Asiņainie notikumi pirms 30 gadiem Tjaņaņmiņa laukumā – tabu temats Ķīnā 1
Šodien aprit 30 gadi, kopš Ķīnas armija 1989. gada 4. jūnijā apspieda protestus Tjaņaņmiņa laukumā Pekinā. Šie asiņainie notikumi joprojām ir tabu temats Ķīnā, lai arī tie ir būtiski ietekmējuši valsts attīstību. Kad protestētāju asinis bija nomazgātas no ielām Pekinas centrā, Ķīnas Komunistiskā partija sāka valsts pārveidi, radot nerakstītu vienošanos ar tautu: jūs varat gūt labumu no ekonomiskās augsmes, bet jūs nevarat baudīt politisku brīvību.
Sēras pāraug demonstrācijās
Protesti Pekinā un citās Ķīnas pilsētās 1989. gada pavasarī sākās kā reakcija uz Ķīnas Komunistiskās partijas bijušā ģenerālsekretāra Hu Jaobana nāvi, vēsta raidorganizācija BBC. Hu iestājās par politiskām un ekonomiskām reformām un korupcijas apkarošanu, bet tika atbīdīts no varas. Spontānas sēru izpausmes pārauga plašās ielu demonstrācijās ar aicinājumiem atjaunot mūžībā aizgājušā politiķa reputāciju un īstenot plašas reformas – nodrošināt preses un pulcēšanās brīvību un izbeigt korupciju.
Pekinā līdz pat miljonam protestētāju sanāca pilsētas sirdī – Tjaņaņmiņa laukumā.
Toreizējais kompartijas vadonis Čžao Dzijans uzskatīja, ka protesti ar laiku norims. 19. maijā viņš bija ieradies Tjaņaņmiņa laukumā pie protestētājiem, aicinot viņus piekrist kompromisam.
Čžao gribēja Ķīnā turpināt Hu iesāktās tālejošās politiskās reformas, taču bija spiests atzīt: “Mēs atnācām pārāk vēlu.” Tas bija viens no viņa pēdējiem politiskajiem soļiem. Ķīnas Komunistiskā partija bija sašķelta jautājumā, kā reaģēt uz notiekošo, tomēr beigās virsroku guva stingrās līnijas piekritēji. Čžao tika izdzēsts no Ķīnas politiskās vēstures par pieļautajām “nopietnajām kļūdām”. 20. maijā Ķīnas vadonis Dens Sjaopins un premjerministrs Li Pens izsludināja karastāvokli un Ķīnas armijas vienības sāka virzīties uz pilsētas centru.
3. jūnija vakarā un 4. jūnija rītā Ķīnas bruņotie spēki sāka plašu uzbrukumu Tjaņaņmiņa laukumā, tankiem un kājniekiem virzoties uz priekšu un atklājot uguni uz protestētājiem. Neviens tā arī neuzzinās patieso bojāgājušo skaitu plašākajā politiskajā protestā komunistiskās Ķīnas vēsturē. ASV vēstniecības Pekinā ziņojumā, kas datēts ar 1989. gada 22. jūniju, atsaucoties uz Ķīnas Sarkano krustu, ir teikts, ka bojā gājušas 2600 civilpersonas un karavīri un 7000 cilvēki ievainoti.
Protestu apspiešana esot bijusi “pareiza” politika
1989. gada protesti Ķīnā joprojām ir tabu temats. Ķīnas varas iestādes nekad nav publiskojušas bojāgājušo skaitu, bet cilvēktiesību aizstāvju grupas un aculiecinieki to lēš no pāris simtiem līdz vairākiem tūkstošiem, atzīmē aģentūra “Reuters”. Kā vēsta laikraksts “The Guardian”, katru gadu Ķīnas varas iestādes īsteno plašu “stabilitātes uzturēšanas” kampaņu, kuras laikā aktīvisti, valdības kritiķi vai Tjaņaņmiņa laukumā bojāgājušo jauniešu vecāki tiek izvesti ārpus Pekinas vai viņiem tiek piemērots mājas arests.
Sociālajos medijos tiek “iztīrīts” saturs, kas vēsta par 1989. gada protestiem.
Tuvojoties asiņainajai gadadienai, atsevišķi varas iestāžu komentāri tomēr ir izskanējuši, norāda BBC. Uzstājoties drošības jautājumiem veltītā forumā Singapūrā, Ķīnas aizsardzības ministrs Vei Fenhe svētdien uzstāja, ka protestu apspiešana esot ļāvusi apturēt “nestabilitāti” un esot bijusi “pareiza” politika. Pēc tirdzniecībai un drošībai veltītiem komentāriem ministram tika jautāts par 1989. gada protestiem. Viņš atbildē noraidīja uzskatu, ka Ķīna šos notikumus ir risinājusi nepareizi.
“Incidents bija radījis politisku nestabilitāti, un centrālā valdība spēra soļus, kas apturēja nestabilitāti, un tā bija pareiza politika,” uzsvēra Vei. “Aizvadītie 30 gadi ir pierādījuši, ka Ķīna ir piedzīvojusi nozīmīgas pārmaiņas,” norādīja ministrs, piebilstot, ka valdības tā brīža rīcības dēļ valsts ir “baudījusi stabilitāti un attīstību”.
