Visapkārt brīdinoši uzraksti: “Ieeja aizliegta!”, “Apdraud dzīvību!”, “Saindēta teritorija!” Kas notika Itālijā 1976. gadā? 7
Visvaldis Johansons, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Ir jāiedomājas tāda aina: izsistas logu rūtis, vējš tukšās ielās dzenā lapas, bezpalīdzīgi karājas vadi, visapkārt brīdinoši uzraksti: “Ieeja aizliegta!”, “Apdraud dzīvību!”, “Saindēta teritorija!” un tamlīdzīgi. Un tā ir Itālijas pilsēta Seveso, nesenas mūsdienas, 1976. gads. Kas noticis?
It kā sīks negadījums
Līdz 1976. gadam Seveso bija neliela un piemīlīga pilsētiņa Itālijas ziemeļos, to apdzīvoja 17 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa strādāja šveiciešu dezodorantu un ziepju ražošanas uzņēmumā ICMESA.
Algas tur bija pietiekami labas, turklāt pilsētas pārvalde tur pirms aptuveni pieciem gadiem uzbūvēto ķīmijas rūpnīcu jau uzskatīja par milzīgu ieguvumu: vīrieši pārstāja pamest pilsētu labāka darba meklējumos, savukārt pašvaldības kasē ieplūda neslikta naudiņa, un kopumā varēja uzskatīt, ka pilsētiņa iemantojusi stabilitāti. Taču tas viss beidzās 1976. gada 10. jūlijā pulksten 12:40…
Tā bija brīvdiena, rūpnīcā tobrīd bija tikai 10 cilvēki, kuri veica aparatūras profilaktisko apskati. Tajā mirklī, kad atskanēja skaļš sprādziens, kas ātri pārgāja nejauki caururbjošā svilpoņā, viņi atradās ēdnīcā.
Darbinieki acumirklī izskrējuši laukā un uzreiz ieraudzījuši, ka virs viena no drošības vārstiem debesīs ceļas balts dūmu stabs. Savukārt no gaisa gluži kā sniegpārslas bira ķimikātu daļiņas.
Atbilstoši instrukcijai darbinieki nekavējoties atvēra avārijas krānus un pa tiem reaktorā sāka šļākties ūdens. Taču visi šie un citi pasākumi, kurus centās veikt darbinieki, bija pilnībā bezjēdzīgi: indīgais mākonis jau lēnām slīdēja pāri pilsētai.
Visapkārt nepatīkami oda pēc hlora, cilvēkus nomocīja nelāgs klepus, acis asaroja, pāri visam pārklājās dīvaina migla, nosēžoties uz mājām, kokiem un zemes gluži kā baltu kristālu kārta, kas atgādināja mitru sāli.
Daudzi sajuta nepatīkamas galvassāpes un sliktu dūšu. Pulksten 17:45 rūpnīcas pārstāvji oficiāli informēja pašvaldības vadību par notikušo trihlorfenola izmešanu gaisā un ieteica iedzīvotājus brīdināt, ka nevajadzētu uzturā lietot dārzeņus un augļus no vietējiem dārziem.
Mazliet neparasti simptomi
14. jūlijā vietējā slimnīca bija pārpildīta ar cietušajiem, kuru vidū bija gan pieaugušie, gan bērni. Viņu ādu klāja dīvaini izsitumi un pūžņojošas vātis. Pacienti sūdzējās par vājumu un spēcīgām galvassāpēm.
Turklāt vēl bez visa tā ļaudis stāstīja par dažādām lietām, kurām sākotnēji pat bija vairāk nekā grūti noticēt: masveidā gāja bojā dzīvnieki un putni, mājās apmira praktiski visi suņi un kaķi, vistas un truši, lielākajiem lopiem, piemēram, govīm, no acīm un ausīm tecēja savāds šķidrums, savukārt augi strauji nokalta un sačervelējās.
Rūpnīcas darbinieki stāstīja par to, ka viņiem visiem pēc maiņas obligāti jāiet nomazgāties dušā, pēc kā viņiem atņem darba apģērbu un faktiski tūlīt pat to sadedzina. Ārsti nesaprata, kas īsti notiek, cenšoties kaut ko uzminēt un turpinot ārstēt cilvēkus no saindēšanās ar trihlorfenolu.
Nepatīkamā patiesība
18. jūlijā, kad uz ielām visviet jau gulēja beigti putni, atbilstoši uzņēmuma vadības rīkojumam darbu uzņēmumā beidzot pārtrauca. Proti, tas bija turpinājis darboties vēl astoņas dienas pēc avārijas!
