Ķert impulsus un elpas ritmu. Režisora un operatora Ivara Zviedra patiesības 0
“Domas vislabāk raisās, kad fiziski izkustos,” atzīst režisors un operators Ivars Zviedris, atklājot savus mundruma un spēka avotus. Šogad Ivars ir vilnī – guvis Lielo Kristapu par Dokumentālistu, kas atzīta par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu.
Televīzijā ik trešdienu rāda viņa pietuvinājumu neparastām spējām apveltītiem cilvēkiem. Ievēlēts Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē. Viņam svarīgi, lai viss notiek tā stipri un īsti.
Uzturēt sestdienas rituālu
Pirti izjauktā veidā pārvedu no Latgales. Arī dzīvojamās mājas. Senās guļbūves atradu netālu no Krievijas robežas.
Kādreiz šajā namiņā vārīja lopiem ēst, bet es izveidoju pirti. Tā ir izdevusies – labs gars.
Ar draugiem esam izstrādājuši oriģinālu metodi – peram četrrocīgi. Es, Gints un Krišs esam galvenie pērēji, pamatblice. Divi stāv blakus un per ar četrām slotām uzreiz, noklāj visu ķermeni. Nepētījām speciālas metodes, neraudzījāmies ne uz Austrumu, ne Rietumu modi. Tā sākām darīt, lai būtu vieglāk. Pamazām izstrādājās sistēma.
Nezinu, varbūt arī citi dara līdzīgi, taču ikviens, ko esam nopēruši, saka – nekad neesot tā juties.
Katra pirts reize ir citāda, atkarīga no kompānijas. Zilākalna Marta savā mājā ļoti reti aicinājusi vienu cilvēku, parasti pulcēja lielāku bariņu. Slavenā dziedniece virpināja enerģijas, lai to kompāniju harmonizētu. Kas vienam par daudz, lai atdod citam. Ja kādam pietrūkst, lai saņem. Man šķiet, ka līdzīgi notiek pirtī.
To var pat dzirdēt! Sākumā visi runā, vārās, katrs grib kaut ko pasacīt. Pēc trim vai četrām stundām, kas pavadītas karsēšanās, pēršanās un dzesēšanās procesā, ļautiņi pilnīgi izmainās. Iestājas rāmums, tāds kā izlīdzinājums – harmonija.
Pirts labumu grūti formulēt vārdos. Ja mana roka vai kāja mācētu runāt, tā gan izstāstītu – kļūstu lunkanāka, veselāka… Pirts dod svētību ne tikai miesai, paceļ arī garu.
Vienmēr esmu brīnījies, ka daudzām tautām pirts nemaz nav. Īrijā saunas durvis rotā uzraksts: jaunākam par 18 gadiem ienākt bīstami. Man tas šķiet smieklīgi.
Braukt par prieku domām
Daudziem tīk iet, kur acis rāda, ļaujot tādu pašu brīvību arī domām. Es tā jūtos, braucot ar riteni.
Katru dienu ar riteni dodos uz darbu. No Jaunciema līdz Doma laukumam tieku aptuveni četrdesmit minūtēs. Tas ir laiks, kurā varu sakārtot sevi un dienu, pārdomāt visu darāmo, salikt kā pa plauktiņiem. Svētīgi mirkļi.
Ar riteni braucu diezgan automātiski, par tehniskām niansēm nav jāprāto. Kādreiz ar riteņbraukšanu nodarbojos profesionāli, startēju Latvijas izlasē, vēlāk biju treneris Valmierā.
Mans velosipēds ir visai vienkāršs, bet funkcionāls. Nesen Igo Japiņš (medaļots velobraucējs, treneris un sporta sacīkšu rīkotājs – G.T.) aizrādīja – ko braukā ar šitādu klaberkasti… Tagad daudzi vizinās pat ar labākiem velosipēdiem nekā profesionāli sportisti. Man tas nešķiet svarīgi, neesmu cimperlīgs. Jo lielāka klaberkaste, jo vairāk esi spiests trenēties.
Pilsētas ielu trauksme reizēm nedaudz izjauc domu ritmu, bet dažreiz tieši pretēji – papildina.
Ja brauc ar mašīnu, liela uzmanība jāveltī auto vadīšanai, smadzenēm neatliek spēka prātošanai. Ejot kājām, vari filozofēt vairāk, tomēr tik ātri nespēj gūt iespaidus. Ar riteni ir pašā laikā! Pārvietojoties šajā cilvēkam netradicionālajā ātrumā, bieži vien ieraugu kaut ko, kas dod jaunu impulsu domām. Šajā procesā ir man tīkama mistika.
Kustēties elpas ritmā
Ziemā izkustos citādi. Mans rīta rituāls – aizjožu uz mežu un vingroju. Izstaipos, piepumpējos, vēzējos. Atkal četrdesmit minūtes – laiks, ko veltu sev, kas rosina idejas. Cits sēž un koncentrējas, viņam tikai tad raisās domas, bet man nepieciešams izkustēties.
Vienmērīga skriešana un vingrojumu atkārtošana ir labs cikliskums. Ieej elpas ritmā, seko tam… Reiz lasīju, ka tas darbojas kā savdabīga meditācija.
