Ķīlis ir tiešs – visus zinātnieku projektus nespējam finansēt 0
Par to, cik tad naudas ir zinātnē un kas zinātniekiem būtu vai nebūtu jāpēta, ar izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.
V. Krustiņš: – Pēdējos mēnešos to vien dzirdam, cik zinātnes stāvoklis ir traģisks: naudas nav, zinātniekiem jākar nabaga tarba kaklā. Šādi paziņojumi nāk arī no atbildīgām amatpersonām – akadēmiķiem. Jūsu vadītajai ministrijai it kā būtu jāizstrādā un jāīsteno valsts zinātniskā politika. Tāpēc jums jautājam, vai šīs vaimanas par zinātnes galējo nabadzību ir vērā ņemamas un vai tiešām valstij jāfinansē visi tie pētījumi, kas interesanti zinātniekiem. Vai pastāv kādas valsts vadlīnijas par to, kādi pētījumi prioritāri atbalstāmi?
– Sākšu ar vienu stāstu un pēc tam atbildēšu arī par naudu. Stāsts ir tāds, ka pagājušā gada laikā tikos ar visu deviņu Latvijā esošu nacionālas nozīmes pētniecības centru pārstāvjiem. Šie centri veidoti ar Eiropas struktūrfondu atbalstu un tajos apvienojušies vienā zinātnes jomā strādājoši institūti no dažādām augstskolām un arī ne no augstskolām, lai kopīgi pirktu iekārtas, remontētu telpas vai kā citādi sadarbotos. Taču tikai divi no deviņiem centriem man varēja konkrēti atbildēt, kāds labums no viņu pētījumiem būs Latvijas ekonomikai un attīstībai. Pārējie septiņi stāstīja, ka grib pētīt tādas un šitādas lietas, bet atbildes uz jautājumu, kāds no tā būs labums ekonomikai vai valsts attīstībai, nebija. Tas nenozīmē, ka labuma tiešām nebūs, taču skaidrs, ka šo septiņu centru pārstāvji nedomā par to, kāds būs ieguvums no viņu darbības.
I. Kuzmina: – Grūti, piemēram, vēstures vai folkloras pētniekiem atrast tādu pētījumu jomu, lai viņu pētījumi celtu valsts ekonomiku.
– Domāju, ka arī šo nozaru pētījumi var dot ekonomisku labumu. Piemēram, lingvistisko pētījumu tradīcijas Latvijā ir ļoti labas. Tās var sasaistīt ar kognitīvajām, ar semantiskajām zinātnēm, mašīntulkošanu. Pētnieki var strādāt pie projektiem, kas paplašinātu valodu izmantošanu interneta vidē. Piemēram, lai būtu tā, ka, ierakstot interneta meklētājā frāzi angliski, jums parādītos saites par šo tēmu arī citās valodās. Lai šādas datorprogrammas rastos, jāstrādā arī lingvistiem, jāizstrādā semantiskās tulkošanas sistēma.
Zinātniekiem jāstrādā, nevis konservējot tās vērtības, kas mums ir, bet raugoties uz attīstību. Kādu laiku zinātniekiem acīmredzot nav uzdots jautājums, kā viņu pētījumu rezultātus var reāli izmantot, bet tagad nākas tādus jautājumus uzdot.
– Vai gribat teikt, ka pēta pētīšanas pēc?
– Jā, un es ļoti labi apzinos, ko jums saku, un iespējamās sekas. Atceros, ka rudenī man intervijā “Latvijas Avīzē” pietika pieminēt bioloģijas studentus, kuri pārāk maz mācās. Abās bioloģijas fakultātēs, kas Latvijā ir, uz šo paziņojumu bija asa un aša reakcija. Tā ka “Latvijas Avīzi” lasa.
Atgriežoties pie zinātnes finansējuma, jāatzīst, ka no Latvijas valsts budžeta piešķirtie līdzekļi zinātnei ir izteikti nepietiekami tajās jomās, kur ir laba zinātniskā darba kvalitāte, kur darbam ir jēga un iespējams liels progress. Taču kategoriski nevaru piekrist, ka maz naudas nāktu no Eiropas struktūrfondiem – no tiem zinātnē ieguldīti aptuveni 150 miljoni latu.
