Augu aizsardzības līdzekļu sarukumam līdzi nāk cits nepatīkams pārsteigums 1
Fakts, ka no augu aizsardzības līdzekļu (AAL) saraksta strauji tiek izslēgtas daudzas Latvijas lauksaimniecībā izmantotas vielas, vairs nav jaunums, un saimnieki jau centīgi kalkulē, kā un ar ko aizstāt kādu preparātu. Taču tas vēl nav viss. Arvien stingrāk vērtējot, kā dalībvalstīs tiek lietoti AAL, Brisele gatavojas ieviest jaunu indeksu, kas sliktākajā scenārijā var negatīvi ietekmēt jau tā knapos platību maksājumus.
Par to, kāda ir šābrīža situācija AAL industrijā, apaļā galda diskusijā debatē VAAD Augu aizsardzības departamenta direktors Vents Ezers, ZM Lauksaimniecības departamenta direktore Iveta Ozoliņa, Latvijas augu aizsardzības līdzekļu ražotāju un tirgotāju asociācijas izpilddirektore Margita Tomsone un Bauskas novada zemnieku saimniecības “Vaidelotes” saimnieks Arnolds Jātnieks.
– Kā oficiālajā ES sarakstā tiek iekļauti AAL?
Vents Ezers: – Lai Latvijā varētu lietot kādu līdzekli, Eiropas Savienības attiecīgās institūcijās vispirms izvērtē tā sastāvā esošās aktīvās vielas, piemēram, glifosātu, neonikotinoīdus u. tml. Kad process beidzies, dalībvalstis drīkst reģistrēt līdzekli lietošanai uz lauka. Patlaban saraksts tiek izvērtēts. Šis process lauksaimniekiem nav redzams, bet tieši šajās debatēs Briselē notiek lielākās cīņas. VAAD aktīvi piedalās darba grupās, kur tiek lemts par vielu reģistrāciju un nākotni, bet jāatzīst, ka šajās debatēs arvien vairāk jūtama politikas loma. Dažu dalībvalstu balsojumi vairs nav vērsti uz riska novērtējumu, lai pierādītu, ka viela ir vai nav droša. Piemēram, kaut vai neonikotinoīdu ierobežojums. Šajā segmentā bija atsevišķi droši lietojumi, bet Eiropas kontekstā tas nevienu neinteresē. Jārēķinās, ka debatēs piedalās 28 valstis un katrai ir savas intereses. Ja atsevišķi reģioni – Dienvideiropa un Centrāleiropa – uzskata, ka var ziedot šo vielu, tad diemžēl neko nevar padarīt.
– Vai Latvijai šajās debatēs ir kāda teikšana vai tomēr citvalstu lobijs ir par stipru?
V. E.: – Balsojumi notiek, balstoties uz kvalificētu balsu vairākumu. Katrai valstij atkarībā no iedzīvotāju skaita ir balsu svars, un, protams, Baltijas valstīm tas ir salīdzinoši mazs. Ir cīņa par interesēm. Ir valstis, kas rūpējas, piemēram, par cukurbietēm, aizstāv savus AAL to audzēšanā. Mēs vienmēr esam piekopuši pragmatisku pieeju un raugāmies, kāds ir Eiropas zinātniskās iestādes secinājums. Ja iespējami droši lietojumi, mēs vielas atbalstīsim. AAL vērtēšana ir ikgadējs rutīnas process, bet šobrīd debates ļoti aktualizējušās, jo laikā no 2015. līdz 2025. gadam ES ir jāpārskata visas darbīgās vielas. Stāsts par glifosātu jau dzirdēts, šī viela izgājusi cauri sijāšanai un tika pārapstiprināta, bet tas pats notiek ar 500 pārējām vielām.
Latvijā, protams, atbilstoši reģiona specifikai nav visu šo vielu, piemēram, herbicīdi rīsiem uz mums neattiecas. Vairākums vielu ir vērtēšanas procesā, bet rezultāti šobrīd rāda, ka liela daļa ies ārā no saraksta.
