Liāna Langa: Kilograms kultūras un veselais saprāts 10
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc LSM skatītāju balvas “Kilograms kultūras” saņemšanas Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis “Facebook” rakstīja: “JRT izrādi “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” Latvijas skatītāji atzinuši par 2022. gada labāko teātra izrādi (bija nominētas arī “Rothko” un “Grimmi”).
Pīters Bruks savulaik teica, ka īstam teātrim nepieciešams nevis šovs, bet pliki skatuves dēļi un pāris dzīvu aktieru. Mūsu izrādes vēstījums savukārt pierāda, ka Latvijas sabiedrība šodien dod priekšroku vārda brīvībai un viedokļu dažādībai. Un pārējiem nāksies ar to samierināties. Paldies JRT skatītājiem! Jo JRT ir teātris tiem, kuriem nepatīk, ka viņu vietā domā kāds cits.”
Pēdējos gados novēroti diezgan komiski mēģinājumi “kancelēt” režisoru, kurš faktiski vienīgais Latvijas teātri godam izvedis starptautiskajā arēnā. 2020. gadā publikas neizpratni raisīja arī Gata Šmita režisētās JRT viscaur spožās izrādes “Meklējot Spēlmani” nenominēšana Spēlmaņu naktī. Lai ko darītu un lemtu šaurs ļaužu pulciņš, kas nesen mūsu kultūras ministru bombardēja ar publiskām pretenziju vēstulēm, veselais saprāts ņem virsroku, un tāds arī bija skatītāju balsojums par kultūrkaru apspēlējošo izrādi “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis”, uz kuru biļetes tiek izķertas dažās minūtēs.
“Kāpēc, jūsuprāt, sievietes krāso sārtus vaigus?” vaicā Kaspara Znotiņa spēlētais Pītersons. “Man nav ne jausmas,” atbild Viļa Daudziņa Žižeks. “Tā nav laba atbilde,” saka psiholoģijas zinātņu doktors. “Mēs runājam par jūsu hipotēzi,” atgādina filozofs.
Izrādes divi cēlieni, kuras centrā ir divu atšķirīgu, konfrontējošu pasaules redzējumu pārstāvju polemika un sadursme par būtisko, laika ziņā paiet nemanot. Tas ir gan režisora, gan abu aktieru izkoptās meistarības sasniegums – gandrīz neticamā veidā spēt noturēt pozitīvā intelektuālā un mākslas pārdzīvojuma spriedzē skatītājus vien ar divu domātāju filozofisko sarunu, kuru turklāt oriģinālā daļēji iespējams noskatīties kanālā “Youtube”. Tā ir maksimāla teātra mākslas formas pārvaldīšana. Abu aktieru tēlojums ir nepārspīlējot izcils. Alvja Hermaņa režijas smalkumus neatklāšu, lai jūs kādu dienu tos varētu piedzīvot un pārdzīvot teātrī klātienē.
Mēs dzīvojam kara un kultūrkara laikā. Kritiski jāvērtē gan Slavojs Žižeks, gan Džordans Pītersons, kuram – acīmredzot, ģimenes saišu dēļ – mēdz parādīties nepietiekami skaidrs Krievijas ļaunuma vērtējums. Kultūrkara laikos ir iespējams paļauties tikai un vienīgi uz savu veselo saprātu, kurš līdz ar dabīgajām tiesībām ir tas, uz kā balstās Rietumu konservatīvisms. Tam nav nekādas, pat ne mazākās saistības ar Krievijas īstenoto rašisma ideoloģiju.
Psihoanalītiskā marksisma teorijas pārstāvi Žižeku piemin arī jaunais latviešu filozofs Krišjānis Lācis savā tīmekļa žurnālā “telos.lv” publicētajā refleksijā “”Laibach” lētā un skarbā mīla Tallinā” par grupas koncertu, ko iesaku izlasīt. Tā nav nejaušība, ka tajā tiek pieminēts Žižeks, jo filozofs savulaik publiski reflektējis par “Laibach”, kurš apspēlē totalitārisma ideoloģiju un par kuru Uģis Olte un Mortens Traviks uzņēmuši dokumentālu filmu “Atbrīvošanās diena” (2016).
Krišjānis Lācis pieļauj, ka Austrumeiropā saglabājies vairāk veselā saprāta nekā Rietumos: “Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā Eiropas uzmanības un domas smaguma centrs pārvirzās uz tā saukto Austrumeiropu – šo grūtības, neērtības un skarbumu simbolizējošo vārdu, no kura jāmācās nekaunēties. Ukraiņu pašaizliedzīgās brīvības cīņas, karā iesaistītās augstās vēsturiskās likmes, kā arī baltiešu un poļu senie, Rietumos neuzklausītie, brīdinājumi drīzāk ļauj lepoties. (..) Austrumeiropieši gluži vienkārši kaut ko zina labāk vai vismaz vairāk nekā rietumeiropieši.”
Te nu mēs visi stāvam uz lielās pasaules skatuves – satīkloti redzamiem un neredzamiem vārdu, domu un ideju pavedieniem. JRT izrādē Žižeks un Pītersons simbolizē divas ideju pasaules, bet mums jāspēj rast balanss un atbalsta punkts savās vērtībās, atmetot bīstamās ilūzijas par sevi un pasauli, kurās slīgām līdz karam.