Nākamajā desmitgadē pašnodarbinātie būs 50% no visiem nodarbinātajiem. Saruna ar uzņēmēju 0
Gijoms Kerū ir franču uzņēmējs, kas šobrīd dzīvo un strādā Latvijā. Taču savā dzimtenē viņš ir ļoti atpazīstams uzņēmējs, konsultāciju uzņēmuma “Didaxis” izveidotājs un vadītājs. Latvijā viņš ir praktiski nepazīstams biznesa vadības un pārmaiņu grāmatu autors.
Viņa pārdomas par jaunām nodarbinātības formām sarunā ar “Latvijas Biznesu”.
Jūs uzstājaties un rakstāt grāmatas par jaunām nodarbinātības formām. Kas tad ir šīs jaunās formas, un ko tās piedāvā?
G. Kerū: Pamata jautājums – kāda būs nākotnes pasaule un kā mēs tajā strādāsim. Vai piepildīsies tās biedējošās prognozes par robotizāciju, daudzu darba vietu izzušanu un krasu bezdarba pieaugumu?
Man kā bijušajam skolotājam, sākot pašam savu uzņēmumu, viens no galvenajiem jautājumiem bija, kā es spēšu mainīt pasauli. Un viens no jautājumiem – kā transformēt mūsdienu darbaspēku tajā, kas būs vajadzīgs rīt.
Viena no atbildēm – būs daudz vairāk pašnodarbināto cilvēku, tā apgalvo lielākā daļa šīs jomas ekspertu. Darba tirgus pārmaiņas šajā virzienā notiek ātri. Pirms piecpadsmit gadiem pašnodarbināto skaits attīstītajās valstīs bija ap 10% no kopējā darbaspēka daudzuma.
Šodien – ap trešdaļu no visiem. Nākamajā desmitgadē tādu būs ap 50%, saka prognozes.
Patiesību sakot, pati robeža starp pastāvīgi nodarbinātajiem un pašnodarbinātajiem, visticamāk, izzudīs – reālākais scenārijs ir tāds, ka no rīta jūs būsiet ierēdnis vai darbinieks kaut kur, bet pēcpusdienās un vakaros – pašnodarbinātais, gūstot iespēju papildus izmanot savas iemaņas un prasmes.
Arī uzņēmumi mainās ļoti ātri – tiem jākļūst veiklākiem, mazāk apgrūtinātiem ar darbiniekiem, kas pilda kādas noteiktas, fiksētas funkcijas, un tieši pretēji – jāspēj elastīgi piesaistīt darbiniekus ar zināšanām, kas nepieciešamas konkrētajam projektam.
Arī jaunuzņēmumi, kam algu izmaksa sagādā milzu problēmas, jo nav vēl produktu un apgrozījuma, būtu ļoti ieinteresēti.
Pašnodarbinātie ir atbilde šīm vajadzībām. Un jautājums ir tikai par tādu platformu izveidošanu, kas ļaus satikties visiem šiem potenciālajiem pašnodarbinātajiem ar tiem, kuriem būtu vajadzīgas viņu zināšanas un prasmes.
Jūs mēģinājāt šādu tīklu izveidot Francijā. Kā izdevās?
Mēs, “Didaxis-Hiworkers”, izveidojām tādu kā jumta uzņēmumu, kas deva pašnodarbinātajiem pastāvīgā darbinieka statusu un juridiskās un sociālās aizsardzības priekšrocības.
Eiropā šobrīd notiek darbs pie tāda kā universāla statusa izveidošanas visiem darbiniekiem, pašnodarbinātajiem un pastāvīgajiem. Mēs sākām vienlaikus ar “Facebook”, un dažos gados mums izdevās izveidot apmēram 5000 cilvēku lielu konsultantu tīklu, kas strādā 35 dažādās valstīs.
Šis tīkls balstījās tieši uz pašnodarbinātajiem. Piecpadsmit gados biznesa pasaulē notikušas milzu pārmaiņas, un to, ko nesīs nākamie piecpadsmit, diez vai kāds spēj paredzēt.
Kādas ir priekšrocības un trūkumi tam, ka liels darbinieku skaits kļūs par pašnodarbinātajiem?
Manuprāt, lielākā priekšrocība būs tā, ka daudziem cilvēkiem radīsies iespēja darīt to, kas viņiem patīk, un viņiem paplašināsies iespējas šos pakalpojumus piedāvāt.
Viņi varēs izmantot pašnodarbināto priekšrocības – vairāk brīva laika. Šobrīd būt pašnodarbinātajam nav izdevīgi – jāstrādā vairāk un nopelnīt var mazāk. Taču viens no šo pārmaiņu mērķiem ir radīt vienādas iespējas un sociālo aizsardzību pastāvīgajiem un pašnodarbinātajiem darbiniekiem.
Kā, jūsuprāt, iespējams panākt vecākās paaudzes darbinieku apmācību darbam šajos apstākļos?
Pašnodarbinātie ir ļoti optimistisks un enerģijas pilns darbinieku tirgus. Taču tajā ir tikai uzmanīgi jāiekļauj vecākās paaudzes cilvēki, kas pieraduši pie viena, pastāvīga un stabila darba.
Zināšanu ekonomikā diez vai tā varēs notikt. Veidosies tāda kā piramīda – zināšanu darbinieki tās augšgalā, bet vecie, industriālās ēras nodarbinātie, tās apakšdaļā. Patiesību sakot, tas notiek jau tagad.
Vienmēr būs vajadzīgs kaut kāds rūpnīcu strādnieku skaits. Es šo darbinieku loku diezgan labi pazīstu, jo mans tēvs strādāja rūpnīcā 40 gadus. Vai, piemēram, mans patēvs – kad viņš zaudēja savu pastāvīgo darbu, viņam bija milzu problēmas saprast, ko darīt tālāk.
Bet viņam bija vaļasprieks – mašīnu labošana. Man izdevās iedrošināt viņu nodarboties ar to pastāvīgi, un šobrīd viņam pieder sekmīgi strādājošs autoserviss.
Galvenais šķērslis, kas traucē šai darbinieku daļai iesaistīties pašnodarbināto tirgū, jūs brīnīsities, ir savu prasmju neapzināšanās un pārāk zems novērtējums, sliktas komunikācijas prasmes, kas neļauj izveidot kontaktus un piedāvāt šīs prasmes citiem.
Apmācot šādus darbiniekus, tieši uz šīm iemaņām koncentrējamies visvairāk – apzināšanos, ko tieši prot, kontaktu veidošanas un savu prasmju pārdošanas iemaņas, pirmā kontrakta iegūšana. Tālāk jau ir daudz vienkāršāk – ja ar uzdevumu tikts galā labi, tad sāk darboties mutvārdu un ieteikumu mārketings.
Kā Latvija izskatās šajā aspektā salīdzinājumā ar Franciju?
Es nesen biju jaunuzņēmumu konferencē “TechChill” un biju ļoti patīkami pārsteigts par dzīvīgo un enerģisko atmosfēru, kas tur valdīja.
Vai jūs zināt, ka, pārrēķinot uz iedzīvotāju skaitu, jaunuzņēmumu daudzums Latvijā ir tāds pats, kāds ir Francijā?
Mani šī konference spārnoja – jaunuzņēmumi ir viens no svarīgākajiem mehānismiem, kā tiek mainīts biznesa un darba tirgus.
Tomēr pašnodarbināto tirgus attīstība Latvijā vēl atpaliek – ap 85% no visiem darbiniekiem Latvijā strādā pastāvīgos darbos. Šajā ziņā Rietumeiropa jums ir priekšā.