– Cik izslēgto līdzekļu attiecas uz Latviju?
V. E.: – Mums reģistrā ir apmēram 150–160 darbīgo vielu, kas ir pārvērtējamo vielu skaitā. Un arvien biežāk parādās ziņas, ka kāda būs jāņem ārā. Tuvākajā nākotnē tas varētu būt tiakloprīds, protiokonazols un vēl vairākas. Azolu grupa noteikti tiks skarta, šiem AAL nākotne būs skarba.
Tajā pašā laikā jaunu vielu, kas ienāk ES tirgū, ir ļoti maz. Vērtēšanas process no vielas atklāšanas līdz tās laišanai tirgū ir apmēram desmit gadu, un tās ir miljoniem lielas investīcijas, turklāt kombinācijā ar ārkārtīgi stingrām reģistrācijas prasībām. Līdz ar to pastāv risks, ka mūsu komersanti attiecībā uz ķīmiskajiem AAL var izvēlēties citus reģionus un mērķa tirgus.
– Tātad daudzi līdzekļi no tirgus jau izgājuši un izies, bet vietā tiek ievestas vielas no valstīm, kur tamlīdzīgu aizliegumu nav. Cik liela ir ievesto un nelegālo AAL daļa tirgū? Un kā ražotāji un izplatītāji spēs ievērot gaidāmās drakoniskās prasības?
Margita Tomsone: – Ir skaidrs, ka AAL ražošanas un tirgošanas industrija ir pārmaiņu priekšā. To nosaka arī pieprasījums. Kompānijas arvien vairāk cenšas izstrādāt un piedāvāt bioloģiskos risinājumus, taču jāņem vērā, ka tie pilnībā nespēs aizstāt ķīmiskos AAL, kuriem ir ļoti nozīmīga loma ilgtspējīgā lauksaimniecībā.
Nozari uztrauc, lūk, kas. Vents jau minēja, ka Eiropā prasības AAL lietošanā ir stingrākās pasaulē. Mēs noteikti atbalstām centienus pēc labākiem un drošākiem risinājumiem, bet ir viens bet – šīm prasībām jābūt paredzamām, sabalansētām un praktiski izpildāmām. Piemēram, lai piereģistrētu vienu produktu, nepieciešami lauka pētījumi. Bet izpildāmās prasības ir tādas, ka pēc aprēķiniem kompānija saprot – pētījumiem būs nepieciešama Maltas izmēra platība. Cik reāli mēs to varam izpildīt?
Protams, ņemot vērā, ka daudzi produkti iziet no tirgus, nelegālo vai viltoto AAL daudzums pieaug, jo cenu ziņā zemniekam tā būs liela atšķirība.
Jau patlaban AAL piedāvājums augļu un dārzeņu sektorā ir niecīgs, un jau tagad no Polijas ieved visvisādas vielas, bet jautājums – kā zemnieki tās lieto, jo marķējuma latviešu valodā tur nav! Tāpat neskaidras izcelsmes vielas nāk no trešajām valstīm – Ukrainas, Krievijas, Ķīnas.
Kaimiņi lietuvieši ir daudz radošāki AAL ievešanā, un pie viņiem laiku pa laikam lielos apjomos tiek konfiscēti viltoti līdzekļi.
Ņemot vērā, ka esam pierobežā, arī vietējam lauksaimniekam var būt visai liels vilinājums šo un to nopirkt no lietuviešu busiņa, kas iebrauc pagalmā. Taču – ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma.
Es aicinātu kontrolējošās iestādes pievērst tam lielāku vērību, jo iegādāties un lietot nelegālus un viltotus produktus nav likumīgi un ir pat bīstami.
– Šogad VAAD piedalījās Interpola rīkotajā akcijā saistībā ar nelegālo līdzekļu tirgu. Kādi rezultāti, vai ierosinātas konkrētas lietas?
