„Kino ir avantūra”. Saruna ar kinorežisoru JURI POŠKUS 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien ceļu pie skatītājiem uzsāk studijas “Fa filma” režisora un scenārija autora JURA POŠKUS jaunā spēlfilma “Saule spīd 24 stundas”. Tās galvenais varonis Mārtiņš (galvenajā lomā – Andris Keišs) paša spēkiem ir sasniedzis “latvieša sapni”, viņam šķietami ir viss, kas laimīgai dzīvei nepieciešams – statuss sabiedrībā, augsts labklājības līmenis –, taču, svinot 40. jubileju, viņam rodas jautājums – vai tas tiešām ir viss? Ko tālāk?
Par filmas tapšanu, tās ceļa sākumu pie skatītājiem un latvietī mītošo avantūrisma garu, par Jakutiju un sapņiem, “Kultūrzīmes” sarunājās ar filmas režisoru Juri Poškus. Viņš šobrīd jau gatavojas nākamajai filmēšanai – vasarā Talsu apkārtnē taps Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” ekranizējums.
– Vai tiešām pagājuši jau vairāki gadi, kopš esat pabeidzis filmu?
J. Poškus: – Filmas nevar pabeigt, tās var tikai pamest, un tā arī notika – vienā brīdī tā tika pamesta. Pēdējie gadi nav bijis viegls laiks – saruka finansējums, uzradās kovids. Filma “Saule spīd 24 stundas” nostāvēja pabeigta teju četrus gadus, jo agrāk to izlaist uz ekrāniem būtu bijis vienkārši bezjēdzīgi – kādu laiku kinoteātri pat bija slēgti, tad sekoja skatītāju skaita ierobežojums… Savukārt pagājušajā rudenī notika pirmizrādes ļoti daudzām latviešu filmām, mēs gaidījām īsto brīdi.
Izvēloties laiku filmas pirmizrādei, domājam par skatītājiem, cik daudzi nāks skatīties, cipari ir svarīgi. Arī tagad skatītāju skaita rādītāji vēl nav tādi, kā pirms pandēmijas, bet nu tie tomēr pamazām sāk palielināties; protams, jo vairāk būs filmu, jo vairāk būs skatītāju. Reiz bija luga ar šim laikam piemērotu izteiksmīgu nosaukumu “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”. Pie mums jau nav tik slikti kā Rumānijā vai Horvātijā, kur cilvēki vispār neskatās nacionālo kino, savu kino neskatās arī Kanādā.
– Arī pie mums kādu laiku skatītāji īpaši nenāca uz latviešu kino.
– Jā, bet parādījās žanra daudzveidība un skatītāji atgriezās.
– Vai vēl varat iejusties filmas stāstā – pēdējo gadu laikā pasaule tik ļoti mainījusies?
– Iekāpt atpakaļ var vienmēr, bet tā vairs nav tā pati upe. Pēc manas pieredzes – filmas jātaisa iespējami ātri, ar to pašu prātu, kas tajā brīdī ir, jo pēc zināma laika mēs esam citi cilvēki.
– Reiz stāstījāt par atšķirību starp īsto dzīvi un kino – kino stāstā var risināt vienu jautājumu, bet dzīve ir sadrumstalota. Tagad “Saule spīd 24 stundas” ieguvusi filmēšanas laikā nenojaustu šķautni, vēl pirms dažiem gadiem filmēt Krievijā nešķita nekas īpašs.
– Krievijai gan šajā filmā ir tikai gadījuma raksturs, tā bija sagadīšanās. Iesākumā apsvērām domu filmēt Norvēģijas Svalbārā, Špicbergenas arhipelāgā, varējām filmēt arī Kanādā, varējām filmēt tuvāk pie Murmanskas, no kurienes savulaik uz Ziemeļpolu braucis mūsu stāsta prototips… Filmējām Sahas republikā Jakutijā, tā arī paši jakuti to sauc – par Sahu. Krievijas sajūta tur ir mazliet citāda, nekā esam pieraduši, tā ir valsts valstī.
Uzraksti uz veikaliem ir jakutu valodā, arī bērni skolā mācās jakutu valodā, par ko vietējie krievi ir diezgan neapmierināti, jo arī viņiem jāmācās jakutu valoda. Visos svarīgākajos vadošajos amatos ir jakuti. Mani pārsteidza, ka Jakutija liekas gluži kā vēl viena Ziemeļvalsts, pēc mentalitātes jakuti vairāk līdzīgi norvēģiem nekā krieviem, viņi ir daudz mierīgāki, viņos nav iekšējās trauksmes vai agresijas. Pat jakutu humora sajūta līdzīga skandināviem.
