Roberts Vinovskis: Neticu nekādiem topiem! 0
Pirms nedēļas Parīzes “L’étrange” – vienā no pasaulē svarīgākajiem žanra filmu festivāliem – pasaules pirmizrādi piedzīvoja režisora Aika Karapetjana un “Studijas Lokomotīve” trešais kopdarbs – psiholoģiskais trilleris “Pirmdzimtais”, kurā galvenajās lomās Kaspars Znotiņš un Maija Doveika. Uz Latvijas kinoteātru ekrāniem filma iznāks no piektdienas, 29. septembra.
Mūsdienās filmas panākumu garants ir ne tikai ģeniāls režisors un talantīgi aktieri, bet arī asredzīgs producents, kurš spēj pamanīt trāpīgu stāstu, sapulcināt vajadzīgos cilvēkus, notvert īsto brīdi un atrast maku, kas spēj samaksāt par dārgo kino tapšanas greznību. Kino producenta ROBERTA VINOVSKA vadītā “Studija Lokomotīve” pašlaik ir viena no starptautiski visvairāk pamanītajām ar visai pieklājīgu atzinības koeficientu. Visas filmas, kas pēdējos gados tapušas šajā studijā, arī sadarbojoties ar kolēģiem Baltijā, izrādītas pasaules kinofestivālos un izpelnījušās rezonansi.
– Ņemot vērā tevis producēto darbu starptautisko rezonansi, vai ir kāds amata noslēpums vai maņa, ar ko mūsdienās jābūt apveltītam producentam? Varbūt pietiek ar cīņas azartu? Tavs vaļasprieks taču esot bokss…
R. Vinovskis: – Bokss ir kaut kas, kas vajadzīgs visiem pusmūža vīriešiem, tas izkustina visu ķermeni. Cīņas elementa klātbūtne jau nepieciešama ne tikai kino cilvēkiem – ja neizlādējies, stress laužas ārā citādā veidā. Bet par kino maņām grūti pateikt – laikam tajās ir mazliet no visa. Nemaz nezinu, vai ir skolas, kur var iemācīties tādu profesiju kā kino producents. Rietumos var apgūt specifiskus apakšžanrus, teiksim, filmēšanas laukuma administratora amatu. Tomēr filmu producentam jāorientējas dažādās lietās, jābūt iemaņām menedžmentā, kaut kas jāsaprot no kino, jāspēj strādāt ar cilvēkiem. Iespējams, ir lieta, kas dominē pār citām, – subjektīvais rokraksts, kas izpaužas autora izvēlē – ja neskaita kopražojumu projektus, ir samērā šaurs cilvēku loks, ar kuriem strādāju – daži Latvijas autori, atzīti profesionāļi. Tās ir ļoti apzinātas izvēles. Ar lielāko tiesu esam labi draugi un domubiedri arī ārpus darba, un man ar viņiem ir interesanti strādāt.
– Pērn Kannās iekļuvi Eiropas kino profesionāļu “Producers on the Move” divdesmit labāko topā – ko tas īsti nozīmē, un vai šis notikums raisīja kādu pavērsienu tavā darbībā?
– Šī ir platforma, kur 20 nosacīti jaunie producenti katru gadu tiek uzaicināti kopējā darba nedēļā, notiek lekcijas, var veidot kontaktus, domāt par kopīgiem projektiem. Protams, ir ļoti patīkami, ja, skatoties iepriekš paveiktos darbus, tevi izvēlas šādai platformai. Kopumā neticu nekādiem topiem, vienalga – filmu, mūzikas vai cilvēku topiem, žūrijām, jo tie ir subjektīvi. Arī žurnāli publicē “visu laiku labāko” simts filmu topu, ir interesanti salīdzināt ar savu vērtējumu, tomēr to nedrīkst uztvert pārāk nopietni. Ar dažiem kolēģiem no Eiropas jau izveidojies ļoti labs kontakts, un varbūt kādreiz radīsies arī kāds kopīgs projekts.
