Kijevas ērkšķainais ceļš. Annas Žīgures reportāža no Ukrainas 11
Kijevā uzziedējis pavasaris. Maidana laukumā, kur par demokrātiju un Eiropas ideju dzīvību zaudēja “debesu simtnieks”, kā saka ukraiņi, joprojām var sajust upuru, izlieto asiņu un postošu liesmu klātbūtni.
8. un 9. maijā man un Jukam Rislaki bija iespēja apmeklēt Kijevu. Ukrainas Nacionālajā mākslas muzejā pašlaik skatāma izstāde par 1991. gada barikāžu laiku Rīgā, un mūsu brauciens ar Latvijas vēstniecības Ukrainā atbalstu notika “Rīga 2014” informatīvās kampaņas ietvaros.
Pēc visa, kas lasīts un redzēts medijos, došanās uz Kijevu daudziem šopavasar šķiet kā lēciens nezināmā, varbūt pat bīstams. Tomēr jāatceras 1991. gada janvāris, kad Rīgas centrā bija sabūvētas barikādes, kūpēja ugunskuru dūmi un neviens nezināja, kā un kad viss beigsies. Mūsu tauta bija pārkāpusi nāves baiļu slieksni un devās pretim brīvībai, bet ārzemniekiem Rīgas apmeklēšana likās visai bīstama. Toreiz mēs augsti novērtējām katra žurnālista un citu ārzemnieku klātbūtni, viņu drosmi. Mums bija nepieciešams morālais atbalsts. Bija svarīgi, lai par Latviju ārpusē nonāktu objektīva informācija. Interfrontes rupori, saviem Maskavas vadoņiem piepalīdzot, mūs apzīmogoja par fašistiem un antisemītiem, kas krieviski runājošos grib padarīt par otrās šķiras pilsoņiem. Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis Daugavā un Dņeprā, un spēcīgākie propagandas ieroči šobrīd pavērsti pret Ukrainu.
Noilgojušies pēc normālas dzīves
Izklīstot mākoņiem, pa lidmašīnas logu var saskatīt koptus tīrumus ar tikko sazēlušu zelmeni. Dodoties mašīnā uz pilsētas centru, var redzēt, ka platā un gludā ātrceļa malās novietoti šķēršļi un militārās formās ģērbti vīri veic drošības kontroli. Apstādina arī mūsu mašīnu, kaut gan tai ir diplomātiskais numurs. Tā tas esot ap visām lielajām pilsētām, skaidro mūsu šoferis. Viņš cer, ka šajās dienās – un vispār – viss beigsies mierīgi, jo cilvēki esot noilgojušies pēc normālas dzīves.
Neraugoties uz tiešām masīvu dažādu drošības struktūru – milicijas, armijas, pašaizsardzības vienību – uniformēto klātbūtni, Kijeva atstāj pavisam mierīgu iespaidu. Ukrainas galvaspilsēta ir milzīga, tur dzīvo kādi 6 miljoni iedzīvotāju. Tā ir skaista un tīra – vismaz, cik divās dienās iespējams novērtēt. Pilsētā norit apzaļumošana, podos, dobēs un kastēs stāda petūnijas un citas vasaras puķes. Atvērtos automašīnu bagāžniekos cilvēki uz saviem dārziem ved augļkoku un krūmu stādus.
Pirmā tikšanās ar klausītājiem bija Nacionālajā mākslas muzejā, kura priekšā uz kāpnēm izlikta franču fotogrāfa Erika Buvē izstāde “(R)evolūcija”, kurā fiksēti dramatiski brīži no nesenajiem notikumiem Eiromaidana laukumā un tā tuvumā, pavisam blakus muzejam. Bez mūsu barikāžu izstādes muzejā atvērta vēl otra, kas iepazīstina ar bijušā prezidenta Janukoviča grandiozajā guļbaļķu pilī atrastajiem “dārgumiem”. To nevar izstāstīt, tas ir jāredz – apzeltītie pulksteņi, daudzās ikonas, Svētie raksti, skulptūras, gleznas, starp kurām paša Janukoviča portreti, kā arī bistes, trauki, vāzes, dažādu ieroču kolekcijas un tā tālāk, un beidzot – izžāvēta krokodila āda. Tur ir vērtības un absolūta bezgaumība, bet alkatīgi sagrābts tik daudz, ka rodas bažas par aizbēgušā valstsvīra garīgo veselību. Lieki atgādināt, ka tas viss pavisam neilgā laikā iegādāts par līdzekļiem, kas nozagti sabiedrībai.
