Zviedrijā no audzētavas pamukušas 100 tonnas varavīksnes foreļu 1
Pirms gadiem, baudot copes jaukumus Zviedrijā, nozvērējāmies par katru cenu vēlreiz šeit atgriezties. Nu jau reizes desmit zviedru zeme mums, šeit makšķerpriekus baudīt atbraukušajiem letiņu vīriem, asociējas ar tās iedzīvotāju laipno attieksmi, paskarbo, bet fantastiski skaisto dabu un, protams, ar milzīgo ezeru un upju bagātību.
Kā galvenās mērķa zivis droši var minēt strauta foreles un pālijas. Netiek smādēti ezeri, kuros mīt liellīdakas un asari kārtīga boksa cimda lielumā, un kur tad nu vēl daudz un dažādie pārsteigumi, kas sagaidāmi makšķerēšanas ekspedīcijās. Par vienu no pārsteigumiem liktenis bija parūpējies arī šogad.
Jau divas nedēļas pirms brauciena pienāca informācija no Zviedrijā dzīvojošā drauga, ka ūdens upēs vēl joprojām silts, līmenis zems un ar strautenēm diezgan pašvaki, bet, mums par prieku, ne pārāk tālu no mūsu bāzes vietas brīvībā no audzētavas pamukušas teju vai simts tonnas varavīksnes foreļu. Te nu jāsaka, ka šīs skaistās, graciozās, kulināri augstvērtīgās un sportiskās zivis no audzētavām mēdz izbēgt gandrīz vai katru gadu. Nekur tālu no audzētavas tās nedodas, bet parasti riņķo ap to, un barošanas agregātu skaņa, kas kļuvusi par galveno beznosacījumu refleksu, spiež tuvoties zivaudzētavas groziem atkal un atkal.
Nākamajā dienā pēc ierašanas Zviedrijā devāmies tvarstīt pamukušās skaistules. Pilsētas makšķerlietu veikalā par 50 zviedru kronām (nepilni 6 EUR) iegādājāmies licenci makšķerēšanai pie zivaudzētavas, laidām ūdenī laivas un satrauktām sirdīm devāmies upē.
Metrus trīsdesmit no laivas parādījās paprāva muguras spura, zivs kaut ko nolasīja no ūdens virsmas un ar šļakstu pazuda dzelmē. Draugs Roberts, kurš atradās laivā kopā ar mani, steidzīgi raidīja tumšu misiņa rotiņu ūdens virpuļa vidū. Divi spoles apgriezieni, kāts līkumā, spole kauc kā sirēna, pēc metriem desmit graciozā zivs uztaisa sveci, vēlreiz nokaucina spoli un atkal svece. Robčiks lēnām un mērķtiecīgi tuvina zivi laivai, ieraudzījusi pretī pastiepto uztveramo tīkliņu, zivs taisa pēdējo izmisuma rāvienu, tad noguļas uz sāniem un ieslīd tīkliņā.
Sākums nav slikts, laivā spārdās sudrabaina varavīksnes forele apmēram pusotru kilogramu vērtē, bet mums priekšā vēl visa diena. Un laika apstākļu ziņā tā nav tā sliktākā diena – termometra stabiņš pakāpies līdz divdesmit grādiem, un spožo saules ripu tikai laiku pa laikam aizsedz balti mākonīši. Tas gan galīgi netraucēja lieliskajai copei, vilkām spēcīgās zivis vienu pēc otras, gadījās pat tā, ka uztveramais tīkliņš aizņemts un nākas kārtējo zivi dancināt ap laivu, lai tā gaida rindā uz nokļūšanu uztveramajā tīkliņā. Tā copējām, līdz iestājās pauze, nomainījām mānekļus, un viss atsākās ar jaunu sparu.
Kārtējā Robčika metienā sitiens pa kātu bija sevišķi spēcīgs, arī spole kauca ilgāk nekā parasti, vēl pēc brīža svecē zivs atklāja savu drukno, muskuļoto ķermeni. Kad pēc brīža tā ir veiksmīgi ievadīta laivā, elektroniskie svari rāda trīs kilogramus. Dzidrajā ūdenī ar polarizējošajām brillēm redzējām vēl lielākus eksemplārus, bet tie bija pārāk gudri radījumi, lai uzreiz mestos virsū ēsmai.
Lai arī licence deva neierobežotas tiesības ķert šīs augstvērtīgās zivis, drīz vien sapratām, ka pārtikas programmu esam izpildījuši godam, arī automašīnas bagāžas nodalījums nav no gumijas, turklāt sirdīs mājoja cerība, ka veiksies arī citos ūdeņos. Šī diena bija ļoti vērtīga arī tādā ziņā, ka varējām perfekti pārbaudīt līdzi paņemtā inventāra darbību un katra mezgla, savienojuma drošību pirms došanās uz kalnu upēm pie strauta forelēm, bet tas jau būs cits stāsts.
