Keramiķe Dina Mīliga sāk no nulles Grieķijā 0
– Paldies, ka varu sajusties piederīga savai valstij, – aicināta pastāstīt savu pieredzi, teic DINA MĪLIGA (26). Kāpēc gan labai keramiķei un daudzu māksliniecisku norišu dalībniecei bija jādodas uz Grieķiju, kur viss jūk un brūk? Lūk, Dinas stāsts.
Man vienmēr bijis izsalkums ceļot, redzēt, sajust visu pašai – kādu zemi izstaigāt savām kājām un parunāties ar cilvēkiem. Pirms diviem gadiem šķita, ka Latvijā vairs neko jaunu neredzu, gribējās arī beidzot iegūt mieru, piepildot ceļošanas alkas. (Studijas tevi tur kā ritenis vāveri. Un pēc zinātnisko grādu iegūšanas “produkts” pats vairs nezina, ko iesākt.) Pasaule ir vaļā, var darīt visu ko. Bet ko? Ja dzīvo šaurā Latvijas mākslas sabiedrības lokā, viss notiek pa straumei – ir piedāvājumi, izstādes, atrakcijas… Bet neatliek laika saprast sevi. Man gribējās atrast kādu vietu, kur mēģināt sākt visu no nulles. Redzēt, ko es varu un kas es esmu vietā, kur mani neviens nezina. Lai iegūtu spēku un pārliecību. Sakrāmēju somu un devos ceļā. Sākumā domāju paceļot un atgriezties.
Ar stopiem apceļojot Rumāniju, sastapu savu draugu inženieri Džordži, un ceļojumu turpinājām kopā. Sākumā devāmies uz Franciju, jo tur man bija sarunāts darbiņš vīnogu novākšanā. Tad apciemojām draugus Anglijā, Dānijā, Zviedrijā. Kad Džordže pārtrauca savas darba saistības nopietnā kompānijā, 2010. gada decembrī ar mašīnu šķērsojām Moldovu un Ukrainu. Mēnesi padzīvojām Baltkrievijā, lai redzētu valsti, kur vēl joprojām valda diktatūra. Tad apceļojām Latviju un satikām manus mīļos radus, draugus, kolēģus. Aizklīdām līdz Somijai. Piedzīvojuši mīnus 30 grādu salu, pēc iespējas ātrāk gribējām nokļūt tur, kur jūra, saule un smiltis. Pāris mēnešus pavadījām Bulgārijā, Serbijā, Bosnijā un Hercegovinā, Melnkalnē… Bosnijā apmetāmies pie kāda mākslinieka viņa iekārtotajā pasaku mežā, rakām mālus, un Džordžem ļoti iepatikās keramiķa darbs, it sevišķi būvēt krāsnis. Uzbūvējām pirmo krāsni un taisījām visādus brīnumus – pelnu traukus vietējam bāram, mošķu skulptūras…
Kādu dienu attapāmies, ka ceļojot pagājuši jau gandrīz divi gadi. Bija apnicis pārvietoties no vienas vietas uz otru. Arī iztikas līdzekļi gāja uz beigām. Gribēju trīs ziemas mēnešus strādāt, lai varētu uztaisīt izstādi, parādīt darbus un pavisam neizkrist no procesa.
Mēnesi iepriekš visiem Grieķijas keramiķiem, ko varēju atrast internetā, sūtīju e-pastus, ka būtu gatava īrēt darbnīcu vai palīdzēt. Man šķita, ka pēc Balkāniem Grieķijā jutīsimies kā Eiropas Savienībā. Bet atklājām, ka salīdzinājumā ar Latviju Grieķija ir ES galīgi neskarta valsts. Viena no pirmajām vietām, kur apmetāmies, bija Soliniki. Jautāju vietējiem, kāpēc neviens neko negrib darīt, nevienam nekā nav un visi izliekas miruši. Viņi brīnījās tā, it kā tas būtu jautājums no kosmosa, un ieteica doties uz Volosu, kur strādā vairāki keramiķi. Gājām pie viņiem ciemos, runājāmies par dzīvi. Satikām jauku cilvēku, vārdā Kristos, un viņš teica: jums jāpaliek šeit, te ir vislabākā vieta, labākas Grieķijā nav. Tā jau nebija, ka viņš uzreiz aicinātu pie sevis strādāt. Parādīja darbnīcu, jautāja, ko man vajag, lai strādātu. Pats arī atbildēja, lai nopērku galdu un darbus nesu apdedzināt pie viņa. Ziemassvētkos piedalījos izstādē kopā ar vietējiem māksliniekiem, tas gan nebija pārāk nopietni. Tomēr viņi redzēja, ko spēju, ļoti gribēja draudzēties un palīdzēt. Bet grieķiem keramikā ir cits uzstādījums – māla suvenīru bizness. Vienīgi Atēnās ir pāris keramiķu, kas izglītojušies Itālijā vai Anglijā, un viņu darbi pretendē uz kaut ko laikmetīgu.
