Kinematogrāfa īstā izgudrotāja noslēpumainā pazušana… 5
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Vēstīts, ka Luiss Le Prinss (1841–1890) esot bijis neticami spilgta un talantīga 19. gadsimta nogales personība. Kino vēstures pētnieki uzskata, ka esot ļoti netaisnīgi sanācis – šā francūža vārds mūsdienās diemžēl tikai retajam kaut ko spēj izteikt.
Taču fakts esot tāds, ka tieši šis izgudrotājs būtībā uzskatāms par kinematogrāfa izveidotāju, lai gan dažādu apstākļu dēļ šo titulu allaž piedēvē vai nu Tomasam Edisonam, vai brāļiem Limjēriem. Tiesa, Rietumu alkatīgajā pasaulē tā ir visnotaļ bieža parādība – slava pamatā tiek tam, kurš pamanās pirmais kaut ko patentēt…
Bet, izrādās, tieši Le Prinss pirmais izveidoja viena objektīva kinokameru, ar kuru iespējams uz papīra lentes fiksēt kustīgas ainas. Viņš arī kļuva vienlaikus par operatoru un režisoru vēsturē pirmajām filmām “Aina Raundhejas dārzā”, “Akordeonists” un “Transporta kustība uz Līdsas tilta”.
Protams, tie bija gaužām primitīvi kino ražojumi, kurus patiesībā pat grūti nodēvēt par filmām. Tur galvenokārt dažu sekunžu garumā vienkārši atainotas parastas dzīves ainiņas. Neskatoties uz to, Edisons un brāļi Limjēri to pašu spēja sasniegt tikai 1895. gadā, savukārt “Aina Raundhejas dārzā” datēta ar 1888. gadu!
Katrā ziņā šā franču izgudrotāja biogrāfija pētīta ļoti skopi.
Zināms, ka Le Prinss bijis ļoti noslēgts cilvēks, praktiski visu no ikdienišķajām rūpēm brīvo laiku veltījis dažādiem izgudrojumiem. Mūsdienu pētnieki pauduši, ka tajā gadījumā, ja viņš būtu bijis tikpat slavaskārs un patmīlīgs kā viņa konkurenti, viņš patiešām būtu kļuvis par visīstāko slavenību. Taču tieši tas viņu esot interesējis vismazāk. Turklāt tā nu vēl sanāca, ka viņš vispār no dzīves aizgāja salīdzinoši pāragri. Turklāt ļoti mīklainos apstākļos: 49 gadu vecumā viņš vienā brīdī vienkārši bez pēdām pazuda, un šis noslēpums tā arī palicis neatklāts.
Esot zināms, ka 1890. gadā Le Prinss atgriezās dzimtenē no Amerikas, kur publiski bija iepazīstinājis autoritatīvu auditoriju ar savu kino. Viņš bija plānojis Francijā savākt visus nepieciešamos rasējumus un dokumentus, lai varētu Amerikā saņemt patentu par savu izgudrojumu.
Francijā viņš vispirms paviesojies Dižonā pie sava brāļa, tad iesēdies vilcienā un devies uz Parīzi. Un kopš tā mirkļa neviens viņu vairs nav redzējis. Parīzē konstatēja, ka viņa kupeja ir tukša, turklāt vispār bez jebkādām pasažiera uzturēšanās pazīmēm.
Nebija neviena aculiecinieka, kurš varētu apstiprināt, ka Le Prinss izkāpis kaut kur pa ceļam vai vispār būtu iznācis laukā no savas kupejas.
Kopā ar viņu, protams, bija pazuduši arī visi viņam tik svarīgie rasējumi un dokumenti.
Nevarēja konstatēt ne mazākās vardarbības pēdas, turklāt Parīzē kupeja joprojām bija no iekšpuses aizslēgta, kas liecina par to, ka pasažieris faktiski nevarēja pamest vilcienu cauri vagonam.
Tiesa, pēc dažiem mēnešiem Parīzē atrada kādu slīkoni, kas ārēji ļoti līdzinājies pazudušajam izgudrotājam, taču rūpīgāka ekspertīze apliecināja, ka tas tomēr nav Le Prinsa līķis. Lai gan izmeklētāji esot visnotaļ eksakti pabrīnījušies par tik noslēpumainu sakritību.
Protams, netrūka arī dažādu versiju – no puslīdz ticamām līdz absolūti fantastiskām. Mēļoja, ka Le Prinss beidzis dzīvi pašnāvībā, un tas balstīts faktā, ka savulaik viņš esot savam krustdēlam paudis, ka zinot kādu ideālu pašnāvības veidu, pēc kura ķermeni nekad neviens neatradīs. Tiesa, viņa tuvinieki vienbalsīgi apgalvoja, ka viņš nekādā gadījumā nedotos pašnāvībā, kaut vai tāpēc, ka savu kameru patiešām uzskatīja par ļoti perspektīvu izgudrojumu, sev mazliet neraksturīgā nepacietībā teju vai nespējot sagaidīt to mirkli, kad visa pasaule ieraudzīs brīnumu ar lentē iemūžināto kustību.
Cita versija pauž, ka savrupais Le Prinss kādā brīdī sajuties pamatīgi noguris no savas dzīves, tāpēc vienkārši aizmucis uz kādu klusu vietiņu, kur līdz dabiskajai nāvei baudījis mieru un to, ka neviens viņu nepazīst.
Lai gan arī tas nekad nav uzlūkots nopietni, jo brālis apgalvoja, ka tieši tajā laikposmā Luiss bijis cerību pārpilns saistībā ar savu kinematogrāfisko izgudrojumu.
Pietiekami populārs ir pieņēmums par to, ka Le Prinsu fiziski novācis kāds no amerikāņu konkurentiem. Turklāt daudzi gājuši vēl tālāk, apgalvojot, ka tas bijis pats Tomass Edisons.
Sak, jau ievērojamais izgudrotājs un uzņēmējs taču iepazīstināja ar savu kinokameru un kineskopu tikai pēc Le Prinsa pazušanas, turklāt Edisona izgudrojumi esot bijuši aizdomīgi līdzīgi jeb faktiski pat teju vai neatšķirami no franču izgudrotāja radītajiem analogiem.
Visbeidzot pastāv arī versijas par to, ka Le Prinsu nolaupījuši citplanētieši, par pārvietošanos uz paralēlajām dimensijām vai “vienkāršu” aizceļošanu nākotnē…
Bet, lai kā arī būtu, visam pamatā šeit ir skarba nežēlība, negrozāma dzīves netaisnība. Kā daudzos līdzīgos gadījumos ar īstajiem izgudrotājiem vai atklājējiem. Kā, piemēram, gadījumā ar Kristoforu Kolumbu un Amerigo Vespuči. Kontinentu tagad dēvē par Ameriku, nevis Kolumbu…
