Ķīmiskie enkuri – labs risinājums porainām sienām 0
Kā droši nostiprināt enkurus porainā materiālā, piemēram, gāzbetonā un keramzītbetonā, kā arī starpsienu ķieģeļos? Neilona un metāla dībeļi tik un tā pie lielākas slodzes sāk kustēties. VIKTORS SAULKRASTOS
Situācijā, kad enkurs droši jānostiprina porainā vai materiālā, kurā ir tukšumi (starpsienu ķieģeļi), lieti noderēs ķīmiskie enkuri. Būtībā tā ir divkomponentu masa no sintētiskiem sveķiem. Vielām sajaucoties, sākas ķīmiska reakcija, un tās sacietē.
Pārņemts no kalnrūpniecības
Sākotnēji šādu enkuru stiprināšanas veidu izmantoja kalnrūpniecībā – stiprinājumu montāžai viegli drūpošās virsmās. Ar laiku šo stiprināšanas veidu sāka izmantot arī celtniecībā.
Ķīmiskais enkurs nav tikai līmes tūbiņa vai ampula. Sistēma bieži vien sastāv no dažādām palīgierīcēm urbšanai, urbumu tīrīšanai, palīgierīcēm līmējošā sastāva ievadīšanai urbumā.
Tas, kādu tieši ķīmisko enkuru izvēlēties, atkarīgs no sienas, griestu vai grīdas materiāla, ekspluatācijas īpašībām.
Sastāva pamatā – sintētiski sveķi
Lai arī enkuru ķīmiskais sastāvs ir katra ražotāja komercnoslēpums, visbiežāk tajā ir poliuretāna, akrila vai citu polimēru sveķi, smalkas kvarca smiltis, cementējošās palīgvielas, cietinātājs. Šīm vielām savstarpēji sajaucoties un reaģējot, veidojas ātri cietējoša masa, kas aizpilda konstrukcijā esošās poras, daļēji iesūcas materiālā un sacietē, veidojot monolītu masu un vienlaikus cieši aptverot tajā iestiprināto metāla konstrukcijas elementu. Lai darbu paveiktu, atliek izurbt attiecīgā diametra caurumu, iepildīt tajā ķīmiskās vielas no tūbiņas vai ievietot ampulu un savā vietā novietot metāla stiprinājumu.
Ķīmiskie enkuri spēj labāk pretoties izraujošajiem spēkiem nekā metāla vai neilona dībeļi. Materiāls ir tik izturīgs, ka to izmanto pat balkonu ierīkošanai, tiltu konstrukciju savienošanai virs ūdens un arī zemūdens daļā.
Ampulās un tūbiņās
Ķīmiskie enkuri var būt stikla ampulu formā, kur katra viela sākotnēji ir savā nodalījumā, iepildīti tūbiņās (gan katra viela atsevišķi, gan abas kopā, atdalītas ar šķērssienu korpusa iekšienē).
Ampulas, kurās iepildītas ķīmiskās vielas, paredzētas dažāda diametra urbumiem. Atliek tikai izvēlēties nepieciešamo. Tomēr šāda veida enkurus visbiežāk izmanto tur, kur iespējams izurbt ļoti precīzu un tīru urbumu. Ampulas ir ērtas arī tāpēc, ka nav jāuztraucas par vielu sajaukšanu nepieciešamajās devās. Tas notiek, ieskrūvējot stiprinājuma tapu. Nelielā atšķirība urbuma un kapsulas izmēros kompensējas, vielai sacietēšanas procesā izplešoties.