– Tas, ka rosies Eiropas un pasaules kino aprindās, ļauj domāt, ka zini, kādas šobrīd ir pasaules kino tendences…
– Mana pārliecība – tendences ir tas, no kā jācenšas bēgt, tāpēc absolūti necenšos analizēt, kas šobrīd aktuāls. Jo biežāk apmeklē filmu festivālus, jo vairāk saproti, ka sliktākais, kas var būt, ir tas, ja cilvēki mēģina sekot kaut kādām tendencēm jeb “trendiem” festivālu konjunktūrā, sākot no tēmu izvēles un beidzot ar kino vizuālo valodu. Līdzko pamani šādus centienus, filma kļūst garlaicīga. Protams, atrašanās festivālu apritē ir sava veida bizness, tas nodrošina iespēju braukt, piedalīties, tomēr tā ir diezgan skumja eksistence. Es cenšos atrast kaut ko, kas iet prom no šīm tendencēm. Grūti pateikt, vai iet pa priekšu – tādi gadījumi liecina par īpašu talantu.
– Kā izvēlies, ko filmēt?
– Tēmas un sižeta izvēle ir otrs svarīgākais pēc autora. Tomēr nekad neesmu sapratis, kā iespējams prognozēt vai izplānot auditorijas reakciju. Ja būtu droša formula, kā paredzēt filmas likteni, visi to izmantotu. Uzminēt, kas raisīs interesi, īpaši starptautisku, ir ļoti grūti. Un tā nav tikai pie mums. Ja skatāmies uz lielā kino biznesa mašīnu Holivudā, redzam, cik neiespējami uzminēt, kas strādās un kas – ne. Kopumā kino vēsturē ir milzīgs daudzums izgāšanos – filmas, kas tapušas par ārkārtīgi lielu budžetu un nav spējušas to atpelnīt. Mazāk veiksmes stāstu, kad, nevienam negaidot, kaut kas ir izdevies neticami labi.
– Kurš ir tavs negaidītās veiksmes stāsts?
– Komerciālā nozīmē mums neviena superfilma nav bijusi. Peļņa arī nav tas, uz ko orientējos. Nevis tāpēc, ka būtu vienaldzīgs pret naudu, tā ir svarīga. Esmu privileģētā pozīcijā, jo mans maizes darbs nav filmu producēšana, strādāju filmēšanas tehnikas nomas kompānijā. Tāpēc varu atļauties izvēlēties to, kas man šķiet interesants. Tomēr ne Latvijā, ne Eiropā filmu producēšana nav milzu peļņu nesoša sfēra – bagāts ar to nekļūsi.
– Pie kādiem projektiem šobrīd strādā?
– Pirmizrādes posmā ir “Pirmdzimtais”, paralēli ražošanā – Rozes Stiebras Latvijas valsts simtgades programmā topošā animācijas filma “Saule brauca debesīs”, kuras pirmizrāde paredzama 2018. gada 18. novembrī. Top arī nākamā Signes Baumanes pilnmetrāžas animācijas filma “Mans laulību projekts”. Ir divas kopprodukciju filmas, kur galvenais darbs notiek Lietuvā. Sagatavošanas stadijā divi pilnmetrāžas filmu projekti. Top arī vēl viena īsmetrāžas animācijas filma, ko veido Nils Skapāns.
– Latvijas valsts simtgades programmā starp citiem būtisks kritērijs finansējuma iegūšanai bija nacionālā vēsture, latviešu literatūras klasika. Vai šo tēmu dēļ uz krietnu laiku nav atstāti ēnā citu veidu mākslinieciskie centieni kino nozarē?
– Neatceros, vai bija jābūt tikai vēsturiskām filmām, bija vajadzīgas filmas, kuras ataino arī kādu šodienas Latvijas aktualitāti. Protams, šādus rāmjus veidot ir absolūti nevajadzīgi, tomēr, iespējams, simtgades kino programma ir izņēmums, jo valsts jubilejā vēsturiskas filmas kaut kādā ziņā ir korelējošās attiecībās ar šo notikumu. Vai būtu nepieciešams šādus rāmjus ieviest vispār – domāju, ka ne. Jebkāda veida nacionālie pasūtījumi tādā nozīmē ir bīstami – tēmu iepriekšēja noteikšana ļoti spēcīgi atgādina par kino kā galveno propagandas ieroci. Stipri šaubos, ka mēs gribētu filmēt propagandas filmas. Katrā ziņā ceru, ka tas nav tas, ko vēlamies. Filmu mākslai jāļauj attīstīties tāpat kā jebkurai citai mākslai – bez iepriekš nospraustiem rāmjiem.
– “Saule brauca debesīs” nav pirmā tevis producētā animācijas filma. Kas tevi saista šajā žanrā, jo esi bijis arī dokumentālists, režisors, operators?