Tajā pašā dienā pilsētā ieradās Milānas žurnālists Bruno Ambrozi, kuram bija arī profesionāla ķīmiķa izglītība, un tieši viņš tad arī beidzot secināja, ka patiesībā Seveso notikusi nevis salīdzinoši mazkaitīgā trihlorfenola, bet gan šaušalīgā dioksīna izmešana.
Uzņēmuma ICMESA pārstāvji negribīgi apstiprināja to, ka vispār jau tā patiešām esot bijis – avārijas laikā gaisā izmesti kopumā aptuveni divi kilogrami toksiskās indes, nevis trihlorfenola…
Var piebilst, ka dioksīns ir viens no toksīniem ar visjaudīgāko iedarbību, spēcīgāks par arsēnu un strihnīnu. Zināms, ka nāvējoša deva ir 10–6 grami uz vienu dzīvsvara kilogramu. Ķīmisko ieroču statusā esošajām indīgajām kaujas vielām zarīnam un zomanam šis rādītājs ir attiecīgi 10–3 grami uz kilogramu.
Bet divi kilogrami dioksīna ir daudzums, ar kādu pietiek, lai nogalinātu 100 miljonus cilvēku! Pirmajā acumirklī tas sagrauj nieres un aknas, un tas ir “mutagēns” jeb tātad spējīgs ietekmēt augli jau mātes miesās, tādējādi radot apstākļus kropļu nākšanai pasaulē.
To visu beidzot pilnā mērā apjēdzot, Itālijas valdība izsludināja ārkārtas stāvokli. Apkārt pilsētai izlika brīdinājuma zīmes, bet no saindētās zonas, kas kopā veidoja vismaz 1500 hektāru, sāka evakuēt iedzīvotājus. Valdība arī pieņēma lēmumu pilnībā iznīcināt visu dārzeņu un augļu ražu.
Attiecīgo zonu iegrožoja ar dzeloņdrātīm, izlika bruņotu karabinieru posteņus. Zonā iegājusī komanda speciālos aizsargtērpos iznīcināja visus vēl dzīvus esošos dzīvniekus, ieskaitot sīkos grauzējus – kopumā aptuveni 70 000, kā arī vairākus tūkstošus tonnu augu.
Pēc tā ļoti rūpīgi noraka zemes augšējo kārtu 20 centimetru biezumā un kopumā vismaz 200 000 kubikmetru apjomā. Nolūkā izvairīties no nevēlamu kropļu nākšanas pasaulē visā Seveso sievietēm gluži likumīgi atļāva veikt abortus jebkurā grūtniecības stadijā.
Iemesls un sekas
Šis bija tas gadījums, kad atbilde jautājumam par avārijas iemeslu nebija jāmeklē pārlieku ilgi, jo tā, kā mēdz teikt, gulēja pašā virspusē visiem viegli pieejamā veidā.
Proti, ķīmiskajās rūpnīcās aiz drošības vārstiem vienmēr novieto papildu tvertnes, kurās tad arī notiek indīgo vielu noplūde avārijas gadījumā. Bet rūpnīcā Seveso šādu tvertņu tomēr nebija.
Un pēc tam, kad bija uzkrājusies noteikta kritiskā masa, vārsts nostrādāja tā, kā tam paredzēts to darīt, un izmeta visu lieko tieši gaisā.
Pēc avārijas vismaz 36 000 cilvēku vēl ilgus gadus atradās ļoti rūpīgā ārstu uzraudzībā. No 187 saindētajiem bērniem divi diemžēl nomira. Katram otrajam no saindētās zonas drīz pārliecinoši konstatēja diagnozi “vēzis”.
1977. gadā katastrofas rajonā piedzima trīsdesmit astoņi bērni ar fiziskām vai garīga rakstura novirzēm no normas. Piecus uzņēmuma darbiniekus rezultātā atzina par vainīgajiem, viņus notiesāja ar dažādiem termiņiem ieslodzījumā, taču jau drīz viņus atbrīvoja, nosakot pārbaudes laiku.
Tostarp potenciāli vienīgais un patiesais vainīgais – uzņēmums ICMESA – tika sveikā cauri ar salīdzinoši nelielu kompensāciju desmit miljonu eiro apjomā.
Pēc tā Seveso vēl ilgu laiku bija faktiski spoku pilsēta. Kad varas iestādes secināja, ka piesārņojuma līmenis zonā samazinājies līdz nekaitīgam, lielākā daļa iedzīvotāju atgriezās atpakaļ.
Vēstīts, ka mūsdienās Seveso mīt vismaz 20 000 iedzīvotāju. Tostarp kopumā 256 bijušajiem šīs pilsētas iedzīvotājiem ārsti kategoriski ieteikuši tur nekad neatgriezties, jo pretējā gadījumā viņi varot pārlieku strauji nomirt mokošā nāvē.
