Starp graudiem un zemenēm. Kā Brunavas “Ķērpji” veiksmīgi apvieno divus biznesus 0
Autors: Uldis Graudiņš
Lietuvas pierobežā, Brunavas pagastā, zemnieku saimniecības “Ķērpji” saimnieki Rasma Žilinska un Zigfrīds Cēsnieks prasmīgi savieno augkopības un augļkopības kultūru audzēšanu tirgum. Šobrīd viņi apsaimnieko vairāk nekā 500 ha zemes, no tiem 260 ha ir īpašumā.
– Ar kādu bagāžu Ķērpji sāka biznesu?
Rasma Žilinska: – Sākām 1992. gadā ar 36 ha zemes ap māju, kur bija arī krūmāji un mežiņš. Izbaudījām lopkopību – piena lopkopību un cūku audzēšanu. Lopkopībai pievērsāmies, lai regulāri saņemtu naudiņu. Mums bija 15 slaucamās govis un 20 cūkas. Vienlaikus ar lopkopību darbojāmies arī ar dārzeņiem un kartupeļiem – ar visu, ko tirgū iespējams pārdot. Vairumā šos produktus pārdevām arī Brasas cietumam. Aizvien audzējam zemenes. Ar tām darbojos 25 gadus un darbošos tik ilgi, kamēr vien būs spēks. Pavasarī, kad viss sasēts, ik dienu ar zemenēm braucam uz tirgu.
– Kā pērn izdevās izaudzēt graudaugus?
Zigfrīds Cēsnieks: – Pērn iesējām 270 ha ziemas kviešu, 70 ha ziemas rapšu, auzas audzējām 34 ha platībā, vasaras kviešus – 94 ha, pupas – 25 ha, bet papuvē atstājām 32 ha zemes. Vasaras kviešiem nebija laba ražība, kūlām nedaudz vairāk kā 4 t/ha. Ziemas kviešiem gan vidējā ražība bija 6,5 t/ha. Labs gads, vien ar kulšanu bija grūti. Ražība šķirnēm bija atšķirīga – ‘Fredis’ nekad nebūs ražīgs, tomēr tam ir kvalitāte, pirmais nogatavojas. ‘Edvins’ ir ražīgāka šķirne nekā ‘Fredis’, tomēr kvalitāte tam ir pakāpi zemāka. ‘Skagen’ ir visražīgākais, bija pat lauki, kur kūlām 8 t/ha. Kaut kas gadu gaitā ir jāmaina. Stendes pētniecības centrs nesen izveidoja jaunu šķirni ‘Brencis’, šogad tā būs pārdošanā. Sēklu pērkam no “Litagras” un “Elagro Trade”, ataudzējam sev un tad ik gadu kaut ko mainām. Pērn no “Litagras” ņēmu vasaras kviešus, audzējām sēklai ‘Sorbas’ un ‘KWS Jetstream’ šķirņu sēklas. Lauki galvenokārt bija apsēti ar ‘Zebru’. Guvām mācību 2013. gada rudenī, kad visus laukus gandrīz ar ziemājiem apsējām, atstājām ļoti maz rezervē sēklu. Sējumi izsala. 2014. gads bija ar zaudējumiem. Šajā gadā vismaz 160 tonnas vasaras kviešu atstājām sēklas rezervei.
Aizvadītajā gadā nenokūlām vienu lauku 10 ha platībā, nevarējām ar kombainu uzbraukt. Pēdējo lauku 2. oktobrī kūlām, nekad tik vēlu vasaras kviešus nebijām kūluši. Arī pēdējās pupas. Kopš 1980. gada darbojos lauksaimniecībā, bet tik vēlu vēl nebiju kūlis. Atceros, ka līdzīgi dabas apstākļi kā aizvadītajā sezonā bija arī 1977. gadā.
– Teicāt, ka audzējat arī auzas.
– Mums Mēmeles krastā ir smilšaini lauki, tāpēc sējam auzas. Kopš 2014. gada, kad sākām sadarbību ar “Rīgas dzirnavnieku”, ņemam no šā uzņēmuma sēklu – ‘Vivianu’. Pirmajā gadā tritikāles laukā sētās auzas deva 5 t/ha lielu kūlumu. Auzām mazāk vajag minerālmēslu, tās ir jāmiglo pret slimībām un veldri.
– Vai auzas varētu būt zaļināšanas kultūra?
