Kā ķieģeļu ražotāji apvieno senās prasmes ar modernām tehnoloģijām 0
Vai Latvijā vēl ražo silikātķieģeļus? Šķiet, ir tikai ievestie no Lietuvas. Pastāstiet, kas vispār notiek šajā nozarē! Vai palikusi tikai viena rūpnīca Lodē? JĀNIS SIEKSĀTĒ
Nacionālās īpatnības
Ķieģeļu rūpniecībai Latvijā ir ļoti senas tradīcijas. Cepļi bijuši vienmēr, kopš zināms šis būvmateriāls, jo mālu mūsu tēvu zemē nekad nav trūcis. Silikātķieģeļi turpretim ir samērā jauna prece, kas strauji parādījās tikai pēckara gados, kad citu pēc citas uzcēla rūpnīcas Rīgā, Rēzeknē, Liepājā un Daugavpilī. Tā lielā mērā bija smilts alternatīva mālam, cenšoties apmierināt milzīgo pieprasījumu, ko pēcāk nespēja pat lielpaneļu māju būvniecība. Ja var ticēt padomju laika statistikai, 1980. gadā abu veidu ķieģeļu ražošanas apjomi pat izlīdzinājās, pārsniedzot 170 miljonus gan baltajiem, gan sarkanajiem un dzeltenajiem.
Silikātķieģeļi nekad nav bijuši lielā cieņā sliktās kvalitātes dēļ. Tie mēdza izjukt, jau pārvadājot, par ģeometriskajiem izmēriem vispār nerunājot, tāpēc apbrīnas vērti ir meistari, kuri no masveida brāķa spējuši uzmūrēt korektas ēku fasādes, tostarp privātmājām, kam pat šāda materiāla sagāde tolaik bija saimnieka apķērības un izmanības eksāmens.
Ķieģeļu ražošana ir gan materiālu, gan enerģijas ietilpīga, bet slikta prece nevienam vairs nav vajadzīga. Tāpēc pa skuju taku aizgājušas gan šīs četras, gan gandrīz visas māla ķieģeļu rūpnīcas, ieskaitot Kalnciemā, kur tapa pievilcīgie dzelteni raibie. Palikusi tikai “Lode” Priekuļu novada Liepā, kur ražo apdares un krāsns ķieģeļus, kā arī māla bruģi un dažādus apdares elementus. Aptuveni 30 miljoni ķieģeļu gadā – tas nav maz! Lielākā daļa aiziet eksportam, Latvijā labākajā gadījumā paliek tikai katrs ceturtais. Otra ražotne “Lodei” ir Ozolnieku novada Ānē (bijušais “Spartaks”, kas nīkuļoja kopš 1963. gada), kur darina keramiskos celtniecības blokus KERATERM, izmantojot vietējās atradnes mālus.
– Uzņēmuma modernizācijā ieguldīts milzum daudz līdzekļu, tāpēc arī turamies mūsdienu līmenī, – stāsta “Lodes” pārdošanas projektu vadītājs, būvinženieris Varis Lagzdiņš. – Sevišķi populāri mūsu ķieģeļi ir Austrumu tirgū, Maskavā vai visas baznīcas ar tiem atjaunotas!
“Lodei” vienīgais konkurents Latvijā ir SIA “Ceplis”, kas Lielauces pagastā izveidots jau mūslaikos, respektējot sentēvu tradīcijas, bet ražošanas apjoms pagaidām esot samērā pieticīgs – aptuveni miljons ķieģeļu gadā.
Ar silikātķieģeļiem latviešus tiešām apgādā lietuvieši – kvalitāte laba, par 31 centu gabalā ņem, cik gribi, ja ir tāda vajadzība. Māla ķieģeļi fasādei, ko piedāvā “Lode”, protams, ir dārgāki – jau 44 centi. Tomēr nosacīti nelielajam pieprasījumam, salīdzinot ar bijušajiem laikiem, cena nebūt nav izšķirīgais faktors. Pirmkārt, būvniecība ir fundamentāli mainījusies, jauni materiāli un tehnoloģijas pamazām ir nobīdījuši ķieģeļus malā, ļaujot triumfēt gāzbetona, keramzītbetona un vēl citiem, tostarp “Lodes” keramiskajiem, blokiem. Otrkārt, tikai tradicionālā izskata dēļ izmantot ķieģeli ēkas apdarē vairs nav racionāli, šim nolūkam plašā sortimentā pieejamas keramikas flīzītes, kas daudzos gadījumos šķiet pat interesantākas. Iztālēm vienalga nepateiksi, vai tas ir mūris vai imitācija.
Bažām par ķieģeļu ēras norietu arī nav pamata. Tie allaž būs nepieciešami veco ēku restaurācijai, krāšņu un skursteņu izbūvei, kaut vai kamīniem, kas tagad ir obligāts aksesuārs jaunajās privātmājās. Īsāk sakot, ķieģelis lielā mērā kļuvis par tā saukto nišas produktu. Pieprasījumu pilnīgi spēj apmierināt vietējie ražotāji, bet šajā nišā cenšas ielauzties arī ārzemnieki. Vai Eiropā ražo labāku preci, ko atmaksājas šurp vest?
