Ķīnas karstā elpa 0
Sešdesmit gadu jubilejā ģimene sagādāja man pārsteigumu, uzdāvinot ceļojumu uz Ķīnu. Nevis aģentūras organizētu tūri pa zināmiem maršrutiem, bet ģimenes braucienu uz divām pašu izvēlētām pilsētām, kuras līdz šim nav bijušas tūristu iecienītāko skaitā.
To noteica vēlme palūkoties uz Ķīnu un ķīniešiem nevis no parādes, bet no sētas puses. Somu lidsabiedrība “Finnair” nesen atklāja jaunu līniju uz Ķīnas pilsētu Čonkingu, un akcijas laikā biļeti turp un atpakaļ varēja iegādāties par 300 latiem.
Mēs gan neiegriezāmies Čonkingas bibliotēkā, vienā no lielākajām Ķīnā. Neredzējām pasaulslavenās Čonkingas akrobātu trupas uzstāšanos. Neaizbraucām uz Čonkingas Zoo, kas ar vairāk nekā 6000 dzīvniekiem ir viens no lielākajiem pilsētu zoodārziem. Mēs arī neapmeklējām pasaules lielāko publisko tualeti, kas atrodama tieši šajā pilsētā. Bet ko redzēt tāpat bija pietiekami.
Dzīvespriecīgi miglā
Augusts ir viskarstākais mēnesis, vidējā temperatūra – 30 grādu, bet mūsu viesošanās laikā temperatūras stabiņš turējās pie 32 un uzkāpa pat līdz 37 grādu atzīmei. Vienīgo atšķirīgo, tieši ķīniešus raksturojošo garderobes priekšmetu pamanīju dienā, kad īsu brīdi lija lietus un daži gados vecāki ķīnieši lietussarga vietā no tā sargājās ar apaļām, nedaudz konusveidīgām cepurēm. Dīvaini, bet lietus augustā Čonkingā ir reta parādība, lai arī debesis klāj migla un gaiss ir spiedīgs kā uz pērkona negaisu. Migla ir viena no Čonkingas “pazīšanās zīmēm” – tā nāk no apkārtējiem kalniem un klāj pilsētu vidēji 68 dienas gadā.
Jāpiebilst gan, ka neesam neko daudz baltāki par ķīniešiem, kuri šajā reģionā nebūt nav dzelteni (vēl viens maldīgs stereotips), bet ar vairāk vai mazāk gaišu ādu.
Mūsu meitenes ieziežas ar iedeguma krēmu, lai izskatītos tumšādainākas, bet te pamanām jaunas ķīnietes, kas noklājušas seju ar baltu tonālo krēmu. Viņu izpratne par skaistuma standartiem liek izskatīties pēc iespējas gaišākai.
Kuplas formas te tikpat kā nemana, visi ķīnieši ir slaidi un – atšķirībā no mums – ļoti dzīvespriecīgi. Pat ja ir kādi ideoloģiski spaidi, cilvēkos to nejūt, viņi izskatās daudz brīvāki nekā mēs. Ja cilvēks tāpat jūtas priecīgs, viņam nav vajadzīgs alkohols. Septiņu miljonu pilsētā es nedēļas laikā tā arī neieraudzīju nevienu piedzērušos ķīnieti, lai gan stiprie alkoholiskie dzērieni ir nopērkami par lētu naudu.
Asaras tek, kārpiņas līksmo
Ķīniešu ēdiens lielākoties tiek gatavots no mums zināmām un nezināmām okeāna veltēm un arī no daudz kā tāda, ko mēdzam dēvēt par subproduktiem, – plaušām, kuņģa, cūku ādām u. tml. Viss ārkārtīgi vircots un piparots, bet dīvainā kārtā nenieka nenāk par sliktu manam kuņģim – tieši otrādi, pāris dienās tas ir savests pilnīgā kārtībā un strādā tik teicami kā nekad. Ķīniešu ēdienkartē noteikti ir daudz vairāk šķiedrvielu, varbūt tas sakārto gremošanu un pasargā viņus no aptaukošanās.Īpašs piedzīvojums neieradušam cilvēkam ir ēšana ar kociņiem jeb irbuļiem.
Eiropieši vakaros iziet no mājas, lai dotos iedzert, bet ķīnieši, dienai tumstot, iziet ielās gādāt svētkus saviem vēderiem. Ik pēc dažiem soļiem ir veikaliņi, kuru letes apkrautas ar ātri pagatavojamām uzkodām. Līdzīgi kā mūsu šašliku te uz iesmiņiem tirgo kalmāra taustekļus un nenosakāmas izcelsmes filejas, bet nopērkami arī iesmiņi ar cūkas miesu. Kad pircējs izvēlējies kārotos našķus, tie mirkli tiek pacepināti verdošā eļļā, pēc tam no brūnas garš- vielu kaudzītes (piecas piparu šķirnes – kopumā asākas par čili!) tiem ar slotiņu uzslauka vairāk vai mazāk pikanto piedevu un – veseli ēduši! Asaras tek, bet garšas kārpiņas līksmo. Visiem iesmiņiem neatkarīgi no satura viena cena – trīs juaņas (27 santīmi). Trīs juaņas maksā arī saldējums, visdažādākie sulu kokteiļi un augļu kārtojumi.
