Rolands Repša: “Ko gribējāt, to 5. jūnijā arī dabūjāt. Pāriesim pie Saeimas vēlēšanām, kas arī nav aiz kalniem.” 8
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bijušās Starpkolhozu celtniecības organizācijas kultūras nama zālē bija sapulcējušies apmēram trīsdesmit pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki. Straujiem soļiem zālē ienāca vēl pajauns cilvēks blondi sprogainiem matiem un brillēm. Solīdi ģērbies un aplicis zilu kaklasaiti.
“Labvakar, cienījamie klātesošie!” viņš sparīgi uzrunāja auditoriju.
“Mani sauc Johans Frīdrihs Maksimiliāns fon Bērziņš, un es esmu politoloģijas profesors no Vācijas. Man ir liels gods būt atkal savu senču dzimtenē un Latvijas valdības uzdevumā pētīt politiskās apziņas un aktivitātes līmeni valstī, un varbūt arī sniegt kādas noderīgas rekomendācijas.”
Klātesošo acis iemirdzējās – šāds putns te vēl nebija redzēts! “Von Bersings” (kā bija rakstīts politoloģijas guru pasē) sāka savu izklāstu.
“Kā zināms, nule notikušajās vietvaru vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu aktivitāte bija rekordzema – tikai 34%. Tomēr es lūgtu nepievērst šim faktam pārāk lielu vērību. Kad varēs balsot mobilajos telefonos, aktivitāte garantēti pieaugs. Turklāt, kā parādīja Rīgas domes vēlēšanas pērn, ja pilsoņi ir par kaut ko patiesi neapmierināti, tie tomēr iet uz vēlēšanām un cenšas lietas mainīt.”
Ieturējis pauzi un iemalkojis ūdeni, Pidriķu Jānis, kā vācu vieslektoru jau bija paspējuši iesaukt zāles rindās sēdošie politvakarēšanas dalībnieki, turpināja.
“Galvenais, mūsu uzmanībai tagad būtu jābūt pievērstai nevis līdz urnām aizgājušo vēlētāju kvantitātei, bet gan vēlēšanu rezultātu kvalitātei. Tas ir – kādā mērā jūsu pašu ievēlētie priekšstāvji vēlāk ar priekšzīmīgu darbu attaisno uz viņiem liktās cerības. Nemēģināšu iztirzāt nule notikušās vēlēšanas jūsu novadā. Kandidāti jums, droši vien, bija labi zināmi gan kā cilvēki, gan kā darba darītāji. Tā sacīt, ko gribējāt, to 5. jūnijā arī dabūjāt. Pāriesim pie Saeimas vēlēšanām, kas arī nav aiz kalniem.”
Zāle ieinteresēti saausījās.
“Tiek paustas bažas, ka ievēlēto parlamenta deputātu intelektuālais un praktiskās darbības līmenis ar katru reizi krītas. Tā tas tiešām ir, un tā notiek visā pasaulē. Tas liecina, ka dzīvojam pārticības laikmetā, kad viss, arī nopietnas politiskās lietas, pārvēršas par izklaidi. Nezinu, vai šai tendencei ir iespējams kaut kā pretoties.”
No zāles pacēlās kāda sastrādāta roka.
“Lektora kungs, vai mēs nevarētu atjaunot Latvijas Komunistisko partiju? Tās rindās savulaik atradās visi mūsu saimnieciskie vadītāji – gudri un krietni darbarūķi, kurus cilvēki vēl tagad atceras ar labu vārdu. Tāpat arī daudzi kultūras spīdekļi.”
Mazliet pārsteigts, viesis sakārtoja brilles uz deguna: “Nē, Ķīnas variants mums neder, jo ir pārāk sarežģīts un prasa lielu tautas iekšējo disciplīnu un paļaušanos uz vienīgās partijas gudrību, pildot savu vadošo lomu. Rietumu kultūrā šādi, teiksim, pozitīvā totalitārisma, ja drīkst to tā nosaukt, mēģinājumi neizbēgami noved pie vadonisma, koncentrācijas nometnēm un kariem, kā labi zināms no vēstures. Jo rietumnieks nekad nav mācējis laikus apstāties. Viss, ko viņš politikā dara, ir viens vienīgs amoka skrējiens, līdz atsitas sienā.”
Zāle manāmi iesila. Piecēlās kāds kungs rūtotā žaketē: “Jūs sakāt, ka Rietumos viss ir avokado skrējiens (atskanēja klusa ķiķināšana), bet mēs šeit, Latvijā, varētu iet savu ceļu. Piemēram, uz 14. Saeimas vēlēšanām visas četras esošās koalīcijas partijas varētu apvienoties vienā un tādējādi ar savu kopīgo intelektuālo spēku izslēgt no spēles visus tos pārējos gaisa jaucējus.”
Johans Frīdrihs nervozi ieskatījās pulkstenī: “Šādi varianti Latvijā pēc būtības jau ir bijuši. Atcerēsimies “Latvijas ceļu” un Tautas partiju. Abas sapulcēja savās rindās iespējami spēcīgākos kadrus, lai viennozīmīgi dominētu uz politiskās skatuves un citi varētu tikai pastāvēt pie ratiem. Un abas galu galā nemācēja izspēlēt savu “ķīniešu variantu”, lai eksistētu ilgāk. Sākās iekšējā deģenerācija un shēmošana dumjā cerībā, ka tauta neko neredz un nesaprot.”
Nu jau visi klātesošie gribēja runāt, tomēr lektora kungam izdevās savaldīt zāli un ievirzīt diskusiju konstruktīvākā gultnē: “Ziniet ko, mani mīļie, man jūs jāapbēdina – tuvākajā laikā nekas neuzlabosies un viss turpināsies vecajās sliedēs.
Latvijas izcilākie prāti un spējīgākie censoņi joprojām negribēs “līst politikā” un smērēties ar partijām. Joprojām uz Saeimu turpinās rauties sparīgu brašuļu komandas, lai pēc tam feisbukā lielītos: “Mēs viņus uztaisījām!”
Tāpēc, draugi, atslābinieties un mēģiniet vienkārši izjust baudu no vēlēšanu procesa! Balsojiet par tiem, kas jums patīk. Tēlaini sakot, partijai un vēlēšanu sarakstam jābūt kā sulīgai no oglēm noceltai un vēl taukos pilošai desiņai, kā norasojušam vēsa alus kausam, kā papardēs pazibējušam daiļam plikumam! Lūk, par kaut ko tādu tauta balsos!”
