Nestāstiet, ka nevar atrast 80 miljonus gadā! Saruna ar Valdi Keri 21
Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) priekšsēdētājs Dr. Habil. med. VALDIS KERIS nesen saņēma solījumu no “Vienotības” valdības vadītājas Laimdotas Straujumas, ka veselības aprūpei piešķirs papildu naudu. Šogad tie būšot 10 miljoni eiro, bet nākamgad – 40 miljoni eiro. Vai ar to veselības aizsardzībai pietiks, lai Saeimas pirmsvēlēšanu gaisotnē arodbiedrības prasošā balss apklustu? V. Keri iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.
V. Krustiņš: – Vai jūs pats kandidēsiet Saeimas vēlēšanās?
V. Keris: – Nē, nē, pats es negatavojos balotēties, bet LVSADA gan vienmēr ir paudusi viedokli par kandidātiem un partiju programmām.
– Kāpēc ne politikā, kāpēc no malas? Būsim atklāti – jūsu pēdējo gadu darbība liecina, ka esat politisks cilvēks. Jānotic, ka intelektuāļi baidās “sasmērēties” tā dēvētajā melnajā darbā…
– Taisnība, lēmumi par sociālo un veselības aprūpi tiek pieņemti politiskā līmenī. Sen ir pagājis tas laiks, kad arodbiedrības deklarēja, ka tās, lūk, esot nepolitiskas darba ņēmēju organizācijas. Lielākā daļa arodbiedrību saprot: ja lēmumi tiek pieņemti politiskā vidē, tad labvēlīga rezultāta sasniegšanai ir jāvirza politiski argumenti.
Ja to, ko tagad stāstu un skaidroju sabiedrībai, būdams LVSADA priekšsēdētājs, stāstītu un skaidrotu kā politiķis, liela daļa teiktu: ahā, tās ir tavas politiķa un partijas intereses!
Esmu konsultējis vairākas partijas, kad tās man to lūgušas, un nekad neesmu liedzis padomu. Vajadzības gadījumā sagatavoju arī lietderīgu faktu materiālu. Lūk, te ir jaunākie Eiropas Komisijas (EK) priekšlikumi Eiropas Padomei par to, kas tai būtu jāiesaka Latvijai. Viens no tiem ir veselības aprūpes kvalitātes un pieejamības uzlabošana, un tas cieši saistīts ar finansējuma palielināšanu. Politiķiem ir jāsaprot, ja reiz ir tā labā starptautiskā prakse par veselības aprūpes finansēšanu, tad tur ir racionāls grauds.
– Tas labi. Bet…
– Liela problēma mūsu politiķu darbā ir kompetences trūkums. Es nerunāju par deputāta profesionālu zināšanu trūkumu kādā konkrētā specialitātē, bet gan par to, ka valsts vadīšana, politiskās atbildības uzņemšanās prasa labas starptautiskas prakses pārņemšanu no kolēģiem citās attīstītās valstīs. Tāpat tas prasa ES dokumentos noteikto garantiju ievērošanu. Šajā jautājumā arodbiedrība ir guvusi zināmus panākumus. “Latvijas Avīzes” redakcijā 2010. gadā notika saruna pie apaļā galda par arodbiedrības sūdzību Eiropas Ombudam, ko bija parakstījuši 54 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Sarunā piedalījās toreizējā valdības vadītāja Valda Dombrovska padomnieks Gints Freimanis, Satversmes tiesas tiesnese Kristīne Krūma, EK Latvijas pārstāvniecības vadītāja Iveta Šulca, un visi vienā balsī apgalvoja, ka ES institūcijām neesot nekādas daļas gar Latvijas veselības aprūpi – par to atbildot pati dalībvalsts. Es tam nepiekritu, un izrādās, ka man bijusi taisnība. To apliecina arī līgums par ES darbību. Šā līguma 6. un 9. pants gan pēc burta, gan gara paredz dalībvalstu pienākumus veselības aprūpē, bet vienlaikus arī to, ka ES ir tiesīga uzlabot valsts darbību, lai novērstu kļūdas. EK Latvijai ir rekomendējusi uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu efektivitāti, kvalitāti un pieejamību.
Bet pirms Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām mums atkal mēģināja iestāstīt, ka veselības aprūpe neesot parlamenta darīšana. Politiķi nevis uzņemas atbildību, bet gan izvairās no tās. Katram EP deputātu kandidātam personīgi uzrakstījām vēstuli ar lūgumu atbildēt, vai viņi piekrīt, ka EP kompetencē ir rūpēties par vienu no svarīgākajām cilvēktiesībām – veselības aprūpi. No 171 kandidāta apstiprinoši atbildēja tikai 22. Pārējie izlikās neredzam šo vēstuli. Bet Roberts Zīle bija vienīgais, kurš atbildēja “nē” un tika ievēlēts.