– Savulaik skolā mācīja, ka auzas ir zemes sanitārs. Padomju laika lielajās saimniecībās audzēja kartupeļus, bietes, labību, kukurūzu. Patlaban galvenokārt audzē graudus un rapšus. Ir saimniecības, kas audzē vien ziemas kviešus un ziemas rapšus. Pareizi būtu rapšus sēt vienā laukā vienu reizi piecos gados. Kad 2000. gadā sākām Latvijā audzēt rapšus, tiem nebija slimību. Vajadzēja sezonas laikā vienu reizi pret kukaiņiem miglot. Patlaban rapšiem ir slimības – ja daudz audzē, parādās slimību ierosinātāji, tie paliek zemē un dzīvo tālāk. Cena auzām salīdzinājumā ar kviešiem ir zemāka. Kviešu vidējā cena 150 eiro/t nav nekāda lielā, savulaik pat bija 200 Ls/t. 2015. gadā paspēju noķert 204 eiro/t, 2016. gadā arī laba cena bija. Pērn vidējā cena – aptuveni 155 eiro/t. Nedaudz peļņas iznāk.Auzām cena bija 130–140 eiro/t. Atkarībā no graudu tilpummasas. Ja tā ir vairāk nekā 600 g/l, Rīgas dzirnavnieks maksā gandrīz 150 eiro/t. Mēs saņēmām 137 eiro/t. Turpināsim auzas audzēt arī tāpēc, ka tās vajag augu sekai. Nevar ataudzēt normālu sēklu, ja neievēro augu seku. Kviešus sēklai drīkst audzēt tikai vietā, kur divus gadus iepriekš kvieši nav auguši, – lai nesajaucas graudi.
– Kā pērn izauga rapši?
– Ziemas rapšus audzējām 70 ha platībā. Audzējam dažādus hibrīdus – ‘DK Secure’,’ Pure’, kas ir ražīga šķirne. ‘Banjo’ šķirne ir agrāka. Rapšus pārdevām pašus pirmos – tajā laikā vajag naudiņu sējai un darbinieku algām. Mums bija noslēgti līgumi ar Elagro Trade. Kad cena patīk, tad to fiksēju. Sadarbojamies arī ar Baltic Agro un Scandagra. Kūlām aptuveni 3 t/ha, agrāk ir bijusi lielāka raža. Kūlums ir normāls, vienmēr jau gribas vairāk. Vasaras rapšus ir grūti kontrolēt, konkrēti – kukaiņus. Patlaban vasaras rapšu sēklu ar speciālajām kodnēm nedrīkst kodināt – zaļie secināja, ka paliek inde un tā tiek bitēm.
Pupas mums bija 25 ha, gadu iepriekš – 60 ha platībā. Atstāju pērn papuvi. Zeme bija slapja, nevarēja iesēt tur, kur gribējās. Pupas ir jāsēj diezgan agri, lai laikus sadīgtu. Mēs tās sējām zaļināšanas dēļ. Šogad nedrīkstēs pupas miglot. Ja nemiglos pret nezālēm, kas tad izaugs? Neesam vēl lēmuši, vai šajā pavasarī pupas sēsim. Pērn arī ar kulšanu bija sarežģīti. Bija vēls, liels mitrums, tāpēc raža bija ilgāk jākaltē.
– Vai rudenī paspējāt apsēt, cik bijāt iecerējuši?
– Iesējām rapšus 70 ha platībā un 180 ha platībā ziemas kviešus. Vairāk nevarēja paspēt. Neapsēti ir palikuši pavisam 290 ha. Sēšu auzas vismaz 30 ha platībā, sēklu esmu aizrunājis 40 ha platībai.
– Neparasti, ka graudaudzētāji audzē arī zemenes. Kādas šķirnes audzējat?
Z. C.: – Mums ir ‘Figaro’, ‘Sonata’ un ‘Polka’. No Nīderlandes ņemsim vēl vienu jaunu šķirni.
R. Ž.: – Pērn ražība bija 8 t/ha. Agrāk zemenes audzējām 5 ha platībā, tomēr tolaik nevarējām visus darbus apdarīt. Pērn ogas auga 0,6 ha, bet šajā gadā stādi tās ražos 1 ha platībā. Jau daudzus gadus pērkam no z/s Melnalkšņi saldētus kvalitatīvus stādus, hibrīdus. Izrēķinājām, ka tas ir izdevīgāk. Hibrīdus divus gadus audzē, tad stādījumus atjauno. Viens stādiņš maksā vidēji 20 centu. Maksimālā raža zemeņu hibrīdstādiem ir otrajā gadā. Pērn jūlijā tos iestādījām, vēlāk kniebu ziedus, citādi, iespējams, ogas būtu jau rudenī. Ziedi ir jākniebj tāpēc, lai būtu skaists un veselīgs stāds, lai sakņu sistēma nostiprinātos. Šogad būs pirmā raža. Nākamajā gadā pēc otrās vai pēc trešās ražas ņemsim stādus no zemes laukā.
Z. C.: – Kad zemenes atmaksājas audzēt? Tas atkarīgs no naudas ieguldījuma un no ražas. Tāpat kā labībai. Rēķinājām, ka mums zemenēm ir 50% rentabilitāte. Problēma ir ar ogu lasītājiem. Ja par ogām maksātu divus eiro kilogramā, arī būtu labi, paliktu pāri, ja būtu laba raža. Pērn cena zem 3 eiro/kg nenokritās.
– Kāda ir zemeņu audzēšanas tehnoloģija?
