Raunas “Ķeveiti”, kur saimnieko saskaņā ar savu pārliecību 2
Atis un Marika Riekstiņi savus “Ķeveitus” pieskaita mazsaimniecībām pretēji tām, kur ir bizness, lielražošana un nekādas lauku romantikas.
“Mēs esam esam tāda saimniecība, kādas uz laukiem lielākoties bija kādreiz – ne velti parasti bija pa 30 hektāriem. Mēs esam tieši tādi – viena ģimene ar palīgiem, varam iztikt un dzīvojam laukos, kas ir kā dzīvesveids. Ar lielražošanu nodarboties nevaram, jo ir nokavēts – visas zemes platības jau ir nopirktas, mums palikušas tikai pakalnes un pļavas slīpumos. Bet šī saimniekošana atbilst arī mūsu dzīves filozofijai: bioloģiski tīra saimniekošana. Lielražotājs saprot, ka 30-35 hektāros peļņas nav, šis nav naudas darbs, tā ir vienīgi dzīves filozofija. Latvijā šādu saimniecību ir diezgan daudz, un žēl, ka tās neatbalsta vairāk.”
Lai varētu saimniekot laukos saskaņā ar savu pārliecību, pārdevuši savus īpašumus, aizņēmušies naudu pirmajai iemaksai par zemi Raunas pagastā. Viņi te nebija neko mantojuši, bet nopirka aizaugušu zemi ar nedzīvojamu fondu, kur vajadzēja milzu līdzekļus, lai atjaunotu un uzceltu dzīvošanai un saimniekošanai ēkas, kā arī iekopt teritoriju.
Tagad agrākie rīdzinieki (sieva arhitekte, apguvusi iemaņas pavārmākslā, gleznošanā un daudz citās jomās, vīrs mūziķis, autosportists, mārketinga speciālists, biznesmenis un nu arī lauksaimnieks) “Ķeveitos” audzē aitas, vistas, pīles, gaļas liellopus, attīsta lauku tūrismu un mājražošanu.
Te aug ne tikai kartupeļi, burkāni, zirnīši, bet arī sparģeļi, kukurūza, godži, korintes, smiltsērkšķi, turklāt viesiem ir iespēja nogaršot kinzas, bazilika un ķiplokziedu pesto, ķirbju un citu dārzeņu garšskaidiņas.
No zivīm pie aitām
Atis teic: “Kādreiz sapņoju, ka tad, kad pārcelšos uz laukiem, man galvenais būs zivju audzēšana. Tāpēc arī zemes gabala izvēlē noteicošais bija, vai te varēs izrakt dīķus. Tagad mums gan ir tikai divarpus dīķu. Apmeklējot seminārus un zivjaudzētavas, esmu sapratis, ka ir tikai divas iespējas: vai nu zivju ražošana, kas nenotiek dīķos, bet angāros, vannās – līdzīgi kā gotiņas, kuras nelaiž ārā, lai kustoties tās lieki netērētu enerģiju, vai arī zivju fani, kādi esam mēs, turklāt mēs zivis nepiebarojam.
Tūristi, kas pie mums ierodas, arī priecīgi, ieraugot dīķos zivis. Mums ir brīvībā dzimuši un iznārstojuši zandarti, strauta foreles, kuras, cerams, spēs novērtēt kādi maksātspējīgi tūristi. Mums nav vēlme būt kā lielākajai daļai viesu namu, kur parasti redz vienu un to pašu: batutus, standartizētos bērnu laukumiņus, kičs, piemēram, nez kur atrasti veci rati utt. Laukos neviens tā nedzīvo.”
Marika pie mājas ierīkojusi izmēģinājumu dobes ar dažādiem dekoratīvajiem augiem, kas labi izskatās arī rudenī un ziemā. Viņa ir neizpratnē, kāpēc pēdējos gados laukos modē pie mājām un visur sētā iekarina puķu podus, piemēram, ar petūnijām. Agrāk laukos tādu nebija, jo nav taču laika tās kopt un laistīt. Lauku sētu ainavai raksturīgi ir jasmīni, ceriņi, peonijas, flokši, samtenes u.c., kas pa kārtai uzzied.
“Ķeveitu” sētā līdzās mūsdienu braucamrīkiem un tehnoloģijām, nesteidzīgi pastaigājas dažādu šķirņu vistas (tās ir pašu inkubētas), Indijas skrējējpīles, piekalnēs ganās aitas un gaļas liellopi. Vairākus gadus Riekstiņiem bija privātais tirgus jēra gaļas tirdzniecībā, jo Rīgā pircēju paziņu vidū netrūka.
Taču izvērtējuši, ka ir ļoti grūti un laikietilpīgi izbraukāt (paiet trīs dienas, kamēr var aizvest glīti sasaiņotu produkciju), tāpēc tagad savus jērus atdevuši uzpircējam. Protams, piedāvātā samaksa ir ļoti zema – augstākā cena ir 4,50 (kautuvē zināja, cik “Ķeveitos” labi jēri), bet mēdz būt arī stipri zemāka cena, pat 2-3 eiro par kilogramu, lai gan pagājšgad pašizmaksa bija 7,20 eiro.
Jēra gaļas tirgus nesakārtots
Par aitkopību Atis spriež: “Latvijā lārtīgs aitu ganāmpulks būtu virs 500 galvām liels ganāmpulks. Mums pagājšgad bija 230 galvas, bet pamatīgi samazinājām, un nu ir tikai 110-120 galvām.”