– Šlesera kungs patlaban organizē partiju, kurā būšot problēmas izprotoši cilvēki – bijušie premjerministri un arī tādi politiķi, kuri vēl nav valdību vadījuši. Tie būtu atbalstāmi?
– Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis ir uzrakstījis rakstu “Veselības aprūpes budžets kā lupatu deķis”, kurā secina, ka visas vainas veselības aprūpes finansēšanā cēlušās Ivara Godmaņa valdības laikā. Viņš esot uzskatījis, ka veselības aprūpei nevajag dot vairāk naudas – paši tiks galā. Tā tas arī ir aizgājis, un neviens šo “kļūdu” nav labojis.
– Kera kungs, tā ir pagātne. Jājautā tiem, kas valda šodien. Jūs esat diezgan nežēlīgs – ministri Circeni, kurai nav laba veselība, dzenat demisijā. Viņa savai partijai un medicīnai ir atdevusi visus spēkus, aizstāvējusi partijas līniju… Bet ministrei nav un nebija tās naudas, kāda ir premjerei makā. Redz, Straujumas kundze jūs, ārstus, uzreiz nomierināja ar 40 miljonu eiro injekciju. Apklusāt.
– Lēmumu par neuzticības izteikšanu ministrei Circenei pieņēma LVSADA padome, nevis es vienpersoniski. Pirms padomes sēdes apmēram mēnesi aptaujājām arodbiedrības biedrus, izanalizējām informāciju un tikai tad pieņēmām lēmumu. Svaru kausi ar lielu pārsvaru nosvērās par neuzticības izteikšanu Ingrīdai Circenei.
– Vai, tiekoties ar jums, valdības vadītāja runāja par nopietnām lietām un vajadzībām?
– Mēs runājām par to, ka Circenes kundzes darbā bijušas īpatnības, kas nevar atstāt vienaldzīgu. Piemēram, kad pagājušajā gadā tika izstrādāts šī gada valsts budžeta projekts, ministre pēc sarunām ar mūsu arodbiedrību septembrī uzrakstīja vēstuli valdības vadītājam Dombrovskim un finanšu ministram Vilkam, kurā lūdza izpildīt valdības rīcības plānā solīto un tāpēc piešķirt veselības aprūpei finansējumu, kas līdzinātos 4,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas samazinātu lielos pacientu līdzmaksājumus, garās rindas pie speciālistiem, kā arī dotu vairāk naudas kompensējamiem medikamentiem un palielinātu neadekvāti zemās mediķu algas. Pēc ne tik ilga brīža Circenes kundze ar 2014. gada veselības aprūpes budžeta projektu iepazīstināja Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, kur informēja, ka veselības aprūpei pietikšot ar 3% no IKP.
– Droši vien ministri pārliecināja un viņa ieturēja partijas līniju…
– Politiķim tomēr vajadzētu tikt skaidrībā, kuru vai kādu līniju viņš grib ieturēt. Drīz parādīsies pirmās 2015. gada valsts budžeta projekta aprises. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Veselības ministriju vadītu konsekventa un kompetenta persona.
– Ministrijā ir arī valsts sekretārs, departamentu direktori. Bet par līnijas izvēli sakāt pareizi.
– Ierēdņi, protams, ir vairāk vai mazāk kompetenti, bet viņi tomēr strādā politiskas personas vadībā.
– Patlaban tiek veidots budžets 12. Saeimas valdībai, bet kā tas top, vai pēc “vecajām, stabilajām” nostājām un principiem? Finanšu ministrs līdz Saeimas vēlēšanām nenomainīsies…
– Šo jautājumu mēs ar premjeri apspriedām, un viņa piekrita, ka Godmaņa laikā ieviestā kļūda ir jānovērš un medicīnai jāpiešķir ES vidējam līmenim atbilstošs finansējums.
– Tad jau viss ir norunāts?
– Nē, jau dzirdu, ka tā nedrīkst, ka tas esot nepareizi. Tikmēr līdzšinējās prakses dēļ Latvijā katru gadu uz kapiem tiek aizsūtīti par 6000 iedzīvotājiem vairāk nekā tad, ja medicīna tiktu finansēta tādā līmenī kā ES jaunajās dalībvalstīs. Par veco Eiropu es pat neuzdrošinos runāt. Ja politiķi veselības aprūpei piešķirtu 5% no IKP, tāpat kā mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva (pēdējā tuvojas jau 6% no IKP), tad mirstība būtu krietni mazāka.
