Ķimeles sievišķīgais Strindbergs 0
Grūti iedomāties netaisnīgāku demiurgu par Augustu Strindbergu. Skatoties uz viņa radīto literāro pasauli, pār muguru skrien šermuļi – citu pēc cita sastopi varoņus izpluinītām psihēm, dīvainām vēlmēm, svārstīgu uzvedību, slimīgiem lēmumiem, kas grozās, tiklīdz pieņemti, melīgiem vārdiem, no kuriem tie pēc mirkļa mēdz atteikties.
Kompleksiem pilni, varaskāri, kareivīgi un trausli ļaudis, kas tiecas pēc sabiedrības un mīlestības, bet vienlaikus sabiedrību nīst un mīlestību nicina. Dramaturgs Augusts Strindbergs, šķiet, iemīlējies cilvēku tumšajā pusē, un arī to varētu vērtēt kā slimīgu literāru izpausmi, ja vien tā tik ļoti nepiestāvētu modernisma strāvojumiem. Ja vien sabiezinātās krāsas, kādas Strindbergs triepj kaujas laukā, ko mēs ikdienas dzīvē sausi dēvējam par attiecībām starp sievieti un vīrieti, nenāktu no viņa privātās pieredzes. Ja vien pats Strindbergs, kā izteikušies literatūras pētnieki, nebūtu visu savu sacerējumu galvenais varonis.
Strindbergs, kura uzvārds atrodams modernās dramaturģijas pamatlicēju saraksta galvgalī, trīs reizes saistījās laulības saitēm, bet ne reizi līdz brīdim, kad laulātos šķirtu nāve. Luga “Tēvs”, kas tikko uzvesta Jaunā Rīgas teātra Talsu ielas zālē, tapusi 1887. gadā, gadu pirms slavenās “Jūlijas jaunkundzes”, laikā, kad bija sarežģījušās attiecības viņa pirmajā laulībā.
Līdzīgi kā “Jūlijas jaunkundze”, arī Latvijā mazāk zināmais un līdz šim netulkotais darbs “Tēvs” ir cīņa starp vīrieti un sievieti, turklāt tāda abpusējas pazemošanās un pazemojumu pilna cīņa, kurā pēc spožas uzvaras tomēr neviens nav uzvarētājs, jo upura sakāve daudz ko atņem arī virsroku ņēmušajam.
Taču ir arī atšķirība – lugā “Tēvs” par upuri kļūst vīrietis, kamēr sieviete, ko Strindbergs vēlāk “Jūlijas jaunkundzes” priekšvārdā antifeminisma garā atklāti nosaucis par vājāku un zemāku būtni, šajā lugā uzvar.
Atšķiras arī vide un ļaužu statuss. “Jūlijas jaunkundzes” darbība risinās pirmatnīgām dziņām pilnajā Jāņu naktī, kurā karš izceļas starp muižnieku kārtas jaunkundzi un neprecētu sulaini un sakāvi cieš ne tikai sadumpojusies, pār vīriešiem dominēt kāra sievišķība, bet arī aristokrātija. Luga “Tēvs” ir Ziemassvētku laika stāsts par divdesmit gadus laulībā dzīvojošu pāri, vide šķiet augstākā mērā šķīsta un tikumīga. Abu laulāto konflikts formāli balstīts pusaudzes vecuma meitas izglītošanā, kaut gan saknes tam meklējamas daudz dziļāk.
Taču galvenais iemesls salīdzināt šīs Strindberga lugas ir režisores Māras Ķimeles radošā biogrāfija. 2004. gadā Jaunajā Rīgas teātrī viņas režijā tapa “Jūlijas jaunkundze”, kas kļuva ne tikai par vienu no sezonas spilgtākajiem notikumiem, bet arī par būtisku parādību Latvijas teātrī kopumā. Pirmo reizi “Jūlijas jaunkundzi” Māra Ķimele gan iestudējusi jau 1988. gadā, strādājot ar studentiem, bet varētu teikt, ka “Tēvs” ir režisores otrā sastapšanās ar Strindberga dramaturģiju. Zinot dramaturga neslēpti antifeministiskos uzskatus un ņemot vērā Māras Ķimeles režijas sievišķo dabu, šķiet, ka arī spēles laukumā varētu izcelties vīrišķo un sievišķo pretmetu cīņa, tomēr ne – Māra Ķimele gudri un jūtīgi interpretē Gundara Āboliņa atveidotā galvenā varoņa Ādolfa ciešanas naida, pieķeršanās un bijāšanas dēļ pret sievietēm.