Štampi un meli
Tikšanās reizēs klausītāji uzdeva daudz jautājumu. Jauni un arī pusmūža vecuma cilvēki gribēja zināt, kā Latvijā vērtē ukraiņu cīņu pret diktatūru, negodīgumu, korupciju, citiem vārdiem sakot, padomju sistēmas mantojumu. Viņi cīnās par demokrātiju, atklātību, caurspīdīgumu, skaidrību un tuvināšanos Eiropas Savienībai. Cilvēkiem interesēja, ko pie mums domā Ukrainas sakarā un vai mūsu sabiedrība noticējusi meliem, kas tiek tiražēti visā pasaulē. Kāds stāsta, ka nesen bijis Jūrmalā, kur uz ielas visi runājuši tikai krieviski. Kad mazā ukraiņu grupiņa sarunājusies ukraiņu valodā, garāmgājēji viņiem uzbļāvuši: “Ak tad līdz šejienei esat atvilkušies!” Cita klausītāja, ebrejiete, stāsta, ka viņai nesen zvanījuši draugi no Kalifornijas: “Kā jūs spējat izdzīvot, kad pie varas ir radikāli labēja antisemītiska valdība?” “Lieciet mani mierā,” viņa atbildējusi, “tie visi ir meli.”
Tas viss skan tik pazīstami. Cik bieži Tautas frontes aizstāvjiem nācās dzirdēt sevi dēvējam par fašistiem, cik bieži pārmeta “cilvēku tiesību” pārkāpumus. Diemžēl sovjetiski noskaņotie Latvijas iedzīvotāji ar Krievijas palīdzību šos štampus joprojām uztur dzīvus, bet starpība tāda, ka Latvija tagad ieņem stabilu vietu demokrātisko valstu vidū un starptautiskā mērogā mūs nomelnot nav tik vienkārši. Ukrainai viss vēl priekšā, bet pret Ukrainu vērstajā propagandas karā daudz kas atgādina cīņu pret Latvijas neatkarību. Tā sabiedrības daļa, kuru gan Ukrainā, gan Latvijā izdevies apmuļķot, joprojām dzīvo nereālajā padomju telpā un ilgojas pēc neiespējama mērķa, PSRS atjaunošanas. Cita lieta ir jaunā imperiālisma paveidi un nozombētā jaunā paaudze. Esot Kijevā, nepamet sajūta, ka arī mēs nedrīkstam zaudēt modrību.
“Ir taču karš”
9. maija rīts Kijevā bija saulains un rāms. Pa viesnīcas logu neskanēja parastā lielpilsētas duna, visur valdīja gandrīz vai lauku klusums. Šur un tur bija manāmi miliči, kuri laipni atbildēja, ka negaidot demonstrāciju, vienkārši esot brīvdiena, ļaudis vēl mājās. Vēlāk uzzinājām, ka valdība, šajā dienā baidīdamās no provokācijām, aicinājusi cilvēkus pēc iespējas braukt projām no pilsētas. Ap pusdienlaiku noskaņa mainījās – parādījās gan ļaudis, gan transports.
Pa galveno ielu, Kreščatiku, var pārvietoties tikai gājēji. Uz ielas, kas kopā ar diviem laukumiem veido visā pasaulē pazīstamo Eiromaidanu, pie savām teltīm dežurē nopietni vīri, bet pa izveidotajām ejām kā pa brīvdabas muzeju klaiņo dažāda vecuma cilvēki, no kuriem daudzi atnākuši kopā ar bērniem. Ļaudis sadrūmuši pēta traģiskās vietas, kur tagad izliktas upuru fotogrāfijas, liek ziedus, plūst garām, fotografē sevi un bērnus, arī Maidana aizstāvjus. Tie ir cilvēki no dažādiem Ukrainas reģioniem.
Eiromaidans saglabāšoties. Cik ilgi? Kamēr viss beigsies. Kad beigsies un kā? Uz to neviens nespēj atbildēt. Pašlaik galvenais ir izdzīvot, saka ukraiņi. Ir taču karš, viņi uzsver vairākkārt. Viss vēl saglabāts – gan barikādes, gan teltis, un turpat spokojas nodegušais arodbiedrību nams. Gar teltīm novietojušies suvenīru pārdevēji, piedāvājot dažāda izmēra zili dzeltenās lentītes, raibu puķu vainagus meitenēm un asprātīgus Janukoviču, Krieviju un Putinu ironizējošus magnētiņus.
Tas, ka ir karš, ciemiņiem sev jāatgādina arvien no jauna, jo dzīve mazliet tālāk no Maidana šķiet tik normāla un droša. Tomēr – braucot uz TV interviju, mūsu vēstniecības mašīnu atkal aptur un pašaizsardzības vienības vīri, īsi atvainojoties, lūdz atvērt bagāžnieku. Naktī esot nozagti numuri vairākām diplomātu mašīnām. Šoferis stāsta, ka no rīta nedarbojies neviens TV kanāls – vēlāk radio ziņās teikts, ka kāds iemetis “Molotova kokteili” kabeļu tunelī, tomēr vaina ātri atrasta un izlabota. Vainīgais noķerts. Vismaz vienā mašīnā bijuši ieroči.
TV studija darbojas kāda nama augšējā stāvā, un pie durvīm ir spēcīgi bruņota apsardze. “Hromadske.TV” darbība balstās vienīgi uz jaunu un izglītotu, patriotiski noskaņotu cilvēku entuziasmu un ziedojumiem. Vienu no avīzēm sauc “Deņ” (“Diena”). Tā iznāk katru dienu trīs valodās, ukraiņu, angļu un krievu.