Ikvienam, kurš apmeklē Čonkingu, noteikti jāizbauda ēdienreize ar nosaukumu Hot Pot (karstais pods). Hot Pot nav ēdiens, bet gan tā pasniegšanas veids. Ir īpašas ēstuves, kuru interjers jau caur skatlogu atšķirams ar galda vidū iegremdētu apaļu metāla bļodu. Zem metāla bļodas novietotas ogles, uzvāra tajā ielietu garš-vielu un piedevu šķidrumu, kurā Hot Pot baudītājs ar irbuļiem iegremdē no trauciņa paņemto kārumu (gaļu un okeāna veltes) un vāra pēc saviem ieskatiem, lai pēc tam apēstu kopā ar piedevām. Mums servētajā bļodā ir gan zivs, gan krabis, gan garneles, gan gliemenes, gan dzīvnieka plaušas, gan milzums mums nezināmu lietu, kas kopā garšo tiešām brīnišķīgi.
Ne velti saka, ka laimīgs cilvēks vienmēr ir labs. Laikam jau ķīnieši patiesi ir laimīgi, jo viņi ir līksmi un neierasti laipni. Visā ceļojuma laikā nemanīju gandrīz nevienu savstarpējas agresijas izpausmi – pat emocionālā, kur nu vēl fiziskā līmenī. Taisnība vecajam teicienam, ka šaurībā var dzīvot, naidā – ne.
Vakara kolektīvās dejas
Vakarā dodamies uz skatu laukumu abu upju – Jialingas un Jandzi – satecē, pilsētas iedzīvotāju iemīļotu pulcēšanās vietu. Izejot no viesnīcas, nokļūstam tieši deju placī. Laukumā viesnīcas priekšā skan mūzika un dejo cilvēki. Izrādās, ķīnieši katru vakaru laikā no astoņiem līdz deviņiem dejo, un tā notiek gandrīz visos pilsētas laukumos. Kaut kas līdzīgs pie mums iecienītajām līnijdejām, taču Ķīnā daudz dejo pāros, arī sieviete ar sievieti. Visi izmanto līdzīgus soļus, tātad pastāv kopīga apmācība. Šīs ikvakara dejas nav ne izklaide, ne flirts, ne iepazīšanās līdzeklis, drīzāk jau ķermeņa izvingrināšana tonusa uzturēšanai.
Arī Ķīnas tautas laukumā ierastajā laikā kopā ir visas paaudzes, un katrai dejotāju grupai skan sava mūzika. Jaunieši breiko, vecākā paaudze dejo romantiskas mūzikas pavadībā, bet arkai otrā pusē skan nepārprotami patriotiskas dziesmas, kuru ritmā ar vienādām kustībām iekļaujas vingrotāju simti.
Izmēģināju laukumos paveciem cilvēkiem uzstādītos trenažierus, pie kuriem var izstaipīt muskuļus un cīpslas, izmasēt muguru un sānus. Trenažieri ir ērti un daudzveidīgi, pieejami ikvienam, un neviens ķīnietis nav mēģinājis tos ne lauzt, ne demolēt.
Tūkstoš Budu templī
Tūkstoš Budu templis atrodas netālu no pilsētas centra. Te katrā solī kopā ar vīraka smaržu izjūtam senās Ķīnas elpu. Kvēpināmie kociņi, cilvēki, kuri lūdzas pie altāriem, ubagi pie ieejas, plaukstu līniju un likteņa skaidrotāji, bet gar sienām tūkstošiem milzīgu Budas statuju. Vēlāk gan uzzinām, ka tūrisma bukletos reklamētās 50 000 Budas statujas ir izcirstas klintīs Dacu grotā, kur var nokļūt tikai ar kuģi pa upi pēc trīs stundu brauciena, taču mums pilnīgi pietiek arī ar te redzēto tūkstoti.
Čonkingas vecpilsēta Čikiko nav kļuvusi par dzīvu pagātnes muzeju, bet cauri tūkstošgadēm saglabājusi dzīvu elpu, dzīves ritmu pielāgojot tūristu apkalpošanai. Ielās apmeklētāju acu priekšā top nūdeles un īpašs rīsu grūdenis (apvārdots tas dāvājot laimi un veselību), riekstu saldumi, tušas zīmējumi un akvareļi. Te piedāvā visu, kas nav atrodams lielveikalos.
Kanāla malā vairākas pelnu kaudzītes ar kvēpināmo kociņu atliekām, kāda sieviete, ierīkojusi jaunu man nezināma rituāla vietu, runā pa mobilo tālruni, bet viņas dēls piežmiedzis pie zemes dzīvu gaili, kurš, cik noprotams, paredzēts upurēšanai.
Ķīnas iedzīvotāji varbūt nav tik bagāti kā eiropieši vai amerikāņi, taču pati Ķīnas valsts ir bagāta un varena. Šo varenību jūt it visā – gan satiksmes infrastruktūrā, gan tempā, ar kādu nojauc vecos debesskrāpjus un būvē jaunus, gan vērienā, ar kādu tiek iecerēti pilsētas nākotnes kvartāli. Es joprojām jūtu pakausī Ķīnas karsto elpu.