“Eurostat” dati rāda, ka naudas sadalījums starp nozarēm Igaunijā un Lietuvā ir daudz atbilstošāks starptautiskajai praksei nekā Latvijā. Viena joma, kas Latvijā ir stipri pārfinansēta salīdzinājumā ar Eiropas vidējo līmeni, ir tā saucamās ekonomiskās attiecības. Tas liek secināt, ka dažādiem uzņēmējdarbības projektiem, nerunājot par to kvalitāti, naudas ir pārpārēm. Vienai aviokompānijai nakts laikā valdība spēja atrast 50 miljonus latu. Turpretī veselības aprūpei ir lielas cīņas par padsmit miljoniem, no kuriem atkarīga cilvēku veselība un dzīvība.
– Vēlreiz jautāšu: vai jūs no premjerministres Straujumas kundzes, kura pretendē vadīt valdību arī nākamajā Saeimas sasaukumā, saņēmāt atbildi, ka jūsu priekšlikumi tiks ņemti vērā?
– Ministru prezidente apsolīja, visticamāk, jau jūlijā atrast vismaz 10 miljonu eiro papildu finansējumu ar mērķi būtisku daļu no šīs summas novirzīt mediķu darba samaksas paaugstināšanai. Ir panākta vienošanās par papildu 40 miljonu eiro piešķiršanu veselības aprūpei 2015. gada valsts budžeta projektā. Arī turpmākajos gados tikšot plānots pakāpenisks finansējuma palielinājums, lai līdz 2020. gadam pietuvotos 5% no IKP, kā to iesaka Pasaules veselības organizācija (PVO).
– Vai tie 40 miljoni atbilst jūsu aprēķiniem?
– Viens procents no IKP ir apmēram 240 miljoni eiro. Tātad 40 miljoni ir apmēram sestā daļa, bet tas ir vismaz solis pareizajā virzienā.
– Ne vienmēr solītais krīt makā. Vai ar to pietiek, lai jūs vairs neorganizētu piketus un streikus?
– Politiķi pret piketiem ir kļuvuši visai imūni. Piemēram, pagājušā gada jūnijā bija liels arodbiedrību pikets pie Ministru kabineta. Valdības pārstāvji bija spiesti iznākt pie piketētājiem, jo bija atbraucis pārstāvis no Eiropas Arodbiedrību konfederācijas. Parunājāmies, apmainījāmies laipnībām, un ar to viss beidzās.
Mēs esam spiesti meklēt jaunas darba formas. Viens no veidiem bija kampaņa par cilvēku tiesībām uz veselības aprūpi pirms EP vēlēšanām. Šī kampaņa nav pilnībā beigusies – ir noslēdzies tikai pirmais posms. Iestrādes paliek, un tās tiks turpinātas līdz Saeimas vēlēšanām.
Cilvēkiem mēģina iestāstīt, ka valstī nav naudas. Mēs esam parādījuši tās nozares, kurām piešķir daudz vairāk no IKP nekā vidēji ES. Veselības aprūpe finansiāli krietni atpaliek no ES vidējā līmeņa, jo politiķi nepieņem pareizos lēmumus – viņi neproporcionāli sadala budžetu un līdz ar to neveicina cilvēkos vēlmi maksāt nodokļus.
Latvijas valdība 2012. gadā uzdeva jautājumu PVO atbildīgajām amatpersonām, kā būtu jārīkojas, lai veiksmīgi varētu īstenot iecerētās veselības aprūpes reformas. Ar PVO desmit ieteikumiem ir iepazīstināta ne tikai Veselības, bet arī Finanšu ministrija. Abas ministrijas šo informāciju no Latvijas iedzīvotājiem ir slēpušas.
– Vai šī informācija tika slēpta arī no premjera?
– Ja Circenes kundze un Vilka kungs nav uzskatījuši šo informāciju par pietiekami nozīmīgu, lai ar to plašāk iepazīstinātu gan kolēģus valdībā, gan sabiedrību, tas ir nopietns mīnuss viņu abu darbā. Straujumas kundze ir iepazīstināta ar PVO ieteikumiem.
– Cik miljoni partijām būtu jānodrošina veselības aprūpei, lai vienkāršais cilvēks par tām varētu balsotu?
– PVO skaidri un nepārprotami norāda, ka medicīnai jāsaņem vismaz 5% no IKP un vismaz 12% no kopējiem valsts budžeta izdevumiem. Patlaban veselības aprūpei ir piešķirti 3% no IKP un 8% no vispārējiem valdības izdevumiem. Līdz ar to, lai sasniegtu mērķi, ikgadējam pieaugumam vajadzētu būt nedaudz vairāk par 0,3% no IKP jeb aptuveni 80 miljoniem eiro. Cilvēks var būt pie vislabākās veselības, bet, ja viņam būs tikai puse no vajadzīgajām asinīm, tad izdzīvot nav iespējams.