V. E.: – Jā, šogad pirmoreiz piedalījāmies tādā akcijā kopā ar 29 valstīm. Akcijas laikā sadarbībā ar PVD un muitu tika konfiscētas kopumā 550 tonnas produktu. Nevaram runāt par lieliem apjomiem, ko mēs būtu konfiscējuši Latvijā, bet aizdomīgas kravas bija. Izdevās aizturēt vienu sūtījumu, kas bija paredzēts Eiropas tirgum un virzījās cauri mūsu ostām, tās bija 10 tonnas AAL – neskaidras izcelsmes un tos varēja traktēt kā nelegālus. Ja runājam par austrumu robežu, tur katru gadu notiek konfiskācijas mazos apjomos, no Krievijas ieved III klases līdzekļus.
Kāda ir reālā situācija iekšzemē? Ik pa laikam parādās informācija, ka kāds kaut ko nopircis, mēs uz šīm sūdzībām reaģējam, ejam pārbaudēs, ņemam paraugus un analizējam tos laboratorijās. Savukārt Bior institūts analizē galaproduktus. Tā ka zemniekam riskēt, izmantojot šos lētos AAL, īsti nav jēgas. Ja latviešu zemnieks gatavs riskēt, ka viņa produkcija vairs nebūs eksportspējīga, tad, protams, to var darīt.
Gribu uzsvērt – ja trūkst kādu AAL, vienmēr var vērsties VAAD, lai varam izskatīt konkrēto vajadzību. Vislabāk to darīt kooperatīvos vai grupās, tad varam izvērtēt iespēju kādu produktu izsniegt ar atļauju lietot ierobežotam mērķim vai arī uzrunāt kompānijas, ka mums ir pieprasījums pēc konkrēta produkta tirgū, lai nonāktu pie legāla risinājuma.
M. T.: – Starp citu, pērn aizturēja 360 tonnas, šogad – 550, tātad nelegālais piedāvājums ar katru gadu palielinās. Ar 550 tonnām varētu apsmidzināt visu Igaunijas teritoriju.
– Kādu lauksaimnieki redz nākotni situācijā, kad dramatiski samazinās ķīmisko AAL pieejamība?
Arnolds Jātnieks: – Ja izņemam kādu vielu, jābūt kaut kam vietā, lai iznīdētu konkrētu kukaini vai slimību. Ko mēs darīsim nākotnē, ja šīs vielas nebūs? Ja izņems, piemēram, azola grupas preparātus, tas nozīmē, ka nevarēsim tikt galā ar daudzām slimībām, kuru mitros laikapstākļos graudos ir daudz vairāk.
Ja Eiropa liks, būsim spiesti to darīt, bet, ja vietā nebūs vielu, ar ko apsmidzināt sējumus, netiksim galā ar slimībām un pazudīs graudu kvalitāte.
Par to jādomā gan VAAD, gan Zemkopības ministrijai.
– Vai ir kādi citi veidi, kā bez ierastajiem AAL tikt galā ar kaitēm?
Iveta Ozoliņa: – Saimnieki ļoti labi to visu zina. AAL jau nav vienīgais faktors, lai iegūtu kvalitatīvu ražu. Mums ļoti trūkst alternatīvu kultūraugu, tā pati augu maiņa – tai vajadzētu pievērst lielu vērību. Ja būs augu maiņa, daudz problēmu atkritīs. Nākamais – augsnes apstrādes tehnoloģijas. Tās ir tiešām daudz un dažādas – bezaršanas tehnoloģijas, minimālā augsnes apstrāde utt., bet tur vajadzētu prasmīgus un domājošus saimniekus, lai izvērtētu, kas tieši viņu saimniecībai būtu optimālā tehnoloģija. Visam pāri ir zināšanas, vajag nemitīgi pilnveidoties.
