“Man pašai liekas, ka mūzika, ko rakstu, ir diezgan latviska.” Saruna ar Austrālijas latvieti Ellu Mačēnu 13
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts svētku priekšvakarā, miglainā Latvijas rudens rītā sazinājos ar latviešu komponisti tāltālā zemē, kur šobrīd ir pavasaris, dzied putni, zied violetas džakarandas un dzīvo ap 20 tūkstošiem latviešu izcelsmes iedzīvotāju.
Austrālijas latvietes ELLAS MAČĒNAS vecmāmiņa un vectētiņš ir dzimuši pirmskara Latvijā. Apbrīnojama ir jaunās, talantīgās komponistes dziļā latviešu kultūras izjūta, raita, skanīga un bagāta ir latviešu valoda.
Pašlaik Ella vēl atrodas sava ceļa sākumā, tomēr viņas mūziku jau pamanījuši kritiķi un klausītāji. 2017. gadā komponiste Ella Mačēna saņēma Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Atzinības rakstu par latviešu mūzikas veicināšanu Austrālijā.
Cildinājumā īpaši uzsvērts, ka komponiste savā daiļradē, kuru klausās gan latvieši, gan plaša publika, iekļauj latviskus elementus. Kora skaņdarbi “Ar dieviņu”, “Noriet saule vakarā” un “Svešās zemes vējš” atzīti par izciliem.
– Kā sākās jūsu ceļš mūzikā?
E. Mačēna: – Mēs esam ļoti muzikāla ģimene, kopā ar vecākiem, māsām un brāli bērnībā daudz muzicējām. Mans pirmais instruments bija vijole, to spēlēju no divu līdz pat deviņu gadu vecumam.
Tā jau no agrām dienām manas ausis dzīvi klausījušās caur mūziku, un tas ļoti palīdzējis komponējot. Latviešu sabiedrībā, latviešu sestdienas skolās vienmēr ir bijusi dziedāšana un mūzika.
Kad paaugos, mani ieinteresēja arī populārā mūzika, un pati mācījos labāk spēlēt klavieres. Pētīju, kā rokas kustas pa klavieru taustiņiem, kā šīs kustības saskan ar melodijām, kuras dziedāju.
Koledžas pēdējās klasēs kā izvēles priekšmetu izvēlējos kompozīciju un noslēguma darbā iesniedzu savu skaņdarbu. Biju starp tiem 24 studentiem, kuriem izdevās iegūt visaugstāko atzīmi komponēšanā, dziedāšanā vai spēlēšanā, un mums bija dota iespēja atskaņot savu mūzikas gabalu Sidnejas operas namā.
Manu kompozīciju uz Sidnejas operas lielās skatuves izpildīja seši dziedātāji, to atskaņoja stīgu instrumenti, arī klavieres un klasiskā ģitāra. Tas bija tik feins moments, to redzēja un dzirdēja divi ar pusi tūkstoši skatītāju!
Protams, vienmēr zināju, ka mūzika man ir nozīmīga, un pamazām sapratu, ka radīt mūziku man ir viegli, komponējot neuztraucos, tieši otrādi – tā ir ļoti brīva sajūta.
Pēc skolas iestājos universitātē, komponēju arī tur. Piedalījos arī fantastiskos meistarkursos, tie deva iespēju komponēt gan Sidnejas simfoniskajam orķestrim, gan vairākiem koriem un ansambļiem.
Kopš tā laika nāk daudz pasūtījumu un tie joprojām nebeidzas. Mācu arī kompozīcijas klasēs Sidnejas universitātē un Sidnejas konservatorijā, kā arī divās skolās. Mans ceļš mūzikā bijis ļoti dabīgs, tā vienkārši notika.
– Vai Austrālijas valsts atbalsta studentu radošos meklējumus, mūziku? Domāju, ļoti daudzās zemēs nav iespējams klausīties sava darba atskaņojumu uz lielās skatuves vēl pat pirms augstskolas.
– Līdzīgi kā mūzikā Austrālijā arī labākajiem mākslas studentiem reizi gadā ir liela un nozīmīga izstāde. Tomēr domāju, ka valsts neatbalsta tik daudz, cik tas būtu vajadzīgs.
Reiz kāds studiju biedrs man vaicāja: “Kā tas gadījies, ka tev ir tik daudz pasūtījumu, vai arī man būtu vērts kļūt par komponistu?”
Man liekas, viņš domāja, ka varētu sākt komponēt un tas vienkārši tā notiks… Bet es esmu ļoti grūti un daudz cītīgi strādājusi, lai man izdotos.
