Andis Kudors: Ķīnas mediji ir pārņēmuši Krievijas praksi un izplata savu specifisko skaidrojumu par notiekošo brīvajā pasaulē 33
Andis Kudors, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ķīnas ietekme starptautiskajā arēnā pēdējo 40 gadu laikā ir būtiski pieaugusi. Viena no ietekmes vairošanas metodēm ir sava tēla zīmēšana ārvalstu auditorijas acu priekšā ar mediju starpniecību.
“Starptautiskā žurnālistu federācija” (“International Federation of Journalists”) 2020. gadā publicēja pētījumu, ar kura palīdzību ieskatījās Ķīnas publiskās diplomātijas īstenošanas praksē. Pētījumā tika apkopota informācija, kas tika iegūta no 58 žurnālistu apvienībām no 58 valstīm Tuvajos Austrumos, Āzijas-Klusā okeāna areālā, Āfrikā, Eiropā, Latīņamerikā un Ziemeļamerikā.
Plašais ģeogrāfiskais tvērums ļāva saskatīt ķīniešu darbības mērogu. Diemžēl Ķīnas mediju izplatīto saturu nevar vienmēr uzskatīt par uzticamu un daudzpusīgu.
Kā es izskatos?
Kā Ķīna stiprina savas pozīcijas starptautiskā politikā ar mediju palīdzību? Tēls un reputācija ir tie faktori, kas ietekmē valsts panākumus arī materiālajā pasaulē.
Valstis īsteno publisko diplomātiju, lai sasniegtu pēc iespējas plašu auditoriju mērķa valstīs un parādītu sevi no labākās puses. Tas savukārt ir jāizmanto mērķa valsts politikas ietekmēšanai, jo publiskā diplomātija vienmēr ir pakļauta ārpolitikas mērķu sasniegšanai.
Mantot cilvēku prātus un sirdis ir sevišķi svarīgi, ja vēlaties uzrunāt demokrātiskas valstis, kur pilsoņu noskaņojums ietekmē to, ko dara parlamentārieši un ministri.
Ķīna ir centīgi strādājusi kopš 20. gs. 80. gadiem, lai pasniegtu sevi kā svarīgu un ietekmīgu ekonomisko partneri. Japānā, Taivānā un citās Ķīnas kaimiņvalstīs nav tik viegli šo stāstīt, jo kaimiņi labi redz, kas notiek aiz žoga, toties tālās zemēs, kur gaida Ķīnas preču vagonus, var uzburt skaistu bildi.
Tika konstatēts, ka Pekina lieto arī neierastas metodes, piemēram, piedāvā par velti valdības kontrolētu mediju saturu citām valstīm.
Plašais tvēriens
Vairākas dekādes Ķīnas valdība pārsvarā pievērsa uzmanību savu mediju cenzēšanai, ik pa laikam izraidot citu valstu korespondentus no Ķīnas. Tagad Pekina aktīvi strādā pie tā, lai izplatītu savus vēstījumus tālu aiz robežām.
Ceļš pie ārvalstu auditorijas kaut ko maksā. Kopš 2009. gada Ķīnas valdība ir ieguldījusi 6,6 miljardus ASV dolāru savu mediju darbības nodrošināšanai starptautiskajā vidē. Ķīna savu ārpolitikas mērķu sasniegšanai izmanto žurnālistu apmaiņas programmas, apmācības programmas, žurnālistu apvienību sadarbību, satura izplatīšanu, mediju pirkšanu u.c. metodes.
“China Radio International” izplata saturu dažādās valstīs Eiropā un Turcijā. Itālijas sabiedriskais medijs “RAI” ir noslēdzis vienošanos ar ĶTR valsts medijiem – televīziju “China Central Television” (CCTV) un radio “CRI”.
Kad 2019. gadā Itālija kļuva oficiāli par daļu no “Jostas un ceļa” iniciatīvas, tad Ķīnas prezidents Sji Dziņpins parakstīja vairākus mediju sadarbības līgumus ar Itālijas medijiem. Itālijas valdības ziņu aģentūra ANSA parakstīja saprašanās memorandu ar Ķīnas valsts ziņu aģentūru “Xinhua”, vienojoties par “Xinhua Itālijas filiāles” kopīgu pārvaldīšanu.
Ķīna tādējādi ir ieguvusi iespēju izplatīt valdības vēstījumus Itālijas informācijas telpā, vienlaikus apgrūtinot daudzpusējāka un kritiskāka skatījuma iegūšanu.
2015. gadā Ķīnas kompānija CEFC ieguva daļas “Čehijas Empresa Media”, iegūstot pieeju kanālam “TV Barrandov” un žurnāliem “Tyden” un “Instinkt”. Domnīcas “MapInfluenceEU” pētījums atklāja to, ka minētajos medijos ir pazuduši negatīvi vērtējumi par Ķīnu, toties ir parādījies pozitīvs atainojums.
Āfrikā Ķīnai ir nozīmīgas ekonomiskas intereses. Ķīnas dāvanas – darba vietas iekārtojums, telefons un samaksa ir ietekmīgs instruments nabadzīgajās Āfrikas valstīs.
Gandrīz puse respondentu (žurnālistu apvienību pārstāvju) teica, ka Ķīnas loma viņu mītnes zemes nacionālajos medijos “ir pozitīva”, kas cita starpā ir izpaudusies kā datoru un interviju ierakstīšanas tehnikas dāvinājumi žurnālistu savienībām, kas Āfrikas mediju cilvēkiem bija nozīmīgs faktors. Turklāt afrikāņiem tiek dota iespēja izstāstīt savu stāstu pasaulei, izmantojot Ķīnas starptautisko mediju platformas.