Tomēr šis veids nav piemērots, ja stiprinājums jāielīmē vertikālā sienā, kas uzbūvēta no poraina materiāla. Līmes masa tecēs uz leju, nepaspējot tik ātri sacietēt. Šādos gadījumos labāk izmantot tūbiņās iepildītos ķīmiskos enkurus. Abām vielām ir vienots maisītājs, un tūbiņu konstrukcija izveidota tā, lai vielas sajauktos vajadzīgajā attiecībā. Tūbiņas uzgalī parasti ir speciāla spirāle, kas palīdz sajaukties pamatmasai un cietinātājam. Tas ir ērti arī tāpēc, ka iepriekš nav jāaprēķina urbumu daudzums. Vēl kāda nianse – līmes masa ir biezāka, un ar to ērti aizpildīt urbumus vertikālā sienā, jo masa neiztek. Ar to var aizpildīt arī konusveida urbumus, piemēram, gāzbetonā. Urbuma izveidošanai (platāks ir tā dziļākais gals) gan būs vajadzīgs speciāls urbis, kas pieļauj šāda urbuma izveidošanu.
Ir speciāli ķīmiskie enkuri stiprinājumu fiksēšanai betonā. Tajos ir vielas, kas nepieļauj metāla koroziju.
Galvenais trūkums – augsta cena
Ķīmisko enkuru cena ir augstāka nekā no metāla vai neilona izgatavotajiem. Tā atkarīga arī no ražotāja un iesaiņojuma. Piemēram, Fischer ķīmiskie enkuri 300 ml iesaiņojumā maksā no 16 līdz 30 eiro. Savukārt Soudal ķīmiskais enkurs CA 1400 (280 ml) maksās aptuveni 10 eiro. Ķīmiskais enkurs – ampula – arī nav lēts, piemēram 16 mm urbumam tā maksā 3,10 eiro. Lai ķīmiskā enkurmasa labāk turētos urbumā, par aptuveni pieciem eiro nopērkams tai paredzētu piecu sietiņu komplekts. Sietiņu pirms masas iepildīšanas ievieto urbumā.
Augstās izmaksas arī ir galvenais ķīmisko enkuru trūkums. Tāpat ierobežots ir to glabāšanas laiks, jāgaida, līdz sastāvs pilnībā sacietē, un tikai tad var turpināt darbu. Sacietēšanas laiks ir no 20 minūtēm līdz piecām stundām, kas bieži atkarīgs no montāžas temperatūras (jo zemāka temperatūra, jo ilgāks laiks). Ja temperatūra zemāka par -5 °C, montāža visbiežāk nav iespējama.
Darba secība
Izvēloties sastāvu, rūpīgi jāievēro ražotāju norādījumi un jāizvēlas tieši konkrētajai situācijai domātais. Tāpat kvalitatīvi jāsagatavo urbums. Vislabāk urbt, atslēdzot urbja perforatora režīmu, lai neveidojas mikroplaisas. To, par cik milimetriem urbumam jābūt resnākam par pašu stiprinājumu, nosaka ķīmiskā enkura ražotājs. Dažādiem sastāviem šis rādītājs atšķiras. Urbums jāatbrīvo no putekļiem, tā izpūšanai var izmantot speciālus sūkņus (cena ap 30 eiro), taču mājas apstākļos var izlīdzēties ar aptiekā nopērkamiem lielāka tilpuma gumijas baloniņiem (cena ap 1 eiro). Ja ir pieejams kompresors, vislabāk putekļus izpūst ar spēcīgāku saspiestā gaisa strūklu. Urbumu vēlams iztīrīt vairākos piegājienos (3–4), starp izpūšanas reizēm izmantojot piemērota diametra apaļbirstīti.
Izmantojot ampulas tipa ķīmisko enkuru, atliek to ievietot urbumā un ieskrūvēt tapu. Izvēloties enkurmasu no tūbiņas, īpaši, ja sienas materiālā ir lielāki tukšumi, urbumā jāievieto šim mērķim domāts plastmasas sietiņš. Tūbiņu ievieto atbilstīgā pistolē un masu urbumā iespiež ar spiedienu.
Enkuram ar līmi piepildītajā atverē jāpaliek nekustīgi līdz masas pilnīgai sacietēšanai.