A. J.: – Piekrītu, zināšanas vajadzīgas. Bet jau dzirdēti signāli, ka Eiropā vēlētos aizliegt aršanu. Ja es rudenī neaparšu savu mālaino zemi, man tur nebūs puse ražas! Latvijā zemei ir pilnīgi cita struktūra.
I. O.: – Aršana netiks aizliegta, šīs runas acīmredzot saistās ar citu jautājumu – par siltumnīcgāzu un izmešu ierobežošanu.
A. J.: – Eiropa dod ieteikumus, bet mums pašiem būtu jāpieņem pareizi, vēsturiski pamatoti lēmumi. Turklāt, neaparot zemi, herbicīds jālieto vismaz divreiz vairāk, jo tajā brīdī, kad pirms sēšanas neesi apstrādājis augsni, nekas labs nebūs gaidāms – nezāles visu pāraugs. Visiem zināms, cik sēklu producē nezāles. Aprēķins pavisam vienkāršs – 25 000–30 000 nezāļu sēklas un 450–500 graudaugu sēklas. Ja neko nedarīsim un nepalīdzēsim kultūraugiem, nebūs ražu.
Bioloģiskās saimniecības ir cits gadījums, bet tā ir zemnieka izvēle, ar ko un kā nodarboties. Mēs šeit runājam par eksporta produktu – graudiem, kur nedrīkst kļūdīties. Tāpēc VAAD kontrole noteikti vajadzīga. Mums jādara viss pareizi, lai varam ražot savu produktu un būtu eksportspējīgi.
M. T.: – Man ir priekšlikums ministrijai. Ieteicāt, ka lauksaimniekiem jāizvēlas pareizie kultūraugi, bet varbūt valstiskā līmenī nepieciešams investēt finansējumu pētījumiem jaunu noturīgu šķirņu attīstībā? Klimatiskie apstākļi mainās, AAL piedāvājums samazinās, varbūt šķirnes var palīdzēt risināt problēmu? Labāk vairāk savu pētījumu, nevis skatīties uz pētījumiem citās valstīs.
I. O.: – Zinātniskajiem institūtiem, kas nodarbojas ar šķirņu selekciju, ir atbalsts, un tie strādā. Mums jau ir jaunas laikapstākļiem piemērotas šķirnes. Bet, lai izveidotu jaunu, paiet ilgs laiks – 10–20 gadi.
A. J.: – Noteikti jākontrolē AAL, kas ienāk no citurienes. Vai mūsu tirgotāji ir spējīgi paprasīt sertifikātu, no kurienes nākušas kukaiņu indes, herbicīdi?
M. T.: – Protams, no trešajām valstīm nāk produkcija, kas apstrādāta ar Eiropas Savienībā aizliegtām vielām, padarot mūsu zemnieku nekonkurētspējīgu, bet jārēķinās ar cilvēku pirktspēju. Patlaban Eiropā ir politiskas augsta līmeņa diskusijas par trešo valstu preču ienākšanu, par tirdzniecības līgumiem un dažādiem spēles noteikumiem. Gaidām risinājumu…
V. E.: – Kopumā AAL pārskatīšana nostāda mūs līdzīgās pozīcijās ar pārējām ES valstīm, jo arī tur pārskata darbīgo vielu lietošanu, bet, protams, tas ir ļoti aktuāls jautājums, kā aizsargāt savus ražotājus no importa produkcijas. Varu apliecināt Margitas teikto, ka Briselē notiek diskusijas par to, vai Eiropā nonākošajā produkcijā ir AAL atliekas. Tas ir ļoti jūtīgs jautājums, kas prasīs laiku.
Bet jārēķinās, ka sabiedrības vēlmes mainās un viens no jautājumiem ir izglītošanās un integrētā augu aizsardzība, kas būtībā nav nekas jauns. Svarīgi ievērot šos pamatprincipus, tāpēc arī mēs zemniekus lēnām radinām pie tā, lai augsnes tiktu agroķīmiski izpētītas, sagatavota lauka vēsture, lai būtu pareiza šķirņu izvēle. Ja lauksaimnieks sāktu savu darbu ar šiem priekšnosacījumiem, ķīmisko līdzekļu lietošana samazinātos.