Protams, liela daļa šīs naudas nav paredzēta zinātnieku algām, bet infrastruktūrai – celtniecībai, iekārtu iegādei. Taču 40 miljoni latu ir tērēti arī jaunu un citu veidu zinātnieku piesaistei, kas nozīmē naudas novirzīšanu arī algām.
– Mēs redakcijā bijām izbrīnīti, ka ministrijā nezina, cik naudas kopumā dod zinātnei. Zina, cik ir no valsts budžeta, cik ir no ES struktūrfondiem, bet skaidri nezina par citiem ieņēmumu avotiem, kas ir institūtiem. Institūti pelnot arī ar telpu īri, bet, kuri pelna, cik pelna, tāda apkopojuma nav.
– Jā, mēs nevaram pateikt, cik naudas kopumā aiziet pētnieciskajai darbībai. Bet varam pateikt, kāda ir konkrētu institūciju finansiālā situācija, cik naudas iztērēts noteiktiem projektiem. Zinu, ka Ekonomikas ministrija secinājusi, ka statistikas īpatnību dēļ nav skaitļa, kas rāda, cik daudz no uzņēmēju puses tiek ieguldīts pētniecībā. Ir uzņēmumi, kas atsakās to nosaukt, bet citi kā pētniecības tēriņus norāda naudu, par ko iegādātas jaunas tehnoloģijas. Tāpēc pilnīgas izpratnes par to, kāda ir finansiālā situācijā visā Latvijas zinātnē, nav.
V. Krustiņš: – Vai tiešām nav nevienas institūcijas, kuras pienākums būtu šo kopējo finansējumu noskaidrot?
– Galējais pienākums ir Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), neraugoties uz to, ka Latvijas zinātne tiek finansēta no dažādiem avotiem, ne tikai IZM budžeta. Tā ka, protams, tā ir IZM atbildība un es no tā nevairos. Es kā ministrs nevaru pateikt, cik naudas kopumā ir Latvijas zinātnē.
I. Kuzmina: – Bet jums būtu jāvar?
– Jā, man būtu jāvar. Vai jūs gribat, lai tagad taisnojos?
V. Krustiņš: – Zinātniskās institūcijas jau droši vien nemaz necenšas stāstīt, cik naudas ir to makā?
– Nav tik traki. Ir lietas, ko var pateikt. Piemēram, kādas ir vidējās algas institūtos un cik institūti saņem no valsts.
– Nāk Latvijas simtā gadadiena un valstij taču būtu jādomā par to, kā to sagaidīsim; vai tiks izdots kāds vēsturisku rakstu krājums vai enciklopēdija. Izrādās, kā man teica premjers, nekā nevar izdarīt, jo neesot naudas. Jautāju profesoram Feldmanim, vai tad vēsturniekiem par to nekas nav sakāms, ka nevaram neko fundamentālu uz simto jubileju izdarīt. Profesors atbildēja, ka nav valdības politikas zinātnē. Valdība nav pateikusi, ka vajag izdot sējumus par valsts vēsturi. Tā vietā dala naudu uz galviņām – 10 000 latu profesorei A, 30 000 latu profesorei B… Bet konkrēta valsts pasūtījuma, ko valsts vēlas no zinātnes paņemt, nav.
– Es tagad domāju – cik pieklājīgi man par to visu runāt.
I. Kuzmina: – Runājat tā, kā ir!
– Tad tas nebūs pieklājīgi. Divdesmit gadus Latvijā nav bijis zinātnes politikas.
– Joprojām nav.
– Mēs vēlamies tādu veidot, bet vispirms vajag izvērtējumu par to, kāds potenciāls ir Latvijas zinātniskajām institūcijām. Šāds pētījums Latvijā nav bijis 20 gadus. Turklāt jāizvēlas tās jomas, kurās mūsu zinātnieki var sacensties ar pārējiem.
Domāju, ka starptautiski konkurētspējīgi mūsu zinātnieki ir trīs jomās. Tās tad arī būtu jāfinansē, un kā ceturtā būtu – un to es saku neliekuļoti – Latvijas kā valsts kultūras, valodas un vēstures pētniecība.
V. Krustiņš: – Identitātes pētījumi, kas noder par jumtu?
– Ja gribat, lietojiet šo svešvārdu. Man labāk patīk “patība”. Bet ceru, ka Latvijas valsts vēsture un valoda tiks pētīta modernā veidā. Galu galā arī Endzelīns bija nopietns un moderns Eiropas līmeņa valodnieks, kādiem būtu jābūt arī mūsdienu zinātniekiem.
