Ķīmiķis orientēšanās sportā. Edgars Bertuks pirms pasaules čempionāta 0
Rīgā sestdien sāksies pasaules čempionāts orientēšanās sportā, un viens no Latvijā pazīstamākajiem tā pārstāvjiem Edgars Bertuks to sagaida dalītām jūtām.
Pasaules čempionāts Rīgā un Siguldā notiks no 4. līdz 11. augustam. Bertuks 2012. gadā kļuva par pasaules čempionu orientēšanās sporta vidējā distancē, izcīnīja bronzas medaļu garajā un to pārveda arī no nākamā gada čempionāta.
“Esmu tik daudz startējis, ka šobrīd nav ļoti īpašas sajūtas. Varētu teikt – līdzīgi kā iepriekšējos pasaules čempionātos, bet mums bija ļoti laba iespēja sagatavoties. Cita lieta – kā to izmantoju veselības problēmu dēļ,” teic Edgars Bertuks. “Esam šeit uzauguši, un tā ir priekšrocība, jo, pat gadu nodzīvojot Norvēģijā vai Somijā, es to vidi tik labi neiepazītu. Tas ir uz mūžu iekodēts. Turklāt atšķiras arī skriešana, piemēram, klinšainā, akmeņainā trasē vai Siguldas apvidū. Ceru, ka būs daudz līdzjutēju, daļēji to izjutām jau pērn Pasaules kausa izcīņas posmā Cēsīs. Gribētos pasniegt viņiem dāvanu, bet nu situācija ir tāda, kāda ir, un es zinu, ka saviem labākajiem rezultātiem šobrīd neesmu gatavs.”
Pērn tev bija divas kājas muskuļa operācijas.
E. Bertuks: Aizmugurējais augšstilba muskulis sāka sāpēt jau 2014. gadā, kad pēdējo reizi Eiropas čempionātā izskrēju augstus rezultātus – piektā un desmitā vieta. Tad krītot traumu saasināju, izmēģināju visādus veidus, kā ar to tikt galā, taču īsti nepalīdzēja, un nācās operēt. Pirmo reizi Latvijā, bet nebija labi, tāpēc otrajā reizē vērsos pēc palīdzības pie daktera Somijā, kurš šajā ziņā ir labākais speciālists pasaulē. Tagad viss kārtībā, un pavasarī atkal beidzot jutu, ka varu trenēties tāpat kā pirms sešiem gadiem. Taču pirms septiņām nedēļām treniņā uzkāpu uz koka stumbra, kas izskatījās sapuvis, bet iekšā ass ķīlis – tas cauri apaviem ietriecās kājā, un atkal uz piecām nedēļām izkritu no ierindas. Pēdējās nepilnas divas nedēļas esmu izdarījis visu, kas bijis manos spēkos. Līdzīgi kā Mairis Briedis pirms iepriekšējās boksa cīņas varu teikt, ka esmu gatavs par apmēram 60 procentiem.
Vai saskaņā ar noteikumiem sportisti nedrīkst trenēties vietā, kur notiks sacensības?
Siguldas apkārtnē esam trenējušies, bet vietā, kur sacentīsimies, neesam bijuši četrus gadus. Protams, neviens līdz galam nevar īsti izkontrolēt, vai kāds tur neskrien, taču orientēšanās sportā tā nedara, tāpat arī nelieto dopingu, jo šis nav komerciāls sporta veids. Nezinu nevienu gadījumu, kad kāds apzināti pētījis sacensību vietu. Kāds zviedru treneris pateica, ka iegājis Vecrīgā, kur notiks sacensības sprintā, tāpēc šogad nevar trenēt Zviedrijas izlasi. Arī mūsu sportisti, kuri piedalīsies sprintā, nedrīkst staigāt pa vecpilsētu, izņemot atsevišķas ielas, piemēram, lai tiktu uz Rīgas Tehnisko universitāti.
Teici, ka orientēšanās sports nav komerciāls, bet tu tači esi profesionāls sportists.
Formāli jā – algotu darbu nestrādāju, mani atbalsta Somijas klubs un daži personiskie sponsori, taču profesionālis vairāk esmu attieksmes ziņā, jo ar nopelnīto var tikai izdzīvot. Lai nopietni trenētos, jāizdara pietiekami skarba izvēle starp sportu, karjeru, ģimenes dzīvi. Īpaši to var teikt tagad – kad man bija labi rezultāti, daudzi sita uz pleca un gandrīz vai pusi medaļas prasīja, bet nu vairs tā nav. Mans mērķis bija tikt līdz pasaules čempionātam Latvijā, bet tālāk… Ir doma turpināt, jāskatās, vai būs atbalsts un iespējas.
Tu esi beidzis Rīgas Tehnisko universitāti?
Jā, pēc izglītības esmu ķīmiķis, bet profesijā neesmu darbojies. Kādu laiku pastrādāju universitātē, tad nedaudz citā nozarē. Ķīmija tomēr nav mans dzīves aicinājums, un arī pēc sportista karjeras nedomāju tajā atgriezties. Kopā ar dažiem domubiedriem esmu sācis ražot sporta apģērbu “True Story” – orientēšanās sportam, distanču slēpošanai, skriešanai.
Tev ir 33 gadi. Vai orientēšanās sportam tas ir daudz?
Pats labākais vecums! Kad uzvarēju pasaules čempionātā, man bija 27, toreiz otrais palika 37 gadus vecs krievs, kurš tagad 44 gados Eiropas čempionātā bija ceturtais. Tā ka vēl ir visas iespējas sportot. Gribēšana man ir, īpaši to sajutu pavasarī, kad varēju atkal kārtīgi trenēties. Taču līdz 44 gadiem gan es sevi neredzu sportā, mans galamērķis varētu būt 2021. gada pasaules čempionāts Čehijā.
Kā tu vērtē Latvijas izlases potenciālu kopumā?
Līmenis ir audzis – gan trenera soma Jari Ikaheimonena dēļ, gan arī mani sasniegumi daudziem likuši noticēt sev, veltīt vairāk laika treniņiem un nodalīt prioritātes. Arī man nācās pacīnīties par vietu izlasē. Pirms gadiem desmit bija skaidrs, ka uz pasaules čempionātu dosies trīs, nu ir lielāka konkurence. Tāpat arī dāmām, lai gan tur gribētos redzēt spēcīgāku jauno paaudzi. Katrā ziņā šī ir labākā Latvijas izlase, kāda jebkad bijusi, un mūsu mērķis noteikti ir cīnīties par medaļām stafetē.
Kādas ir tavas attiecības ar karstu laiku – gribētu, lai kļūst vēsāks, vai var saglabāties tveice?
Lai tveice paliek un iet uz augšu! Labprātāk skrienu 35 grādos nekā 15. Šis gads laika apstākļu ziņā man ir dāvana, jo viss pārējais ir pret mani. Interesanti, ka agrāk karstumu nevarēju ciest, bet vēlāk tas mainījās.