Vēl viens rīta skrējiens ir ar mazāko meitiņu Annu, viņai ir seši mēneši. Satveru mazulītes kājiņas un kustinu kā skrienot. Smejos, ka tā abi kopā pievaram piecus kilometrus. Kādā žurnālā gan uzrakstīja, ka es jožu kopā ar zīdaini piecus kilometrus pa mežu. Tik jokains tomēr neesmu.
Rādīt meža patiesības
Man patīk kārtība. Ja mauriņš ir nopļauts, tad perfekti – neviena pienene lai nemēģina bāzt galvu virs līmeņa!
Nezinu, vai pārlieku liela kārtība ir pluss vai trūkums, taču ar tās palīdzību bieži vien nonāku pie laba rezultāta. Arī bērnu audzināšanā. Meitām gan droši vien šķiet, ka neizturami žvadzinu…
Man ir trīs bērni. Beāte jau pieaugusi, beigusi Rīgas Doma kora skolu, dzied grupā Framest un Esmeraldu Parīzes Dievmātes katedrālē. Mazākā ir Anna, viņai tikai pusgads. Vidējai meitai Elizabetei ir desmit gadu. Viņa reizēm īgņojas – kāpēc man jāgrābj tā zāle?! Stāstu vienkārši – tu taču arī pa to zālīti skrien, foršāk, ja tā ir maziņa, vieglāk var bumbu spārdīt…
Ja sacītu gudri – ir labi darīt darbu, meita droši vien atcirstu – nu un, kas no tā?! Citādi, ja paskaidroju, ka šādi būs labums viņai un visiem mums. Ja sāk ar mazajām patiesībām, var tikt arī pie tās lielās.
Manā bērnībā bija citādi. Ja vecmāmiņa sacīja, ka kaut kas jāpadara, tad gan debatēt nebija iespējams. Bērnības vasaras palikušas atmiņā ar divām lietām – siena talku un malkas krāmēšanu šķūnī. Man arī tagad ir malkas ieliņa. Pat ja vajag tikai pāris rindas, salieku ļoti precīzi. Tā esmu radināts.
Gribu saviem bērniem iemācīt būtisko, mēģināt skaidrot dzīves pamata lietas. Tās ir tās pašas meža patiesības, ko filmā Dokumentālists tik precīzi izteic Inta. Meža likumi ir vistaisnīgākie.
Lūkoties acīs caur kameru
Man ir tuvs novērojošais dokumentālais kino – tikt pavisam tuvu, ielūkoties acīs. Esmu pateicīgs augstākajiem spēkiem, ka man ir dota spēja vērot.
Dokumentālajā kino ir divi svarīgi aspekti – process un rezultāts. Svarīgākais šķiet laiks, kad pētu, mācos, cenšos izprast. Tikai pēc tam nonāku līdz filmēšanai. Citi apgūst zinības augstskolās, es skolojos pie purva raganas Intas… Riktīgi var mācīties, ja to dara pa īstam, ne falši vai pavirši.
Filmēšana bagātina. Ne tikai atklāj patiesību par dzīvi, bet dod arī gluži praktiskas un fiziskas prasmes. Uzņemot filmu Bēgums, pamēģināju strādāt kopā ar gliemežu lasītājiem Īrijā. Nav viegli savākt kaut vai kilogramu gliemežu, vajadzīga pacietība.
Iekāpt neredzamajā pasaulē
Jūnijā TV3 sāka rādīt Brīnumu paralēles. Jau labu laiku filmēju īpašām spējām apveltītus cilvēkus – gaišreģi, šamani, reiki meistaru, vārdotāju, dziednieku… Vēl varētu nezin cik brīnumdarus atrast – neredzamā pasaule ir ļoti plaša un krāšņa. Pārliecinājos, ka brīnumi ir iespējami. Ja pats nebrīnītos, kā gan varētu filmēt?!
Mēģināju parādīt Latvijas īpatnējos un spēcīgos cilvēkus. Lai viņus ieraudzītu arī tas, kurš netic vai baidās. Nu, tāds klasiskais mietpilsonis. Lai, brīnoties par katru neparasto savdabi, ikviens mēģinātu meklēt brīnumu sevī pašā, iedvesmotos kaut ko uzsākt – es taču tāpat varu!
Arī pats sev esmu kļuvis par brīnumu. Kādreiz pat iedomāties nevarēju, ka mani interesēs pasaules ezoteriskā daļa. Jo pēc iekšējās būtības neesmu filozofētājs no Austrumiem, drīzāk gan latviešu zemnieks vērotājs.
Viens Brīnumu paralēļu varoņiem, Vilis jeb Rozā Pūkainis Mākonītis, man ierādīja, kā ēst pienenes. Tās sablendējam kopā ar vēl kādu zaļo labumu un iejaucam biezpienā.
Ragaciema dziedniece Agnese man stāstīja, ka iepriekšējās dzīvēs esmu bijis nežēlīgs pirāts. Kalpojis vadonim, bijis nelokāms un taisnīgs, nogalinājis idejas vārdā. Gribi tici, gribi – ne.
Man šajā tēmā ir vēl daudzi nezināmie. Taču galvenais – lai viss notiek pa īstam.