Un ir vēl viena svarīga lieta. Viens ir jautājums par AAL samazināšanos, bet Eiropas Komisija ir gājusi tālāk – ir izstrādāti indikatori, pēc kuriem vērtēs dalībvalstu zaļumu, proti, cik daudz tiek lietoti AAL. Tiks salīdzināta tendence kopš 2011. gada un šābrīža situācija – respektīvi, cik tonnu AAL lietots tad un cik šobrīd. Un atkarībā no tā, cik viela bīstama vai problemātiska, attiecīgi tiks noteikts papildu koeficients.
– Kā tas ietekmēs zemniekus? Pārkāpjot šo rādītāju, sekos sods?
– Kā tas ietekmēs zemniekus, vēl īsti nav zināms, bet kopumā uzraudzīšanas politika tiks veidota tā, lai dalībvalstīs AAL lietojums neaugtu. Tādējādi parādās uzsvars uz izglītošanos, uz zemāka riska alternatīvu ieviešanu tirgū, kas prasa laiku un tehnoloģijas. Skaidrs, ka tā saimniekot kā līdz šim, visticamāk, vairs nevarēsim. Ja AAL lietojums pieaug, Eiropa to uzskata par nevēlamu situāciju neatkarīgi no tā, ka mums šis bāzes līmenis pats par sevi jau ir zems. Mēs kopā ar Poliju un vēl vairākām Centrāleiropas valstīm darba grupā esam iebilduši pret šo neloģisko pieeju. Rietumvalstīs, kur AAL jau daudz lieto, 100 gramu pieaugums uz hektāru nav nekas, bet mums tas ir būtisks rādītājs, kas šo indikatoru pacels.
– Kādi ir jaunākie AAL lietošanas rādītāji Latvijā?
– Lietojumam ir tendence augt. Salīdzinājumā ar 2011. gadu patlaban tas ir 30–40% kāpums.
Ņemot vērā, ka vielas tiks izslēgtas, būs jālieto alternatīvas, par kuru bīstamību un ietekmi vēl nezinām. Tā ka šis indikators būs sāpīgais jautājums nākamajā plānošanās periodā, lai mēs varētu saglabāt maksājumus zemniekiem.
A. J.: – Mēs jau varam izvēlēties preparātus ar mazākām devām, tā nav liela bēda. Bet būtiskākais ir apstāklī, ka katram zemniekam būtu jāskatās, kur un kā viņš lieto AAL. Kad ir kukaiņi, tad migloju, bet, kad nav, tad arī profilaktiski to nevajag darīt. Katram jāliek pie sirds, ka nevajag lietot ķīmiju, kad tā nav īsti vajadzīga. Tā būs ekonomija un skats pašam savā maciņā. Kā Vents teica – uzraugām lauku un tikai tad, kad sasniegta noteikta pakāpe, to lietojam. Bet jāatzīst – ja pie mums nolemj izņemt kādu vielu, tad izmaksu postenis var būt pat trīsreiz lielāks un tālāk var gadīties, ka izvēlēsimies kādu konkrētu kultūru vispār vairs neaudzēt. Rapšus, piemēram.
V. E.: – AAL pārskatīšana nav gluži Eiropas iegriba vai zaļo uzvara, ideja tomēr ir apsveicama. Ar daudzām vielām ir problēmas, piemēram, ar azoliem, kuru neapdomīga lietošana var radīt ilgtermiņa sekas. Jābūt līdzsvaram. No vienas puses – jādomā par kultūrauga veselību, no otras – par cilvēku drošību. Mēs aizstāvēsim pragmatiskus lēmumus, kas balstīti zinātnē.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops decembra numurā
