Ķērpji vainagiem. Kuri der floristikā? 0
“Kādus ķērpjus un sūnas floristi izmanto vainagu pamatam?” RITA Iecavas novadā
Pēc Latvijas Mikologu biedrības teiktā, parastākās ķērpju sugas, ko floristi bieži vāc un izmanto vainagu pamatnēm, ir ošu ramalīna (Ramalina fraxinea) un vienādgalotņu ramalīna (Ramalina fastigiata). Šie pelēkie krūmiņi ar rupjo lapotni aug uz vecu lapukoku stumbriem un nokaltušiem zariem. Dabai draudzīgāk būs, ja šos ķērpjus vāks no nokritušiem zariem, nevis plūks no kokiem. Ķērpji nav jālasa pa vienam, bet jāņem vismaz plaukstas lieluma laukumiņi. Vēl šim mērķim noderīga pūslīšu hipogimnija (Hypogymnia physodes), kas ir viena no izplatītākajām lapu ķērpju sugām ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Ķērpja virspuse ir gaiši pelēka, apakšpuse – tumši brūna vai melna, krunkaina.
Uz zemes aug briežu ķērpis (Cladonia rangiferina), kas ir diezgan bieži sastopams Latvijā. Šos augsnes ķērpjus nav aizliegts vākt, bet tomēr to nav vēlams darīt, jo tie atjaunojas ļoti lēnām.
Latvijas Sarkanajā grāmatā komerciāli apdraudēto sugu kategorijā iekļauts vālīšu staipeknis (Lycopodium clavatum). Iemesls tam – izplūkšana (plēšana, velkot metriem garus gabalus) floristikas mērķiem, tāpēc staipeknis kļuvis retāk sastopams un to nedrīkst ievākt.
Polsteru vainagiem izmanto bieži sastopamo sūnu – aslapu sfagnu (Sphagnum acutifolium), ko rotā ar dzīviem ziediem. Vainaga pamatu vēlams pagatavot jau mežā, jo tad var paņemt tik daudz sūnas, cik nepieciešams.
!!! Floristikā neder matainais dzegužlins (Polytrichum piliferum) – zaļa, sīkām vārpiņām līdzīga sūna, biežāk sastopama egļu audzēs. Mežā veido lielus, skaistus laukumus. Mājās pārnesta, ātri izžūst, sakļauj lapiņas un zaudē dekorativitāti.