Viens no lielākajiem Ķīnas medijiem, kas ir bāzēts Kenijā, darbojas ar Pekinai piederoša “StarTimes” satelīta palīdzību, nodrošinot pieeju 25 miljoniem klientu vairāk nekā 30 Āfrikas valstīs.
Simtiem žurnālistu no dažādām valstīm ir izmantojuši iespēju ceļot uz Ķīnu uz tās valdības rēķina. Pekina ir sevišķu uzmanību pievērsusi Austrālijai, kur “Visas Ķīnas žurnālistu asociācija” ir organizējusi dažādu programmu īstenošanu.
Asā vara
No vienas puses, varētu jautāt – nu un tad? Līdzīgas metodes izmanto arī citas valstis. No otras – izplatītais saturs ir svarīgs.
Ja tiek izplatīts vienpusējs skatījums un meli, tad te nevaram runāt par parastu publisko diplomātiju un maigo varu, bet par aso varu un dezinformāciju. Autoritārās valstis nav spējīgas īstenot maigo varu, kas ir balstīta pievilcīgumā, jo to iekšējais varas raksturs to neļauj, proti, ja melo valsts iekšienē, tad melo arī ārpus tās.
Jā, sākotnēji Ķīnas mediji un publiskās diplomātijas īstenotāji vienkārši vēlējās “stāstīt Ķīnas stāstu”, bet mūsdienās tie ir pārņēmuši Krievijas praksi un izplata savu specifisko skaidrojumu par notiekošo brīvajā pasaulē.
Līdzīgi savu taktiku savulaik mainīja Kremļa rupors – televīzijas kanāls “Russia Today” (RT), kas no stāsta par “lielisko Krieviju” pēc dažu gadu darba pārgāja uz stāstu par “sliktajiem Rietumiem”. Acīmredzot izbeidzās stāsti par perfekto Krieviju.
Bet, ja nopietni, tad Krievijas publiskā diplomātija ir daļa no asās varas, kur svarīgi ir sašķelt “naidīgo Rietumu” valstu sabiedrību, bet to nevar panākt ar Krievijas slavināšanu. Tā vietā ir jākūda cilvēki uz kautiņu.
Viena no asās varas īpatnībām ir tās darbības asimetriskais raksturs. Ķīna pieprasa, lai nodrošinām tās vēstījumiem pilnīgu brīvību demokrātiskajā pasaulē, savukārt pie sevis tā neļauj mums paust patiesību.
“Twitter” un “Facebook” nav iespēju strādāt Ķīnā, jo komunistiskā ideoloģija nepieļauj vārda brīvību un arī reliģijas brīvību ne. Tas netraucē Pekinas varas pārstāvjiem izmantot minētās platformas, lai izplatītu savus vēstījumus Rietumos. 2020. gadā Ķīnas valdība izraidīja 18 ārvalstu korespondentus, tādējādi samazinot brīvajai pasaulei iegūt reālu priekšstatu par notiekošo Ķīnā.
2020. gada martā Ķīnas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis Zhao Lijian “Twitter” vietnē rakstīja, ka Covid-19 uz Ķīnu atveda ASV kareivji, kuri piedalījās Armijas spēlēs Uhaņā. Ķīnas vēstnieki, diplomāti un troļļi izplatīja šo sazvērestības stāstu.
Bet pamēģiniet runāt Ķīnas medijos par “Ķīnas vīrusu” un tā iespējamo izplatīšanos no ķīniešu laboratorijas Uhaņā!
Te atgriežamies pie asās varas asimetrijas: “Jums ir jāļauj izplatīt mūsu melus jūsu zemēs, bet pie mums jūs neko nedrīkstat runāt!” Rietumi vairs nepiever uz to acis – 2020. gada jūnijā “Twitter” likvidēja 23 750 ķīniešu kontus, kuri izplatīja melus par Honkongu.
Nobeigumā
Augot Ķīnas ekonomikai un attīstoties tās militārajām spējām, Pekinas ietekme starptautiskajā politikā arvien pieaug. Ir interese attīstīt tirdzniecību ar Ķīnu, bet ne visi ir gatavi piemiegt acis uz vārda brīvības un ticības brīvības ierobežojumiem komunistu pārvaldītajā Ķīnā. Tāpēc pret Pekinas olimpiādi tiek īstenots diplomātiskais boikots; tas nozīmē, ka demokrātisko valstu līderi nedodas līdzi saviem sportistiem.
Vladimirs Putins un Centrālās Āzijas valstu prezidenti nepārstāv demokrātiskas valstis, tāpēc devās uz Pekinu, lai meklētu labvēlību pie lielā kaimiņa.
Pekinas publiskā diplomātija atšķiras no brīvo valstu maigās varas, jo tā satur destrukcijas elementus. Autoritārisms nevar pastāvēt bez meliem, jo ir jāmelo, ka esošie valdnieki nekad un ne ar vienu nav aizvietojami.
Ķīnas komunistiem nav pieņemams demokrātiskajā pasaulē ierastais plurālisms. Te gan jāpiezīmē, ka pēdējos gados situācija pasliktinās arī Rietumos, jo konservatīvo ideju izplatīšanu Eiropā un Amerikā dažkārt mēģina apslāpēt, piesedzoties ar politkorektumu. Ja tas tā turpināsies, tad paliks arvien grūtāk kritizēt Krieviju, Ķīnu un citas autoritārās valstis par viņu cenzūru.
