ap filmas vidu pilnībā apklususi popkorna un čipsu tūtiņu čaukstēšana, bijusi dzirdama vien dažas labas skatītājas šņukstēšana. “Kiborgu” autori centušies turēties pie dzīves realitātes, cik vien spējuši. Filmas varoņi – lidostas aizstāvji gluži kā dzīvē jeb kara apstākļos arī lieto necenzētu leksiku, runā divās – ukraiņu un krievu – valodās, un tas ļauj viņiem kļūt reāliem. Kā raksta viena no apskatniecēm, šie varoņi ir pārspīlēti patriotiski, taču vienlaikus dzīvi, tuvi un katram saprotami. Tādi, kuros iespējams pazīt sevi, kaimiņu, darba kolēģi vai metro nejauši pamanītu jaunieti novalkātā sporta jakā. “Kopā ar viņiem pasmieties par karavīru jokiem, sajust lepnumu par tankiem ar zili dzeltenajiem karogiem, pēkšņi sākt raudāt un skarbi nolamāties, kad kāds no viņiem aiziet bojā.”
Tomēr ne tikai Ukrainā nepieciešams redzēt šo filmu. Arī Latvijā, ja vien piekrītam, ka bez zināšanām par vēsturi, šajā gadījumā tik nesenu, pilnvērtīgu dzīvi nav iespējams sa-sniegt. Nelielām nācijām un valstīm, kāda ir Latvija, nepieciešams būt tikpat, bet varbūt pat vēl zinošākām par lielākām un daudz vecākām nācijām. Visticamāk, uz lielā ekrāna ieraudzīta mākslas filma atstās daudz lielāku un emocionālāku iespaidu pat par pašu informatīvi bagātāko avīzes rakstu. Skatoties “Kiborgus”, daudziem kļūtu saprotams, kādēļ ukraiņi jau no filmas pirmajām minūtēm nokļūst pretēju emociju varā – no lepnuma par saviem puišiem līdz dziļām sērām par daudziem, kas zaudēti šajā karā un tiek joprojām zaudēti, no neizpratnes par krieviem, kas tūkstošiem dodas uz slaktiņu Ukrainā, līdz naidam pret Krievijas valdošo maniaku un ļaunuma impēriju, ko viņš cenšas atjaunot uz tādas pašas pagājušā gadsimta ļaunuma impērijas drupām.
Tomēr, atmiņā pārcilājot, kādas līdzīgu vēstījumu nesošas filmas līdz latviešu skatītajam nav nokļuvušas vairāk nekā divdesmit gados, ir maz cerību, ka “Kiborgs” nokļūs uz mūsu kinoteātru ekrāniem vai kādas televīzijas programmā. Piemēram, divas somu filmas. Viena par Ziemas karu, otra par Turpinājuma karu. Pirmās nosaukums “Ziemas karš”, bet otrai dots tās pamatā esošā un pazīstamā somu rakstnieka Veines Linnas romāna “Nezināmais kareivis” nosaukums. Var, protams, nosaukt tās par tipiskām kara filmām, taču tiem, kas tās redzējuši un izlasījuši slaveno romānu, mūsu Baltijas kaimiņi somi noteikti būs kļuvuši kaut mazliet saprotamāki. Un tas taču ir tas, ko mums vajadzētu vēlēties.