Kā saglabāt “ideoloģisko disciplīnu”
Aģentūra “Bloomberg” vērš uzmanību uz Ķīnas spertajiem soļiem drošības un stabilitātes uzturēšanai. Ķīnas izdevumi iekšējai drošībai 2017. gadā bijuši 180 miljardi dolāru, kas par 20% pārsniedz valsts aizsardzības budžetu. Ķīnas likumsargi katru gadu tērē summas miljardiem dolāru apmērā, lai pilnveidotu sejas atpazīšanas tehnoloģijas un tīmekļa vietnēs novērotu savus pilsoņus. Datu izpētes kompānija IDC prognozē, ka 2022. gadā Ķīnā būs 2,76 miljardi novērošanas kameru, kamēr 2016. gadā to bija “tikai” 176 miljoni.
Turklāt tehnoloģijas un drošības pakalpojumi tiek arī eksportēti.
Ķīnas firmas ir nodrošinājušas augsto tehnoloģiju novērošanas instrumentus 18 valstīm, tostarp Singapūrai, Šrilankai un Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija ir centusies apturēt Ķīnas telekomunikāciju firmas “Huawei” izplešanos pasaulē, kas ietilpst plašākā tirdzniecības karā starp abām lielvalstīm un atspoguļo bažas par Ķīnas nodomiem.
Sji koncentrē varu
Neliela mēroga protesti Ķīnā mūsdienās notiek regulāri, tomēr valdība gādā, lai pat sociālajos medijos runas par tiem ātri tiktu apklusinātas. “1989. gada mēroga protestu atkārtošanos būtu ārkārtīgi grūti panākt,” intervijā “Bloomberg” norādīja cilvēktiesību aizstāvju organizācijas “Amnesty International” pētnieks Viljams Nī. Politiskā ziņā Ķīna pēdējos gados ir virzījusies uz varas koncentrēšanu viena cilvēka rokās, atkāpjoties no iepriekš ievērotā kolektīvās varas principa.
Ķīnā pērn tika veiktas izmaiņas konstitūcijā, atceļot prezidenta amata divu termiņu ierobežojumu, kas ļauj valsts pašreizējam vadītājam Sji Dzjiņpinam palikt amatā uz mūžu. Sji kopš 2012. gada ir Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs, bet kopš 2013. gada – prezidents. Divu termiņu ierobežojums bija spēkā kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Ķīnas Komunistiskā partija arī iekļāvusi Sji vārdu un politisko ideoloģiju partijas konstitūcijā, šādā veidā paaugstinot viņa statusu līdz tam, kāds savulaik piešķirts partijas dibinātājam Mao Dzedunam. Kā norāda BBC, 65 gadus vecais Sji savās rokās ir koncentrējis tādu varu, kāda nav bijusi nevienam Ķīnas līderim kopš Mao.
Laikraksts “Washington Post” vērš uzmanību uz aizvien autoritārākām tendencēm Ķīnas politikā. Daudziem akadēmisko aprindu pārstāvjiem ir aizliegts runāt ar ārvalstu medijiem, valdības iestāžu un valstij piederošo uzņēmumu amatpersonām uz ārzemēm tiek ļauts doties tikai pāros. Tiek slēgti pētniecības centri un vēstures žurnāli. Ideoloģiskā audzināšana tiek pastiprināta, atgādinot Mao laikos pieredzēto. Notiek reliģijas, īpaši islāma, apspiešana.
Varas iestādes ir nojaukušas daudzas mošejas, un šobrīd Sjiņdzjanas apgabalā vairāki miljoni etnisko uiguru, kas ir lielākoties musulmaņi, tiek turēti īpašos indoktrinācijas centros, kur tiek mēģināts stiprināt viņu lojalitāti Ķīnas valstij. Vidusskolēni, ja viņi arī ir ko dzirdējuši par 1989. gada notikumiem, uzzina tikai to, ka togad no pavasara līdz vasarai tika piedzīvots “incidents”. Tikai nedaudzi ķīnieši, kas jaunāki par 30 gadiem, atpazīst pasaulē plašu ievērību guvušo fotogrāfiju, kurā redzams kāds līdz pat šim brīdim neidentificēts vīrietis, kurš tolaik aizšķērsoja ceļu tanku kolonnai, kas devās uz Tjaņaņmiņa laukumu.
Tomēr ik gadu ASV universitātēs mācās vairāk nekā 360 000 ķīniešu, tostarp 2014. gadā Hārvarda universitāti absolvēja Sji meita. Daudzi ievērojami prestižāko Ķīnas universitāšu profesori un administratori ir studējuši ārzemēs. Ķīnieši, kuri kādu laiku uzturas ārzemēs, “atgriežas ne tikai ar konkrētām prasmēm, bet arī izmainītu sociālo vērtību ietvaru”, intervijā laikrakstā “The Washington Post” atzina kāds Pekinas universitātes profesors. “Ķīnas vadībai kļūst grūti saglabāt ideoloģisko disciplīnu,” viņš piebilda.