– Kā jūs atradāt Sahu?
– Pirms vairākiem gadiem atklāju jakutu kinematogrāfu, atklāju, ka Jakutijā ir kinostudija, kura uzņem savas jakutu filmas. Man tas tiešām bija atklājums, filmas ir diezgan savdabīgas.
Filmējot Sahā, izjutām vietējās kinovides klātbūtni, varējām noīrēt kameru, tā nebija jāved no Rīgas, viss bija ērti un viegli pieejams. Mans vecaistēvs mēdza teikt – mazdēliņ, ej vienmēr vieglākos ceļus, tie būs tie īstie! Filmēt Sahā bija vieglākais ceļš. Filmēšanas process bija viegls, visa grupa bija jakuti. Mums gan bija paredzēts norvēģu operators, bet viņš toreiz netika, un, sākot jau ar režisora asistentu, pilnīgi visa grupa bija jakutu kino profesionāļi.
Viņi ir mazrunīgi, strādā ļoti ātri, perfekti, gluži kā pulkstenis. To labi raksturo kāds atgadījums: jakuti bija pārsteigti par vienu no mūsu aktieriem no Krievijas, Vladislavu Ketkoviču, sakot – klau, tu visu laiku visu saki divreiz, vai, kas noticis, mēs taču dzirdam! Un Vlads viņiem skaidroja, ka nāk no Maskavas, kur pieradis, ka cilvēki neklausās, viss jāsaka divreiz.
Darba process tiešām bija ļoti elegants, un, ja es dzīvotu Sahā, labprāt strādātu kopā ar jakutiem, viss bija ļoti labi noorganizēts, turklāt kopā ar viņiem izveidojās labs radošais process.
– Kā pie jums nokļuva ideja par šo filmu, par Ziemeļpola meklējumiem?
– Uzzināju par latviešu ceļotāju Hariju Silu, kurš pirms vairākiem gadiem bijis Ziemeļpolā. Mēs satikāmies, un viņš stāstīja par savā ziņā līdzīgu situāciju, toreiz kāds cilvēks bez kājām un kāds gados vecāks ceļotājs bija vēlējušies nokļūt Ziemeļpolā, tā cerēdami sasniegt Ginesa rekordu. Filmā mēs stāstu pārveidojām. Sākumā filma bija iecerēta kā stāsts par cilvēkiem, kuri dzīvē mēģina sasniegt zenītu – sasniegt Ziemeļpolu tad, kad visi citi zenīti jau sasniegti, beigušies.
– Liekas, arī jūs pats kino uztverat kā piedzīvojumu?
– Kā avantūru. Man liekas, latvieša mentalitātei visvairāk atbilst apzīmējums avantūrists. Atklāti sakot, es tiešām ticu šai nacionālajai iezīmei. Kā Andris Keišs teica – gatavs mesties jebkurā dēkā. Šī filma mazliet arī to apstiprina – varoņi nolēma ātri, sakot, braucam, kamēr neesam paspējuši pārdomāt! Kamēr vēl nav ģimenes, rutīnas, pienākumu… Protams, viss izvēršas citādi, nekā iecerēts.
– Vai jūs sižetus meklējat, vai arī tie atnāk paši?
– Īstajā dzīvē var atrast tēmas un pieturpunktus, bet jebkurš sižets ir konstrukcija, jo dzīvē nav sižetu, nav stāstu. Kinematogrāfā mēs tos veidojam, konstruējam; patiesībā – montējam skatītāju uzmanību. Arī rakstot jau manipulējam ar lasītāja uzmanību. Taisnība, filmām vajadzīgs arī ticamības elements, citādi tās skatītāju neuzrunās. Nepieciešams arī kas tāds, pret ko skatītājs var attiekties personīgi, uztvert kā savu. Savā ceļojumā Harijs Sils bija rakstījis dienasgrāmatu, viņš to deva mums izlasīt, un, pateicoties tai, realitātes elements bija spožs, turklāt Harijs notikumus bija aprakstījis stāstījuma formā.
