Ķīlis pārāk ilgi klusēja par nepilnībām studiju programmu vērtējumā 0
“Par to, kā notika studiju programmu vērtēšana, varētu uzrakstīt kriminālromānu,” tā pirms dažiem mēnešiem man sacīja kādas lielas augstskolas rektors.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) analīze par studiju programmu kvalitāti vēl nebija tapusi un runa bija par Augstākās izglītības padomes (AIP) organizēto studiju programmu vērtējumu, no kura tagad liela daļa augstākās izglītības jomā strādājošo negrib atkāpties un uzstāj, ka šī vērtējuma rezultāti jāizmanto, lemjot par studiju programmu turpmāku akreditāciju.
Kriminālromāna pieminēšana nebija pārsteigums, jo bija jau iepriekš dzirdēts, ka tā sauktie ekspertu vērtējumi bieži vien nav loģiski izskaidrojami. Pietrūka arī skaidras metodoloģijas. Piemēram, nebija norādīts, cik daudz un kāda līmeņa zinātniskajām publikācijām jābūt studiju programmas mācībspēkiem, lai saņemtu to vai citu vērtējumu.
To augstskolās zināja, taču uztraukumu nepauda. Jo gala rezultāts gana aizdomīgajam vērtējumam vairākumam augstskolu šķita ja ne patīkams, tad vismaz paciešams. Par nekvalitatīvām atzina vien aptuveni 50 programmas no 900.
Kad IZM nolēma šo kriminālromānu rediģēt un par nekvalitatīvām nosauca trīsreiz vairāk programmu, pārrakstītais garadarbs augstskolām uzdzina šermuļus, un nu tās sašuta: “Kā gan ministrs atļāvās šo maigo kriminālromānu padarīt tik asiņainu?” Sekoja daudzie Roberta Ķīļa demisijas pieprasījumi, un nu izskatās – samierināšanās starp ministru un augstskolās strādājošajiem un studējošajiem vairs nav iespējama.
R. Ķīļa paziņojums, ka, dalot valsts apmaksātās studiju vietas, IZM analīzi tomēr vērā neņems, saspīlējumu vairs būtiski atrisināt nespēja. Ministrs izlikās, ka tikai tagad pamanījis problēmas sākotnējā studiju programmu vērtējumā, un nu solīja ekspertu darbu auditēt.
Taču viņš nevarēja nezināt par problēmām agrāk, jo augstskolu pārstāvji sevišķi neslēpa, ka attiecas kritiski pret AIP organizēto vērtējumu. Saeimas atbildīgās komisijas sēdē ministra klātbūtnē jau septembra vidū izskanēja kaut vai tas, ka ārzemju eksperti nav izlikuši vērtējumus pedagoģiskajām programmām, ko R. Ķīlis tikai novembrī izspēlēja kā lielu trumpi, un turpat viena no sēdes klausītājām klaigāja: “Jā, viņi neielika, bet mēs taču ielikām!”
Ministrs to laida gar ausīm un izmantoja nekvalitatīvo vērtējumu tālākai analīzei. Tikai tad, kad nāca daudzie demisijas pieprasījumi, atjēdzās: ak, jā, vispār vērtējums varbūt pat ir viltots. Neko citu, ko izmantot aizstāvības pozīciju stiprināšanai, acīmredzot nespēja atrast. R. Ķīlis gan skaidro: esot dzirdējis par problēmām sākotnējā vērtēšanā, bet nebijis pierādījumu. Kas liedza tos meklēt?
Nebeidzamajos kašķos tiek zaudēts vērtīgais laiks, ko varētu veltīt skaidrām, visiem saprotamām reformām. Arī par tām būtu strīdi, bet tie vismaz būtu strīdi par būtiskām lietām un ļautu cerēt, ka notiks kāda virzība uz priekšu. Patlaban, pat ja būtu skaidrs reformu plāns, to virzība nebūtu iespējama, jo, ja AIP veiktais vērtējums nav ņemams vērā, tad šobrīd pat nav skaidrs, kuras studiju programmas ir kvalitatīvas un kuras ne.