– Animācijā esmu nonācis pēdējos gados, un neesmu to darījis apzināti. Signe Baumane bija atradusi manus kontaktus un kādu dienu piezvanīja, jautājot, vai nevēlos producēt viņas filmu. Ar prieku piekritu, zinot viņas iepriekšējās īsfilmas. Savukārt “Saule brauca debesīs” ir pirmā mūsu pašu producētā pilnmetrāžas animācijas filma un pirmais šāda veida pilnībā lokālais projekts. Roze Stiebra mani uzrunāja, un bija skaidrs, ja aicina pati Latvijas “animācijas māte”, atteikties nevar. Viņa ir milzu autoritāte gan profesionālā ziņā, gan man pašam cilvēciski.
– Vasarā uz Latviju pārvedi Lietuvas Nacionālā kinofestivāla balvu “Sudraba dzērve” par vairāku filmu veidošanu sadarbībā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem. Tieši pēdējos gados šādas kopprodukcijas piedzīvo uzplaukumu, īpaši Baltijas kontekstā. Kādas ir to priekšrocības?
– Tās ir ļoti auglīgas. Pirmkārt, ieraugām citus kontekstus ārpus tā, kas notiek mūsu degungalā. Iesaistoties kā mazākuma kopražojuma producentiem, ir iespēja izvēlēties interesantākos projektus. Ja šie projekti veiksmīgi, tas nozīmē arī labu publicitāti Latvijai. Šobrīd kopražojumu areāls vairāk orientēts uz Eiropas Savienības valstīm, bet ceru, ka tas paplašināsies. Protams, kopražojuma modelis arī atvieglo veidu, kā šādas filmas tiek finansētas. Tiek kombinēti līdzekļi no vairākām valstīm, turklāt tieši kopražojumi ļauj piesaistīt speciālo Eiropas finansējumu fondu, piemēram, “Eurimages” līdzekļus. Notiek arī radoša sadarbība – citu valstu projektos piedalās Latvijas operatori, komponisti, aktieri. Sākums nebija vienkāršs – mūsu pirmā kopražojuma filma kopā ar lietuviešu producenti Uļjanu Kimu bija filma “Spēlmanis” (“The Gambler”, 2013), un toreiz neviens nesaprata, kas tas īsti ir. Šobrīd sadarbība Baltijas ietvaros ir ļoti aktivizējusies par visiem 110 procentiem, un tas ir ļoti labi. Pašlaik sagatavošanas stadijā ir pusaudžu filma “Ziemassvētki džungļos” – Latvijas scenāriste Lote Eglīte uzrakstījusi pirmās scenārija versijas, filmu veido Latvijā pazīstamais igauņu režisors Jāks Kilmi.
– Kāda bija franču publikas reakcija uz “Pirmdzimto”?
– Ļoti laba, un, jādomā, arī mūsu aktieru darbs tika atzinīgi novērtēts, jo varēja just, ka skatītāji ir ieinteresēti, zāle bija pilna. Par interesi liecināja arī plašā diskusija pēc seansa. Dienu pirms Latvijas pirmizrādes Aiks atgriezīsies no Teksasas ASV, kur Ostinā norisinās “Fantastic Cinema Festival”, kurā iepriekš izrādījām arī šausmu filmu “M.O.Ž”. Ir liels prieks, ka šogad pirmoreiz esam iekļuvuši arī Spānijas Sidžesas filmu festivālā (“Sidges Fantastic Film Festival”), kas ir šāda žanra filmu Kannas. Filma ir solis uz priekšu Aika kā autora attīstības ceļā. Tēma ir sarežģītāka, nopietnāka. Savā ziņā varu palepoties – kad nofilmējām “Cilvēkus tur” par huligāniem mikrorajonā, Latvijas kino sekoja virkne sociālas problemātikas filmu. Nesaku, ka autori tieši ietekmējās no mūsu filmas, bet kaut kāds vektors parādījās vai varbūt bija “gaisā”. Aika gadījumā ir svarīgi, ka mainoties viņš nezaudē savu rokrakstu, lai arī katra filma ir pilnīgi atšķirīga. Arī lielajā kino, piemēram, ģēnijam Stenlijam Kubrikam, katra filma ir pilnībā nesalīdzināma ar iepriekšējām. Spēja mainīties, saglabājot rokrakstu, ir kaut kas, uz ko tiekties. Arī producentam. Galvenais – neiesūnot.
