KGB metodes jaunā mērcē. Ļaunuma daba un kā tai pretoties terorisma un informācijas kara ēnā 19
Vai nu ministri bija naivi, vai savaņģošanas politikā neiesvaidīti, bet iekrita kaimiņvalsts cilpā kā zaķi. Arī rūdītais mednieks Dūklavs. Notikums par trīs zaļzemnieku ministru tikšanos ar Krievijas vicepremjeru zivju fabrikā gana apspriests, taču pamācošs piemērs, kas rāda, kā Putina impērija tur Latviju stobra galā. Tak ne jau ar palīdzīgu nodomu mūsējos aicināja, bet kārtējo reizi iedzīt ķīlīti, padrupināt, uzpilināt uz kaitinoši neatkarīgā letiņu paura kādu sēra pili.
Nekā jauna – atzinuši Krievijas metodoloģijas pētnieki. Pirms trīs gadu desmitiem KGB* attīstīts paņēmiens, ko sauc par refleksīvo kontroli, kad, zinot oponenta vēlmes, iedod viņam tādus kairinājumus jeb signālus, lai panāktu vajadzīgo reakciju un rīcību.
Ko darīt “oponentam”? Atrast savu sudraba lodi.
Tās meklēšanā “Mājas Viesī” aicināti piedalīties: Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors ANDIS KUDORS, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs JĀNIS SĀRTS, Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks ULDIS LIELPĒTERS, Baltijas Mediju izcilības centra izpilddirektore RITA RUDUŠA un Anglikāņu baznīcas mācītāja JĀNA JĒRUMA-GRĪNBERGA.
Valsts pamatu drupinātāji
Kad atkal dzirdu, ka kāds tautietis publiski zūdās par dzīvi Latvijā, ir apvainojies uz “to valsti” un vēl piešauj žagariņu par “labajiem padomju laikiem”, gribas saukt – uz kā dzirnavām lej ūdeni? Austrumeiropas politikas pētnieks Andis Kudors iesaka vispirms atdalīt jēdzienus valdība un valsts un neaizrauties ar trakām emocijām un galējām frāzēm, vērtējot pašu ievēlēto varu.
– Redzam, ka Krievijas varas organizētie propagandisti Latvijas virzienā tēmē uz to, kas grauj tautas pašapziņu. Viņu vēstījumi ir dažādi – krievu auditorijai tas ir aicinājums būt par krievu pasaules daļu, latviešiem tiek kultivēts propadomju sentiments par zaļo zāli jaunībā. Re, kā jums gāja padomju laikā, bijāt mūsu Rietumi, mēs jūsos ieguldījām! Un tie ir meli, jo mēs ieguldījām, bet viņi mums atņēma. Otra lieta, ko dara Krievija, – cenšas mazināt mūsu uzticēšanos pašu varai. Daļēji attieksme pret valsts varu kā kaut ko tālu, ar kuru nevajag sadarboties, inercē saglabājusies no padomju laika, taču daļa mērķtiecīgi nāk no viņu propagandas – neuzticieties varai, visi ir sakompromitējušies, korumpanti, izņemot, protams, Putinu.
Pērn Rīgā atvērtā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts par visvairāk apdraudēto nosauc valsts vienotību.
– Ļoti labs veids, kā šķelt, ir stāsts, ka Latvija nevar pastāvēt, tā ir izgāzusies, ka ejam no vienas sliktas lietas uz otru un visi bēg projām. Mūsu gaidas iepretim realitātei atšķiras – visvairāk tas izpaudās krīzes laikā, kad ļoti daudzām ģimenēm bija skarbi apstākļi. Un tad to domu iesēja galvā un ekspluatēja.
Pie pamatu drupināšanas pasākumiem pieskaitāms jau pieminētais randiņš ar Krievijas viceprezidentu Arkādiju Dvorkoviču. Vispirms jābrīnās – kā tad tā – tik augsta ranga činavnieks atvaļinājumā brauc uz krievvalodīgajiem tik nedrošo Latviju? Joks, protams. Dvorkoviča misija – tā pati šķelšanas politika attiecībās ar Eiropas Savienību un Rietumiem. Krievija mēģina runāt ar katru valsti atsevišķi, izmanto selektīvu pieeju un meklē tos politiķus, kurus neinteresē tādas vērtības kā tiesiskums, arī plašāk starptautiskās attiecības un likuma vara, spriež A. Kudors. Viņš vēl saprastu, ja šāda pašiniciatīva notiktu ar kādu no ES vai NATO demokrātiskā kluba valstu ministriem, bet ar Krieviju, pret kuru noteiktas sankcijas ar mērķi uzturēt starptautisko normu nozīmīgumu!
– Jo vairāk valstu ignorēs principus, par kuriem esam vienojušies starptautiskajā politikā, jo vairāk šie principi saļodzīsies, – piebilst pētnieks.