Manis minētajās četrās jomās stratēģiski ieguldītu no valsts līdzekļus, jo ir cerība, ka šajās jomās Latvijas zinātnieki spēs sacensties, iegūt finansējumu arī no citiem avotiem; ne tikai valsts.
Man ir jāsaka viena nepatīkama lieta, ko jāsāk saprast. Latvijas valsts finansējums zinātnei nebūs tas, kas pamatos noteiks zinātnei iespēju attīstīties. Latvijas valsts finansējums būs tikai tik, lai palīdzētu labākajām zinātnieku grupām sacensties par Eiropas naudu. Lai taisītu nopietnu zinātni, ir vajadzīgi ļoti apjomīgi līdzekļi. Latvijas budžetā tādu līdzekļu nebūs – nav no kurienes ņemt. Taču tiem 8 – 15 institūtiem trijās zinātņu grupās jādod atbalsts no valsts budžeta, lai šie institūti spēj noturēt jaunos zinātniekus, rakstīt projektus un sacensties par Eiropas Savienības finansējumu zinātnei.
I. Kuzmina: – Kuras ir tās zinātņu jomas bez nacionālās identitātes, ko valsts varētu turpināt finansēt?
– Dzīves zinātnes, kas apzīmē biomedicīnu, uzturu, cilvēka veselību, medicīnas tehnoloģiju. Piemēram, brieža gaļa! Ļoti zems holesterīna līmenis. Var pētīt, kā cilvēka uzturs var padarīt viņu veselīgāku. Otra atbalstāmā nozare būtu materiālzinātnes – sākot no koka un beidzot ar nanomateriāliem. Koks ir milzīgs resurss, ko var izmantot ļoti dažādos veidos. Trešā varētu būt nozare, kas saistīta ar informācijas apstrādi un tehnoloģijām komunikatīvi kognitīvajā nozīmē. Tās trīs ir jomas, kas varētu būt mūsu Latvijas piedāvājums Eiropā.
Atbalsts varētu būt arī jauniem zinātniekiem, lai palīdzētu viņiem tikt līdz tai Eiropas naudai. Taču mums nav tik daudz naudas, lai to “izsmērētu” pa visu perimetru. Tāpēc visiem nesanāks, piedodiet.
– Un tad citas zinātņu nozares iznīks?
– Citas zinātņu nozares saglabāsies augstskolās, kur būs jāuztur bāze maģistrantūrai un doktorantūrai. Būs zinātnes, kas strādās uz izcilību reģiona un pasaules līmenī, un būs zinātnes nozares, kuru primārā vērtība būs izglītības sniegšana topošajiem maģistriem un doktoriem, radot labus vietējā mēroga pētījumus.
V. Krustiņš: – Paskatījos Latvijas Zinātnes padomes dalītos grantus šim gadam un ko “projektē” zinātnieki. Profesore Kūle plāno pētījumu “Fenomenoloģiskie pētījumi (saistībā ar S. Kirkegoru, A. Bergsonu un psihoanalīzi)”. Vai Latvijā un tieši šobrīd kas tāds jāpēta, atzīšos, nav skaidrs. Bet es neesmu filozofs.
– Es piekrītu: nav nacionālā nauda jātērē tādām lietām. Es arī nesaprotu, kāda jēga ir no pētījuma “Dzīves pasaules hermenētiskā deskripcija”, bet šāds pētījums no Latvijas valsts tiek finansēts jau padsmit gadus. To atkal vada profesore Kūle, un tajā, manuprāt, sagrūsti simti tūkstošu latu. Esmu savulaik beidzis filozofus ar sarkano diplomu, un pat es tikai apmēram saprotu, par ko tur varētu būt runa. Uzskatu, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgs pasākums, kaut arī varbūt ļoti izcils.
– Bet Saeimas profesores prasa zinātnei vēl sešus miljonus latu! “Gulivera piedzīvojumos” ir epizode, kurā zinātnieki pēta, vai saules starus var iegūt no gurķu sulas. Tā ir dziļa satīra. Par mūsdienu Latvijas zinātnes pētījumu projektiem, manuprāt, var jautāt: var jau būt, ka tas ir kaut kas labs, bet vai tas mums šodien ir vajadzīgākais?
– No daudzām jomām pie manis nāk un saka – nepietiek naudas.