Režisore lugā darbojošos personu sarakstu padarījusi krietni sievišķīgāku, bez sievas Lauras, meitas Bertas un aukles viņa mājās ievedot arī ķēkšu, guvernanti un sievasmāti.
Ādolfs atrodas sieviešu pulka ielenkumā, no kura neglābj arī daži vīriešu kārtas biedri – mācītājs pats, šķiet, dzīvo zem sievas tupeles un ir visai nedrošs iebildumos pret sieviešu gribu, dakteris viņām pārāk uzticas, bet liderīgais kareivis pārāk bieži “iekrīt” daiļā dzimuma nagos. Sandra Zvīgule spēlē Lauras šķietami ļauno (patiesībā tikai cilvēciski savtīgo) dabu kā valšķīgu spēju izmantot savu vājumu par ieroci pret vīriešu varu tālaika patriarhālajā sabiedrībā.
Janas Čivželes Berta izrādē ir nenosakāma vecuma bērns. Pēc tekstuālām norādēm spriežot, viņai varētu būt jau 17, kas nozīmē teju precību vecumu, bet aktrises plastika (starp citu – precīzi un savdabīgi izstrādāta) un kostīms liecina – Berta nav vecāka par divpadsmit gadiem. Taču tēva un meitas attiecības no šīs dīvainības tikai iegūst – no Gundara Āboliņa varoņa staro silts maigums, kurā tēvišķa tieksme pamācīt un pasargāt apvienojas ar tikko manāmu, aizkustinošu neizpratni – kur gan šajā sieviešu kārtas bērnā slēpjas vājā dzimuma čūskas daba? Tāpēc par vienu no spēcīgākajiem un Ādolfa nāves bezjēdzību apstiprinošajiem izrādes mirkļiem ir fināls, kurā režisore iejaukusies dramaturga rakstītajā. Strindbergs Bertai, ieraugot mirušo tēvu, liek izsaukties – māt, māt! Bet Māras Ķimeles režisoriskais jūtīgums pārvērtis šo tekstu par – tēvs, tēvs!
Augusta Strindberga lugas “Tēvs” varoņu laulības dzīve ir kā nebeidzama cīņa par ietekmi un varu ģimenē. Cīņas iemesls (vai iegansts) – bērna audzināšana. Vīrišķais spēks šajā ģimenē izrādās trauslāks par sievietes vājumu. Tuvākās izrādes: 23. janvārī, 14. – 17. februārī.
Cīņa uz… nāvi Īpašā skatītāja krēslā aicināju muzikoloģi Ingrīdu Zemzari: – Spēcīga izrāde, apbrīnojami, kā Māra Ķimele vienmēr prot runāt mūsdienīgi, it kā tieši man un šajā laikā. Pieķēru sevi, ka neatminu, kad īsti tapusi A. Strindberga luga – pirms 125 vai vēl vairāk gadiem, taču Māras Ķimeles režijā skan ārkārtīgi aktuāli. Uzvedums veidots bez ārišķīgiem līdzekļiem, gaisma un mūzika neuzkrītoši un neuzbāzīgi ieausta kopējā skaņdarbā, kur pirmo vijoli spēlē aktieri. Titullomā lielisks Gundars Āboliņš. Aktieris, kurš pat no nekā spētu uzburt veselu pasauli. – Atsperoties no cīņas starp vīrieti un sievieti, skatītājam jāaizdomājas par dziļākajiem slāņiem – cīņā par varu labi visi līdzekļi, līdz vājākais mirst šā vārda tiešā nozīmē. – Kādreiz izrādes ir režisora samudžinātas, bet šajā iestudējumā visas norises izriet cita no citas ļoti loģiski. Varbūt pirmajā cēlienā jau sākumā es būtu vēlējusies straujāku ieskrējienu un pēc tā rāmuma otrajā gribētos lielāku dinamiku. Ir mirklis, kad Gundara Āboliņa varonis met savai sievai ar lampu. Manā uztverē šī ir kulminācija. Sagatavojusi Vita Krauja |