Ar kinofilmām mēs veidojam pasauli, kas ir pietiekami pašpietiekama, kurā ir savi spēles noteikumi un vienlaikus pilnīgi cita vide, nekā dzīvojam ikdienā. Protams, šai videi jābūt loģiskai. Tā ir privilēģija, ka par kinobiļetes naudu skatītājam ir iespēja doties virtuālā ceļojumā uz citu zemi, uz pilnīgi citu pasauli. Kinoveidotāji ļoti lielu uzmanību pievērš, lai šī pasaule būtu ticama, lai šī nosacītība būtu tāda, kādu skatītājs vēlētos pieņemt, līdzīgi kā teātrī, kur svece ir ugunskurs, lāpsta ir kaps, bet mēs to pieņemam. Kinematogrāfā ar semantiskiem paņēmieniem veidojam vidi, kas pastāv tikai domās.
Arī šajā filmā ir elementi, kas uzvedina uz domām. Viens no tiem ir pati Ziemeļpola zīme, kas ir starptautiski zināms simbols.
Mūsu ikdiena ir tik ļoti piesātināta ar darbu, ar neatliekamām lietām, ka, manuprāt, daudzi ir domājuši – kā būtu izkāpt no ikdienas? Vienkārši aizvērt durvis un uz kādu mēnesi pazust, pamest līdzšinējo darbu, mesties pretī nezināmajam, meklēt ko citu. Droši vien to darīt attur ierastā drošība un plānošana, pie kā esam pieraduši un pie kā, dzīvojot Eiropā, pierodam arvien vairāk. Man šķiet, tas ir viens no elementiem, kas filmā uzrunā – tās varonis izdara to, ko paši esam gribējuši, bet nevaram, neuzdrīkstamies, nevaram saņemties, tomēr vēlme jau ir saglabājusies un mīt kaut kur dziļi mūsu apziņā.
– Vai iedomājaties, ka kāds varētu sekot filmas pēdās?
– Un doties ceļojumā uz Ziemeļpolu? Protams, viens no tādiem piemēriem ir pats Harijs Sils, toreiz nonākot Ziemeļpolā, viņš saņēma diplomu, ka ir pirmais latvietis, kas tā gada februārī pabijis Ziemeļpolā. Martā gan šis diploms vairs nebija spēkā, bija parādījušies arī citi latvieši.
Tāds sapnis ir daļa no īstenības, arī mums, sākot filmu, bija grūti saprast šo motivāciju, jo tur jau īsti nekā nav, mērķis eksistē tikai mūsu prātā. Ziemeļpols ir klejojošs magnētiskais pols, tā lokācija mainās no stundas uz stundu, tas nozīmē, ka, atrodoties vienā vietā, mēs tajā vēlreiz nemaz nevaram nonākt – izkūst ledus un tā patiesībā ir aizsalusi jūra, nevis sauszemes punkts.
Turklāt paradoksāli, ka cilvēki, kuri mēģina nokļūt Everestā, Ziemeļpolā, domā, ka būs paveikts nozīmīgs solis, viņi būs pirmie. Bet viņi var būt pirmie tikai kāda gada februārī, tūrisma industrija šīs vēlmes atklājusi jau sen, un uz pasaules vairs nav balto plankumu. Pirmais cilvēks vairs neuzkāps Everestā vai Kilimandžāro, par naudu tur var nokļūt ar diezgan lielu komfortu. Tas pats sakāms par Ziemeļpolu.
Tas palicis kā cilvēka augstāko grūtību pārvarēšanas simbols, bet, lai piesaistītu klientus, ar tūrisma industrijas palīdzību pašas grūtības tiek mīkstinātas arvien vairāk. Līdz ar to – ar pietiekami lieliem finanšu resursiem Ziemeļpols ir samērā vienkārši sasniedzams. Šī ir tēma par cilvēkiem, kuri savā dzīvē meklē kādu īpašu zenītu, jo visi citi zenīti jau piepildīti. Un pēc zenīta, kas jau sasniegts, pēc tam ir tikai ceļš uz leju – tā filmā saka Kaspara Znotiņa varonis.
– Varbūt tagad tikšana līdz Ziemeļpolam savā ziņā ir godīgāka, jo cilvēki riskē ar savu naudu, nevis kā senie tā atklājēji – ar savu līdzgājēju dzīvībām? Viena iegribu dēļ aizgāja bojā daudzi.
– Nezinu, vai ir godīgāk, katrā ziņā pirmie ceļojumi bija vērtīgāki, jo tika uzzināts noslēpums – Ziemeļpolā tiešām nekā nav, bet vienlaikus tas ir viens no leģendārākajiem cilvēku mērķiem. Pat Vinnija Pūka grāmatā ceļotāji dodas ekspedīcijā uz Ziemeļpolu, filmā mēs ejam pa Vinnija Pūka pēdām.