Citi stāsta, ka nepietiek saskaņā ar kādiem normatīviem, citiem tiešām nepietiek, bet, kad parok nozari dziļāk, var redzēt, ka daudzās jomās un arī zinātnē ir tādi, kam naudas ir samērā daudz, un ir tādi, kam naudas tiešām nav. Interesanti, ka, piemēram, skeletonam naudu neviens sevišķi nedod, bet Dukuriem vienalga ir pirmās vietas.
Taču daudzas nozares no ministra gaida, lai viņš atnes vairāk naudas.
– Protams! Citādi – kam tad ministrs tur ir?
– Nē! Pirmā lieta ir saprast, kas ir prioritātes, un tad vairāk var izdarīt jau ar jebkāda veida naudu. Ja nav noteiktas prioritātes, tad naudas nekad nepietiks. Man ir kāds politnekorekts salīdzinājums. Ir tāds krievu teiciens, ka tad, kad iedzerts, visas sievietes liekas skaistas. Man liekas, ka Latvijā ir līdzīgi ir prioritātēm. Par tām sauc ne to, kas tiešām ir prioritārs, bet lieto, lai izteiktu komplimentu.
– Jūs pats arī esat vainīgs. Tagad vaimanā – mums ir tik daudz jaunu doktoru, kam ir tik maz naudiņas. Pirms laika vaimanāja, un jūs arī to darījāt – mums ir tik maz doktoru. Eiropa iedeva topošajiem doktoriem lielas stipendijas. Nu doktori ir, bet naudas, par ko algot, trūkst.
– Bet kāpēc viņiem visiem jāiet strādāt zinātnē?
– Ja neiet zinātnē, kam viņiem doktora grāds?
– Mums IZM ir vakances, kur algas ir vismaz 1000 latu. Kur ir tie jaunie zinātnieki, kas varētu uz šīm vakancēm pieteikties? Acīmredzot viņi nedomā, ka var strādāt ārpus zinātnes ar doktora grādu. Tas, ka ir dota stipendija, lai palīdzētu uzrakstīt doktora darbu, nenozīmē, ka mamma valsts nodrošinās iztiku līdz mūža beigām.
Augsti izglītotus cilvēkus vajag arī valsts pārvaldē. Ir arī uzņēmumi, kuros vajag cilvēkus ar doktora grādiem. Kāpēc visiem doktoriem jāiedomājas, ka viņiem jāstrādā institūtos? Es pats esmu doktors, kas strādā par izglītības ministru. Man ir draugs Mārtiņš Kazāks – doktors, kurš strādā bankā.
Atgriežoties pie zinātnes politikas, šobrīd ir tā, ka atnāk zinātnieki un pasaka, ka viņiem nav naudas, nav ko ēst, un deputāti, kuri jūt simpātijas pret zinātniekiem, ir gatavi to naudu meklēt, piešķirt vēl kādas summiņas klāt, bet tas nekur neved, tā ir tikai nabagmājas turpināšana. Lai kaut kur virzītos, jāpārtrauc no valsts finansēt lielu daļu no esošajām zinātniskajām institūcijām. Jāturpina finansēt tikai tās, kam ir skaidrs priekšstats par to, ko tās dos valsts attīstībai un kur ir redzama starptautiska līmeņa kvalitāte.
I. Kuzmina: – Joprojām neesat parakstījis rīkojumu par finansējuma piešķiršanu šim gadam valsts pētījumu programmai, kurā iekļauta arī “Nacionālā identitāte”. Varbūt vispār neparakstīsiet? Un kādiem projektiem no valsts pētījumu programmas tiks piešķirta nauda nākamajos četros gados?
– Ir zinātnes attīstības pamatnostādnes līdz 2020. gadam, no tās tad arī ņemsim idejas, kā valsts pētījumu programmai darboties tālāk. Šī programma noteikti jāturpina, bet jautājums ir par mehānismu, kā tai turpmāk darboties. Valsts pētījumu programma nevar būt balstīta uz paražu tiesībām, kad dod naudu pētījumiem tāpēc, ka tā iepriekš dota. Ir jābūt noteiktiem rezultatīviem rādītājiem. Ja nav paveiktā novērtējuma, tad vairāk naudu nedod. Iepriekšējās pētījumu programmas ir strādājušas trīs gadus, ir laiks novilkt svītru. Rīkojumu par naudas piešķiršanu šim gadam vēl parakstīšu.