Marika teic, ka attīstību bremzē valsts politika: “Latvijā tiek atbalstīta tikai Latvijas tumšgalves šķirne, bet tās gaļa nevienam negaršo. Tirgū diemžēl lielākoties tirgo aitas gaļu, lai arī saka, ka tā ir jēra – to var redzēt. Lielākoties Latvijā audzē tumšgalves, kurām pēc sešu mēnešu vecuma jau ir specifiskā aitas gaļas garša, kas lielākajai daļai cilvēku nepatīk. Tādējādi jau pašā saknē tiek sabojāts jēra gaļas tirgus.
Mums savus jērus vairs nav kur likt, un neviens vairs netic, ka tiešām tas ir mūsu audzēts jērs, kas negaršo pēc aitas. Daļa tūristu pie mums neatbrauc, ja es saku, ka nekādu citu zupu nevārīšu kā tikai no jēra.
Cilvēki atteic, ka tādu viņi neēdīs, bet, ja pagaršo, tad nespēj pat pateikt, ka tā ir jēra zupa. Mums nevienai šķirnei nav specifiskās aitas gaļas piegaršas. Diemžēl mūsu audzētās šķirnes netiek atbalstītas. Varētu taču būt līdzīgi kā ar govīm – tagad nav milzīgu ganāmpulku ar Latvijas brūno, jo holšteinietes dod vairāk un treknāku pienu.
Protams, Latvijas šķirne ir jāuztur, bet asociācija ir sapratusi, ka jāiet pretim zinātnei un attīstībai. Diemžēl aitkopībā tā nav, turklāt tiek sniegta dezinformācija par citām šķirnēm. Mums, piemēram, ir Sufolku aitas ar auniņiem šoniem, kas Anglijā ir miljoniem. Visiem to gaļa garšo, ar dzemdībām viss ir ideāli, lai gan mums mēģina iestāstīt, ka aitām ir grūtas dzemdības un ka tās ir sliktas mātes – tās ir muļķības.
Pazinām kādu vācieti, kurš, atbraucis Latvijā, sāka audzēt aitas. Viņam bija divas šķirnes – Sufolkas un Dorper. Viņš sarunās ar Aitkopju asociāciju mēģināja panākt, ka tās iekļauj atbalstāmo sarakstā un ka tad te varēs veidot šo šķirņu saimniecības. Vācieša vairs nav, viņš neko panāca. Mums šīs aitas ir, bet mums nav šķirņes saimniecība.”
Atis nosaka: “Gaļas iepircējiem diemžēl ir vienalga, kādas šķirnes jērus piedāvājam. Lai gan atšķirības gaļai ir ļoti ievērojamas, piemēram, Romanovas vai Sufolkas šķirnēm. Tāpat netiek ņemts vērā, vai ir bioloģiskā, vai konvencionālā saimniecība. Šādi iepirktie jēri, tos nešķirojot, kopā ar pārējām iepirktajām aitām (cita varbūt pārbarota, veca vai sašpricēta) nonāk tirgū, turklāt bieži vien visa produkcija tiek marķēta kā no bioloģiskās saimniecības. Tam visam saplūstot vienā katlā, tiek bojāts viss jēra gaļas tirgus. Pārsteidzošākais, ka arī pavāri neorientējas šķirnēs – galvenais, ka tik jērs, jo no tā gatavo ekskluzīvu ēdienu.”
Paši Riekstiņi ir gana papētījuši garšas nianses dažādu šķirņu aitu gaļai.
Viņuprāt, visgaršīgākā ir tieši krustojumi: Dorper+Romanovas, kā arī Merino+Dorper. Ne velti Anglijā esot milzīgas saimniecības, kuras nodarbojas ar krustojumiem, jo šie dzīvniekiem raksturīgi labi gaļas pieauguma un garšas rādījumi. Ja reiz liellopu steikiem tagad norāda krustojumus, tas būtu apsveicami arī ekskluzīvajiem jēra ēdieniem: ribiņām vai cepešiem (mana ģimene pagājušā gada nogalē gardu muti mielojās ar tradicionālo franču Ziemassvētku cienastu – jēra stilba cepeti – V.V.).
Tāpat interesanta situācija ir attiecībā uz standartiem: Rietumu pasaulē pieņemts, ka jērs skaitās līdz 6-7 mēnešu vecumam, pēc tam jau ir aita, bet pie mums – līdz gadam. Daža mūsu kautuve turklāt esot ar mieru ņemt pretim arī pusotru gadu vecu dzīvnieku, attiecīgi pēc tam to definējot par jēru. Un, ja to attiecina vēl uz Latvijas tumšgalvēm, tad šāda gaļa garšos tikai tiem, kas ir specifiskās piegaršas cienītāji.
Atis savulaik strādājis piena kombinātā, vadījis mārketinga nodaļu un piedalījies tā sauktajās aklajās degustācijās. Cilvēki labprāt runā par beztauku produktiem, bet statistika liecina, ka topā ir vistreknākie produkti.
Tāpat notiek aitkopības nozarē, un Atis spriež: “Cilvēki jau nav vainīgi. Padomjlaiki mūs ir sabojājuši, un mēs pārāk visu vērtējam “pēc cepures”. Mēs esam ar mieru tērēt naudu par automašīnu, par to, kas vajadzīgs mūsu ārišķībai, bet ne iekšējām vērtībām. Neviens pēc ārienes neredzēs, cik smalku, labu ēdienu cilvēks ir ēdis mājās.” Riekstiņu ģimene šajā ziņā ievēro savu dzīves filozofiju un savas meitas audzina veselīgā, dabiskā lauku vidē.