To, ka ir karš, atgādina arī Mākslas muzeja direktore. Viņa stāsta, ka esot sagatavots muzeja dārgumu evakuācijas plāns – gadījumam, ja Kijevai draudēs okupācija. “Mums ir jāizglābj nacionālās vērtības,” viņa saka, un šoreiz Otrā pasaules kara pieredze vairs nelīdzēšot. Toreiz gleznas evakuēja aiz Urālu kalniem.
9. maijā staigājot pa Kijevu, apkārt dzird vairāk ukraiņu valodu nekā Rīgā latviešu valodu – atskaitot, protams, Dziesmu vai citu svētku dienas. Šķiet, ka tagad, kad attiecības starp Ukrainu un Krieviju ir ļoti saspringtas, ukraiņu valodu daudzi, arī valstiski domājošie krievi, izmanto kā vairogu. Galvaspilsētā dominē zilā un dzeltenā krāsa, visur plīvo Ukrainas karogi, bet “Kolorado vaboles”, kā ukraiņi dēvē Georgija lentītes, redz pavisam maz, tikai dažas. It kā esot aizliegtas.
Visa Ukrainas sarežģītā situācija uz delnas
Milzīgajā Slavas parkā Dņepras stāvajā krastā atrodas satriecošais Golodomora memoriāls, kas vēsta par Ukrainas vēstures visbriesmīgākajām lapaspusēm. Tas radies pavisam nesen, 2010. gadā prezidenta Juščenko neilgajā valdīšanas laikā. Tāpat kā Latvijas okupācija un deportācijas, genocīds pret ukraiņu tautu gadu desmitiem bijusi aizliegta tēma, kas tagad atklāta visā skaudrumā.
Iekšpusē uz postamentiem izliktas melnās grāmatas lapaspuses pilda upuru vārdi. Apmeklētāji tās šķirsta cerībā atrast dzimtas locekļus. Ārpus muzeja uz melnām plāksnēm iegravēti neskaitāmu ciemu nosaukumi, kurus pagājušā gadsimtā, galvenokārt Staļina laikā, iznīcināja padomju vara. Nav zināms, vai badā nomiruši divi vai septiņi miljoni ukraiņu – un to nekad vairs neuzzinās. Turpat, celiņa otrā pusē, iekalti Ļeņina un Trocka citāti ar norādījumiem, kādā veidā eliminēt ukraiņu zemniekus. To visu redzot, pat grūti aptvert galvenokārt Austrumukrainā realizētā genocīda kvantitāti un kvalitāti. Pēc tam iztukšotos reģionus piepildīja ar sabiedrībai bīstamiem, bet padomju varai noderīgiem “elementiem”. Tagad tieši Austrumukrainā izpaužas vislielākās simpātijas pret Krievijas agresiju.
Slavas parkā kā uz delnas izlikta visa Ukrainas sarežģītā situācija. Turpat blakus Golodomora memoriālam paceļas vēl citas dominantes – kaut kur augstu kalnā slejas grandiozi nomācošā uzvaras skulptūra, un visbeidzot – mūžīgā uguns ar obelisku. Tā pakājē 9. maija pēcpusdienā ir daudz ziedu un vainagu ar zili dzeltenām lentēm. Mums skaidro, ka ukraiņi šogad pirmo reizi centušies pieminēt uzvaru pār nacismu tāpat, kā tas notiek citur Eiropas valstīs. Kijevas Uzvaras parkā nevaldīja tā agresīvā un revanšistiskā noskaņa, kas pēdējos gados 9. maijā jūtama Rīgā. Upurus atcerējās klusi un ar cieņu, vienīgi kāds ordeņots veterāns interesentu grupiņai klāstīja mūžam dzīvos padomju puses melus par Somijas Ziemas karu, par to, kā somi šo karu izraisījuši un PSRS bijusi spiesta aizstāvēties, ko darījusi varonīgi. Viņš piemin arī mitoloģiskās dzeguzes, “kukuškas” – somu snaiperus, kas it kā sēdējuši kokos un šāvuši uz nevainīgiem sarkanarmiešiem.
Protams, divas dienas ir pārāk īss laiks, lai aptvertu visu, kas notiek Ukrainā, tomēr viens ir pilnīgi skaidrs – tur notiek varena ģeopolitiska cīņa par piederību Rietumiem un Rietumu vērtībām, un pretinieks visiem spēkiem cenšas nepieļaut Ukrainas nostāšanos uz demokrātijas ceļa. Ukrainā risinās cīņa pret veco, sovjetisko domāšanas veidu, kas sabalsojas ar lielkrievu šovinismu.
Šī cīņa atgādina notikumus Baltijas valstīs pagājušā gadsimta beigās, līdz 1991. gada augusta nogale pavēra iespēju pilnīgi atjaunot neatkarību. Laiks rādīs, kāda nākotne lemta Ukrainai, bet tas, ko varam darīt mēs, ir dot šai tautai morālu atbalstu visos iespējamos veidos – arī braucot turpu stāstot un izglītojot, dodot gara spēku, kas bija mūsu galvenais ierocis.