– Nezāles nemiglojam, vienu reizi stādus miglojam pret slimībām. Liekam minerālmēslus (mikromēslojumu), mikroelementus. Rudenī uzberu kompleksos minerālmēslus, kur ir daudz kālija. Zemenēm vajag kāliju. Iestrādājām to zemē reizē ar frēzi. Pērn stādus laistīt nevajadzēja. Nedēļā pēc Līgosvētkiem daudz ogu bija jāizmet. Līdz laistāmajām iekārtām vēl neesam tikuši.
R. Ž.: – Pavasarī lauku rušinām ar frēzi, divi palīgi pārstaigā lauku, klājam biezu kārtu salmu, un viss. Kad beidz ražot, salmus ņemam nost. Tā mums zemenes aug. Attālums starp rindām ir 80 cm, uz vienu metru četri stādi. Nevienu ogu neesmu pārdevusi uzpircējiem Nakts tirgū. Ieguldīts ir mans darbs, un nevēlos, lai kāds no manu ogu pārdošanas pelnītu. Pati braucu uz tirgu un pārdodu. Nu jau 18 gadus ogas pārdodam Rīgā, Čiekurkalna tirgū. Atbraucam no tirgus un aptuveni pulksten piecos pēcpusdienā sākam ogas lasīt. To darām līdz pulksten 11 vakarā. Nenolasām lauku pa tīro. Tuvumā dzīvo vārnu ģimene, tāpēc putni ogu lasītāji mums raizes nesagādā. Arī gliemežu nodarītais posts ir nenozīmīgs.
– Vai aizvien ir pārdevēji, kas mēdz Lietuvas un Polijas zemenes tirgot kā Latvijas ogas?
Z. C.: – Ir, protams. Pienāk no rīta pie mūsu stenda Čiekurkalna tirgus pastāvīgā pārdevēja, viņai čoms atved Polijas zemenes, dala tirgotājiem. Viņa paņem vienu savu ogu, nāk skatīties, kurai Latvijas šķirnei tā ir līdzīga.
R. Ž.: – Mēs it kā šīs pārdevējas izkonkurējam. Opjaķ Bauska prijehala (atkal no Bauskas atbraukuši), viņas saka.
– Kas šobrīd visvairāk traucē darbībā?
– Ja vēlos cilvēkam oficiāli 1500 eiro algu maksāt, jātērē gandrīz 2000 eiro. Uzreiz 24% sociālais nodoklis jāmaksā. Tas ir tuvu 400 eiro.
Z. C.: – Brunava ir nostūris. Liela daļa lauku ir nemeliorēti. ES naudu dod meliorācijas sistēmu remontam; ja tā nav veikta, tad jāveido par savu naudu. Mums ir ekskavators, ar to arī paši lielos grāvjus tīrām. Meliorācija ir dārga. Izmaksas ir aptuveni 4000 eiro/ha – tikpat, cik zemes cena.
Latvijā zemes reforma vēl 100 gadu turpināsies. Kad zemi dalīja, ņēma lietošanā 3–5 ha platību. Tā bija jāizpērk. Cilvēki neizpirka, patlaban tā skaitās pašvaldības zeme. Cilvēki maksā pašvaldībai nomas maksu. Privatizācijas sertifikātu vairs nav, un, ja cilvēki vēlas šo zemi savā īpašumā, tā ir jāpērk par savu naudu, jāmaksā tirgus cena. Valstij savulaik vajadzēja stingri noteikt, līdz kuram gadam visa zeme ir jāizpērk. Tad būtu skaidrība.
R. Ž.: – Tuvā nākotnē redzam problēmu ar strādniekiem. Pirmspensijas vecuma cilvēki strādā, jaunieši lauku darbus darīt nevēlas. Kad aizies visi patlaban strādājošie pensijā, kas strādās tad? Var stāvēt kaut ceļa malā ar naudu rokās – vajag uzreiz 1000 eiro mēnesī neatkarīgi no tā, ir vai nav profesija. Ja 1000 eiro piedāvā, tad sākšot domāt. Ir taču zināšanām arī jābūt! Zigis vakarā visu saplāno, no rīta pulksten 8 pasaka, kas jādara, visi četri mūsu darbinieki dodas strādāt. Varam viņiem uzticēties. Mēs darbojamies pēc principa – reizē ar strādniekiem iet uz darbu un reizē nākt mājās.
– Kā raugāties uz viesstrādniekiem?
– Kolhoza laikā bietes ravēja moldāvi. Tie bija visčadīgākie cilvēki. Viņus nevajadzēja skubināt uz darbu. Arī patlaban mums zināmi ražotāji nodarbina ukraiņu strādniekus. Latvija jau aicina darbiniekus no trešajām valstīm. Ir jādomā, kur viņus laukos izmitināt. Mēs lauku māju ar zemi nopirkām. Iespējams, to piedāvāsim kādam strādniekam vai ģimenei.
Vairāk par saimniecību, kā arī citus lauksaimnieku peredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
