Ķermeņa, emociju, prāta meklējumu ceļā. Recenzija par Kristīnes Ulbergas romānu “Kariete uz Santjago” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Romāns “Kariete uz Santjago” ir rakstnieces Kristīnes Ulbergas (1979) sestā prozas grāmata. Trīs no tām ir godalgotas – par garstāstu pusaudžiem “Es grāmatas nelasu” (2008) autore saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu. Kristīnes Ulbergas debijas romāns “Zaļā vārna” (2011) ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu (2012).
Savukārt par romānu “Tur”, kas tika izdots sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, rakstniece 2017. gadā saņēma “Dienas Gada balvu kultūrā” un AKKA/LAA Autora balvu.
Teksta pamatā ir rakstnieces lēmums kopā ar draudzenes dēlu – pusaudzi Aleksi, kuram jātiek vaļā no narkotiku atkarības, – 2015. gada vasarā kājām iet Santjago svētceļojuma 900 kilometrus.
Tātad tas nav ceļojums, nav vienkāršs ceļš, bet iniciācijas ceļš, kuru var iet taisni vai maldīgi, – tas katram ir citāds, ne velti Kristīne un Aleksis ceļā sastop sirmo Libertiju, kurš šo ceļu mērojis vairākkārt, un šoreiz kilometrus pieveic pēdējo reizi, pa ceļam veicot simbolisku norēķināšanos ar nodzīvoto mūžu – atdodot dzīves parādus:
“Somā ir visādas lietas, ko kādreiz esmu aizņēmies un apsolījis reiz atdot īpašniekiem. Šis ir mans pēdējais gājiens. Bet parādi ir jānolīdzina. Jums vēl tādu nav, jo nav pienācis brīdis saskaitīt.” (39. lpp.) Tuvojoties svētceļojuma galamērķim, vecā vīra soma bija iztukšota. Parādi atdoti, un uzsākts ceļš aizsaulē.
Santjago ceļš atrodas Spānijā un ir viens no populārākajiem svētceļojumu maršrutiem Eiropā. Svētais Jēkabs bija viens no Kristus pirmajiem apustuļiem, miris Jeruzalemē.
Pēc karaļa Hēroda pavēles Jēkabam esot nocirsta galva. Leģenda vēsta, ka Jēkaba mirstīgās atliekas atvestas uz Galīciju, kur tās atrastas 9. gadsimtā. Santjago de Kompostelā uzbūvēja vienu no skaistākajām gotikas katedrālēm Eiropā, kas ir svētceļnieku galamērķis.
Kristīnes Ulbergas pieredzes klātesme ir ļoti jūtama gandrīz visos viņas darbos, bet šī grāmata ir rakstnieces pašatklāsmes un pašatkailināšanās līdz šim augstākā virsotne. Patiesums pret sevi lasītāju patiesi aizkustina!
Kristīne Ulberga jau sevi ir pierādījusi kā maģiskā reālisma meistare. Arī šajā grāmatā pirmajā brīdī šķiet – it kā ceļojuma piezīmes, taču tās iesniedzas irreālā pasaules izjūtā, ko nenoliedzami rada pašu ceļotāju uzliktā grūtību latiņa – iet pārbaudījumu ceļu ar ierobežotiem finansiāliem līdzekļiem, tādējādi ļaujot līdz mielēm iepazīt sevi un savu māku izdzīvot.
Kā absolūtu pretstatu autore tēlo citus svētceļniekus, kuri izmanto savus atvaļinājumus, ar komfortu izbaudot katru noieto kilometru, līdz ar to šo ceļu ejot bezjēdzīgi un gadiem.
Romāna centrālais motīvs atspoguļojas jau grāmatas nosaukumā – tā ir karietes metafora: “Šī ar grīdas krāsu nopervētā kariete ir ķermenis. Tavs vai mans. Zirgs ir tavas emocijas un jūtas, bet kučieris, kura šeit arī nav, – tavs prāts” (94.–95. lpp.). Kariete jeb ķermenis, tā pārbaudījumi ir šī teksta epicentrs, kas tiek papildināts ar vēl vienu gandrīz vai sentences frāzi (romānā izteikta vairākkārt), un tā ir kā kučiera pātaga jeb izsīkstošā pēdējā spēka dzinulis, pat vairāk – mantra vai spēka vārdi: “Jo tālāk no mājām, jo tuvāk tām.”
Arī pat tad, kad pārcilvēciskajā nogurumā sākas halucinācijas, kurās saplūst reālais ar atmiņu stāstījumu, reālais ar irreālo “es”.
Iepriekšminētā epizode ir viena no aizkustinošākajām un emocionāli spēcīgākajām romānā: “[..] uz ceļa ieraudzīju pazīstamus apveidus. Vecā Libertija soma jau bija kļuvusi par ļenganu maišeli.
Viņa seja staroja. Jaunais Libertijs smaidīdams lūkojās te uz veco, te uz savu meiteni. Un ceturtā. Ceturtā biju es. [..] Gribēju viņus visus apskaut un pateikties kaut par tām dažām asarām, kas tagad ritēja man pār vaigiem. Par nesaprotamo. Par iespēju meklēt. Vecais spēra soli uz priekšu, bet jaunais ar meiteni pie rokas saplūda ar veco, un viņi kļuva par vienu.
Vēl īsu brīdi vecais Libertijs stāvēja un tad izkusa zāles stiebros, bet zāles zaļums izšķīda mākoņos, kas reiz nolīs atkal pār zemi, no tās izsprauksies zāle, un tur sēdēsim mēs. Paliku divatā ar sevi. Es nekustējos. Nezināju, vai sāpēs. Pasniedzu roku. Viņa to maigi paņēma un saplūda ar mani viegli, viegli.” (190., 193. lpp.)
Šim Kristīnes Ulbergas tekstam piemīt vilkmes spēks. Autore pārsteidz ar vairākām kvalitātēm vienlaikus.
Pirmkārt, viņa prot izstāstīt stāstu tā, ka situāciju smagme tiek pasniegta viegli un raiti; rakstnieka instruments – valoda – ir krāsains, daudzslāņains; izteiksme Kristīnes Ulbergas tekstā ir plūdena un skaniska, tādējādi vēl vairāk radot līdzpārdzīvojumu.
Otrkārt, autore izvēlas precīzas detaļas. Tieši detaļu klātbūtne vēl niansētāk, skarbāk un tiešāk atklāj tēlotās situācijas, spriedzi, izmisumu un citas emociju gammas un grūtības, un šis detaliskums ir ļoti aizkustinošs un vēl ilgi pēc romāna izlasīšanas domās pulsējošs.
Treškārt, tekstu caurvij dinamisks un ļoti simbolisks ceļa un cilvēciskuma motīvs.
Iniciācija gan Kristīnei, gan Aleksim bija notikusi, jo svētceļojuma noslēgumā: “Pasaule bija ieguvusi formu, platumu, augstumu un laiku. Un mana kariete tajā mierīgi virzījās uz priekšu. Kučiera prāts bija skaidrāks kā nekad iepriekš.” (198. lpp.)
Pēc šādas rindkopas šķiet pavisam lieka noslēdzošā nodaļa “Pēc tam”, kurā konspektīvi – vienas lappuses apjomā – lasām par Kristīnes un Alekša dzīvi un pārmaiņām pēc atgriešanās mājās. Tā arī būtu no manis vienīgā kritiskā iebilde.