Nedomāju, ka tā būtu noticis, ja vienkārši sēdētu dīvānā un sapņotu, ka visi tie ansambļi tikai nāks un pasūtīs tavu mūziku. Tā nenotiks. Arī tieši pēdējos gados esmu daudz iemācījusies, teiktu, ka tikai tagad jūtos kā īsta komponiste. Vēl gan arī turpinu studēt.
– Varbūt tieši latviskās saknes ir palīdzējušas izlauzt ceļu – bijāt citādāka, interesantāka…
– Tā gan varētu būt. Ļoti bieži pavisam nepazīstami cilvēki man sūta e-pastus vai “Facebook” ziņas: braucot ar mašīnu, dzirdējuši radio kādu no maniem skaņdarbiem.
Klausoties esot bijis jāapstādina mašīna, bijuši tik aizkustināti, pat sākuši raudāt. Līdzīgas vēstules nāk samērā bieži, tās saņemt ir interesanti.
Man pašai liekas, ka mūzika, ko rakstu, ir diezgan latviska. Mani ļoti iespaido Pētera Vaska mūzika, viņš ir tik ieinteresēts par pasauli, kā tajā iet vai neiet…
Vaska mūzika ir aizkustinoša, un, kad klausos dažus skaņdarbus, negribas darīt neko citu, acis ir pilnas asarām. Nē, tādos brīžos neesmu bēdīga, mūzika tikai uz brīdi aicina pasēdēt un padomāt par dzīves gaitu, tā ir kā meditācija.
Domāju, ka arī manā mūzikā dažubrīd ir ietapušas līdzīgas skaņas. Tā es varētu skaidrot to, ka cilvēki raksta – o, man bija jāapstādina mašīna, lai klausītos, vēl pirms savācu bērnus, devos uz darbu vai iebraucu mājas garāžā. Tādas vēstules man ir ļoti liela dāvana.
Vēl mani ļoti iespaido Ērika Ešenvalda mūzika, viņš ir fantastisks komponists. Latviešu mūziķi ir radījuši tik daudz nozīmīgu skaņdarbu gan koriem, gan orķestriem.
– Kā jūs raksturotu latviskumu savā mūzikā?
– Esmu mūziķe un latviete. Latvietim jau vajag būt muzikālam. Esmu komponiste Sidnejā, daudz strādāju pēc orķestru, koru, arī stīgu ansambļu un kvartetu, solistu pasūtījumiem.
Komponēju tiešām daudz, arī skaņdarbus latviešu valodā, arī ar tautasdziesmu vārdiem. Vienas no manām mīļākajām dziesmām ir ar vecmammas, mammas mammas Ainas Andersones vārdiem, nupat pabeidzu komponēt jau trešo gabalu korim.
Redzēsim, kā tas būs, kā sanāks – to izpildīs šī gada beigās Austrālijas Kultūras dienās. Pirmais skaņdarbs saucās “Ar Dieviņu”, un to ir dziedājuši arī jau vairāki Latvijas kori. Tie ir ļoti skaisti vārdi, ļoti aizkustinoši.
Jā, latvietība… Latvijas melodijas, folkloras stila melodijas ietek manās mūzikas kompozīcijās. Cilvēki bieži saka – manā mūzikā varot sajust īstu latviešu garu un ne vienmēr tā ir mūzika ar vārdiem.
– Latviju no Austrālijas šķir ļoti daudzi kilometri, bet – kā jūs jūtaties, cik tālu mēs esam viens no otra?
– Kā bērnam man Latvija likās mītiska zeme, katru sestdienu mācījāmies latviešu skolā par Latviju. Pirmo reizi Latvijā biju 17 gadu vecumā, 2008. gadā.
Atceros, pēc garā ceļojuma nāca miegs, bet jau pirmajā dienā staigājām pa Vecrīgu, redzēju debesīs tik skaistas rozā, oranžas krāsas. Un tad, atceros, pirmo reizi ieraudzīju Brīvības pieminekli, likās, ir jāapstājas un jāskatās.
Pieminekli biju redzējusi tikai latviešu skolā grāmatas bildēs. Tas bija liels, aizkustinošs brīdis, biju ļoti saviļņota un jutu dziļu kopību ar manu Latvijas kultūru.
Kopš tā brīža Latvija vairs neliekas tik tālu. Tagad latviskumu turpinu savā mūzikā un arī draudzībās, ko esmu ieguvusi, ciemojoties Latvijā. Caur kultūru kilometri sarūk.
