Sandra Vensko: “Pasaciņa joprojām sēž uz sliekšņa” 2
Autors: Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kino valoda ir skaista ar to, ka šo valodu nav iespējams pārprast vai nesaprast. Lai gan šīs mākslas radītāji brāļi Limjēri ar savu uzņemto nepilnu minūti garo filmu “Vilciena pienākšana Lasiotas stacijā” (“L’arrivée d’un train à La Ciotat”, 1896) radīja tik satriecošu efektu, ka skatītāji bailēs no lokomotīves uz ekrāna tās tuvošanās laikā esot bēguši kur kurais.
Tāda lokomotīve traucas arī šodien, cilvēki vēlas būt droši, ka saprot, nepārprot un jautā kultūras ministrei Agnesei Loginai, kura izsakās par Latvijas valodu un apcer tās skaistumu, tomēr – kas ir Latvijas valoda?
Vēl pavisam nesen radošie cilvēki parakstīja vēstuli, kurā izteica stingru nostāju pret kultūrai tālu stāvošas personas iespējamo kandidēšanu uz kultūras ministra amatu, bet šobrīd trauksmaini apspriež jaunās kultūras ministres izteicienus, ko var tulkot dažādi. Lokomotīves efekts panākts, trauksme aug, un neapmierinātība nemaz vairs neizskatās pēc vēsturiskā kino, ko joprojām iespējams noskatīties Kinostacijā Ķeipenē.
Latvija ir skaista ar tās bagāto valodu un dialektiem, lībisko, latgalisko, sargājamo, aizsargājamo no svešām ietekmēm. Taču mums ir viena valsts valoda, tā ir latviešu valoda! Sabiedrība drīkst pajokot, ka vispār tekstus šobrīd sacer mākslīgais intelekts (MI) un par uzrakstīto nevienam nav jāuzņemas atbildība. Varam būt Latvijas valodas lietotāji, Latvijas valodas skolotāji, Latvijas patrioti un Latvijas sargi. Prātā MI veidotais Aleksandra Čaka tēls, kas, ne gluži tapis kā laikmetīgās mākslas darbs, vairāk kariķēts tēls, kaitinoši asprātīgi un jēli. Šis mūsdienu laikmetīgais apdraudējums nav līdz galam novērtēts un atgādina jau piesaukto kino lokomotīvi, kas aiz sevis velk jaunu laikmetu.
Latvijas valodas kontekstā nākas pieminēt, ka Latvijā neatgriezeniski dominē angļu valoda – nosaukumos, sarunvalodā –, līdzās tikpat spēcīgi dzirdama otra – krievu – valoda. Latviešu valodas nosargāšana sāk izskatīties bezcerīga, kad prāts piefiksē – mazi bērni nepārtraukti lieto mobilos tālruņus, naski mācās pirmo valodu, un tā ir angļu valoda, pieaugušo apātija pret valsts valodu ir maksa par valstī notiekošo ilgstošā laika periodā.
Bez patriotisma, bez savas valodas var iztikt, pēc savas skaistās un skanīgās latviešu valodas neskumt un pakalpīgi soli pa solim atkāpties citu valodu priekšā. Var aizmirst, ka pasaciņa joprojām sēž uz sliekšņa. Valoda uz sliekšņa. Tiešā un pārnestā nozīmē.
Ja valoda un politika nebūtu tik cieši sasaistītas, varbūt Latvija spētu atgūt to pamatu, uz kā reiz uzbūvēta. Latviešu valoda – vēsture dziesmās un tekstos, svētki un goda tērps. Būvēta Latvijas valsts, noraidot nīsto un pazemojošo mūžīgo pakļaušanos. Par savas valodas lietošanu, cilvēktiesībām, par ko iestājās pirmie izglītotie latvieši, šodien runā radošā inteliģence, par iespēju atgūt valsti, nezaudējot pašcieņu pašiem savās mājās. Tas viss – par skaļi apspriesto kultūras ministres piesaukto, neesošo Latvijas valodu. Atgādinājums, ka atguvām valsti, jūtams arī Ķeipenē, tie, kuri radījuši vides objektus, atdevuši godu Jurim Podniekam.
Dzelzceļa stacijas ēkā, nelielajā Kino muzeja telpā uz ekrāna iznirst Augusta Sukuta seja, un nevilšus prātā laiks, ko Latvijai iezīmēja kinofestivāls “Arsenāls”, kas kļuva par neatņemamu Latvijas mākslas un kultūras dzīves sastāvdaļu. Vietā pieminēt, ka sliežu posms, kas palicis neskarts, pārtapis par tuneli jeb 24 kino kadriem, izejot caur to, var sajust saziņas, jūtu, emociju valodu, varbūt izprast burtu, zilbes vai divdabja teiciena veidošanos, to saskarsmes formu, kādai jābūt starp sabiedrību un valsts amatpersonām, toskait kultūras laukā. Vai turpmāk būtu skaidri jānodefinē, ko īsti nozīmē valoda? Nez. Ir jābūt skaidrībai, uz kādiem pamatiem veidojas mūsdienu pasaule, jo citādi nav jēgas ne valstiskumam, ne visam, kas krāts un sargāts no svešām varām.
Šajā nedēļā Latvijā norisinās 10. Rīgas Starptautiskais kinofestivāls ar vērienīgu filmu klāstu visām gaumēm un vecumiem. Tomēr Kinostacijā Ķeipenē paliek kas būtisks par mums visiem un katru no mums. Paliek lokomotīve bez skaņas, laikmetīga un tradicionāla māksla koncentrēta laikā un telpā.