Bet man ir arī citas intereses – atrakcijas pie dabas. Šeit ir kalni, jūra, klintis… Draugam patīk klinšu kāpšana. Es esmu keramiķe. Mums iešāvās prātā – taisām akmens masas kāpšļus sienām, kur trenējas alpīnisti! Tādas idejas Latvijā nerastos, bet, citā vidē esot, var saskatīt ko jaunu un to realizēt! Pēc idejas atnākšanas paskatījāmies internetā, kas šajā jomā pasaulē notiek. Atklājām, ka ASV ir līdzīga kompānija, bet stils atšķiras. Pagājušā gada novembrī sākām darboties. Bija liels entuziasms, pašiem sava ideja ļoti patika, šķita, ka tūlīt dzīvē paveiksies. Par pēdējo naudu nopirkām keramikas krāsni, kur tos kāpšļus apdedzināt. Kad aptvērām, cik daudz mūsu jaunajā biznesā vēl jāizdara, tapa skaidrs, ka pāris mēnešos bagāti nekļūsim. Īpaši beztempā, kādā lietas notiek Grieķijā. Pieteicāmies Eiropas projektā. Runāt ar ierēdņiem gan dodas mūsu grieķu kompanjons.
Volosas apkārtnē – Kentauru zemē Pilio – neprātīgi skaistas pludmales mijas ar klintīm, ir bagātīga augu valsts, neskarta daba. Tāpēc ķērāmies pie vēl viena projekta – atrakcija “cost earrings” – krasta izzināšana. Tas ir kaut kas starp kāpšanu un peldēšanu. Izstrādājām maršrutu, pa kuru tūristi dosies no vienas pludmales uz otru. Pa ceļam ir klintis, dažās varēs rāpties, bet citas būs jāappeld. Arī šī iecere ir tapšanas stadijā, jo te ir Grieķija. Iestādēs atbildes skan – rītā; vēlāk; labi, izdarīšu, un nekad neizdara. Vajag stiprus nervus. Janvāris un februāris iegadījās lietains, domāju – viss, pakojam mantas, braucam prom! Sēdēju gultā, plēsu matus, kā lai es to pārdzīvoju? Kur mēs esam atbraukuši, tūlīt te ekonomika sabruks! Jūs jau zināt, kas Grieķijā notiek. Man tas milzīgi agresīvais protesta veids nav saprotams. Grieķi nodedzina banku, izdemolē veikalus un iet mājās, postītājus neapcietina un nesoda. Lielākā daļa grieķu ir panikā, jo bija pieraduši labi dzīvot. Minimālā alga bija 700 eiro, tagad – 500 eiro, un valdība diskutē, vai to nesamazināt līdz 150. Bet Grieķijā ir tādas cenas, ka par 150 eiro mēnesī nu nekādi nevar izdzīvot. Pat īri par tādu naudu nevaram samaksāt. Šodien par 5 eiro tirgū nopirku piecas olas. Lielākoties gatavojam rīsus un dārzeņus. Ziemā boršču vārījām. Tomēr grieķi man mazliet jau sāk patikt. Vai cilvēkiem ir jāstrādā, kā mēs strādājam? Viņi tomēr dzīvo kaut kā cilvēcīgāk, vairāk ģimenes lokā.
Tātad kādi ir plāni? Izveidot alpīnisma kāpšļu projektu. Tiklīdz tas sāks darboties, ceru, ka mans pienākums būs tikai kreatīvs (jo tomēr tas ir smags un monotons darbs). Krasta izzināšanas ekskursijas arī ir tikai kādam laikam. Nedomāju, ka man gribētos ar tūristiem pa vienu un to pašu maršrutu staigāt ilgus gadus. Tagad tas ir variants, kā nopelnīt. Trešais projekts – profesionāli nodarboties ar keramiku. Savā mājas lapā “www.ceramicandtraveling.com” ievietošu informāciju par keramiķu darbnīcām, lai cits pie cita varētu braukt un smelties pieredzi. Šī iecere radās, kad sāku rakstīt par ceļojumos sastaptajiem keramiķiem. Internetā informācijas par viņiem nav. Arī atrast viņus nebija viegli. Piemēram, Horvātijā uz kādas salas dzīvo keramiķis Pepī. Paaudžu paaudzēs tā bijusi keramiķu sala, no turienes viņi savus darbus sūtīja plašai apkaimei. Nu Pepī palicis viens, ar tradicionālām metodēm viņš saglabā amatu. Mums par Pepī pastāstīja vietējie. Pati pašlaik cenšos uztaisīt darbu māla mākslas festivālam “Latgales māla trauks”, kas notiks Daugavpilī no 18. līdz 20. maijam.
Ir iestājies miers. Viss notiek dabiski, ļaujos straumei. Bet, lai nenoklīstu, tomēr ir jābūt kādai vēlmei, pieturas punktam. Man palaimējās, jo es zināju, ka mani interesē keramika, lai arī divus gadus tikai skrēju pa pasauli. Kādi secinājumi? Vajag atpūsties un atiet no tā, ko dari. Un tad atkal var sākt ko jaunu. Vēl secinājums, ka visu vajag darīt lēni un mierīgi. Ieklausīties sevī un apvienot patīkamo ar lietderīgo
