Par šo Jūrmalas daļu nereti mēdz sacīt – spoku pilsēta. Kāds patlaban ir Ķemeru liktenis? 14
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ko nu meklēt graustu nomalē? Tā nu gluži nav, raug, renesansi piedzīvo Ķemeru vēsturiskais parks, ūdenstornis, un tas ir iedvesmojošs iemesls izstaigāt Ķemerus gan klātienē, gan neklātienē.
Raitākam solim uzdziedam latvju streļķu dziesmu par daiļo Anniņu, par kuru kultūrvēsturnieks, grāmatas “Latviešu skaņuplašu vēsture” autors Atis Gunivaldis Bērtiņš veicis apjomīgu izpēti.
Anniņa jau nav vienīgā sabiedrībai zināmā persona, kuras gaitas saistītas ar Ķemeriem, te, piemēram, saknes arī gleznotāja Vilhelma Purvīša audzēkņa Miervalža Ķemera dzimtai…
Par šo Jūrmalas daļu nereti mēdz sacīt – spoku pilsēta, jo vietām rēgojas pamestas mājas, sagruvušas sanatorijas, to kādreiz bijušas septiņas, tagad – neviena…
Tomēr pēdējā laikā Ķemeros notiek tīkamas pārmaiņas – Ķemeru potenciāls ir iespaidīgs – unikāla daba, dziednieciskas dūņas un avoti, neparasti arhitektūras objekti, jūras un Rīgas tuvums, tāpēc Jūrmalas pašvaldība apkaimes attīstības projektiem meklējusi finansiālu palīdzību Eiropas Reģionālas attīstības fondā (ERAF).
Baiba Birzniece, Jūrmalas domes Attīstības pārvaldes pārstāve, stāsta: “Aizpērn iesākts atjaunot 20 ha plašo parku – atbilstoši tā vēsturiskajam veidolam, saglabājot dabas un ainaviskās vērtības: paviljonu – rotondu uz Mīlestības saliņas, pieminekli Ķemeru kūrorta dibinātājiem, sēravotu un paviljonu “Ķirzaciņa”… Iesākto plānots pabeigt līdz 2021. gada vasarai.”
Redzot parka atjaunošanas darbu gaitu, rodas pārliecība, ka plānotais tiešām tiks īstenots laikus, ja nu neaizkavēs vīrusa ierobežojumi…
Dabas izglītības centra ‘’Meža māja’’ vadītāja Agnese Balandiņa ir priecīga, ka Ķemeros jaunajā parkā iepretī ūdenstornim iecerēts būvēt daudzfunkcionālu dabas tūrisma centru, arī šā projekta īstenošanai Jūrmalas pilsētas pašvaldība ir piesaistījusi ERAF finansējumu (kopējās izmaksas 8,2 miljoni eiro).
Jau atjaunots, labiekārtots un ekspluatācijā nodots skvērs ar skulptūru – cilni “Tautu deja”, kas veidots publiskai ūdens dzeršanas vietai Tūristu ielā.
Savā sākotnējā izskatā atdzimis Ķemeru ūdenstornis, kurā patlaban iekārto ekspozīciju par Ķemeru kūrorta vēsturi, pabeigti arī ceļu satiksmes infrastruktūras būvdarbi Emīla Dārziņa ielā 17 un Tūristu ielā 2a.
Sakops arī Vēršupītes krastus, tos nostiprinās, saglabās senos kokus, kā arī sikspārņu un kukaiņu dzīvesvietas. Krastos atkal varēs vērot vizbulītes, purva purenes un citus dabiskam palieņu mežam raksturīgos augus, nevis tikai vienlaidus sulīgu zaļu stublāju klājienu.
Vienā no zonām meža ielokā, attīrot no pameža un saglabājot kokus, izveidos “zaļo estrādi” nelieliem pasākumiem… Ieceres – vērtīgas, bet kā ar vēstures mantojumu?
Kurp peld “Baltais kuģis”?
Uz sniegotā lauka fona bijusī viesnīca “Ķemeri”, kas bija Latvijas brīvvalsts lepnuma simbols, izskatās kā ledlauzis. Tas peld no tiem rosīgajiem ulmaņlaikiem, kad viesnīcā bijis simt piecas istabas (septiņi grezni divistabu luksusa apartamenti) trijos stāvos.
Vestibils – ar mākslīgā travertīna kolonnām, tālāk – halle ar grezniem paklājiem, kroņlukturiem un iekārtu Luija XIV stilā… Priecēja Niklāva Strunkes veidotās vitrāžas – saules rotas, kurās dažādi simboli, piemēram, čūska, kas simbolizē gudrību.
Padomju vara šajā arhitektūras pērlē pēc kara ierīkoja sanatoriju, pēcāk atstāja novārtā…
1998. gadā ēku iegādājās SIA “Ominasis Latvia”, kas nespēja viesnīcu atjaunot, tāpēc 2011. gada vasarā Jūrmalas pilsētas dome lauza sadarbības līgumu ar minēto īpašnieku un 2013. gadā nolēma pati iegādāties Ķemeru sanatorijas kompleksu, lai to savestu kārtībā.
Kāds patlaban ir tās liktenis? Baiba Birzniece no Jūrmalas domes Attīstības pārvaldes skaidro, ka viesnīca pieder SIA “Park Hotel Ķemeri”, ēka pārtopot par pieczvaigžņu viesnīcu. Tai vajadzētu būt pabeigtai 2023. gada nogalē. Tomēr urda nemiers – vai tiešām tas notiks?
Jūrmalas domes deputāts Mārtiņš Stulpiņš, raksturodams apkaimi, kurā ir ap 2000 iedzīvotāju, akcentē, ka jānovāc grausti, jāsalabo ielas, jāiekārto veloceliņš no Jaunķemeriem līdz pieejai Ventspils šosejai…
Gandarī, ka restaurēta Ķemeru pamatskola, pēc individuālā projekta uzcelts “Austras koks” – modernākais bērnudārzs Baltijas valstīs, darbojas bibliotēka, aptieka, trīs veikali.
Nupat Robežu ielā 2a atvērta mājas picērija “Annas pica”! Tā atsauc atmiņā Ķemeriem tik piederīgos vārdus un melodiju: “Ķemermiestiņā, mazā mājiņā, dzīvoja reiz skaistā Anniņa…” Dziesmiņa radusies Pirmā pasaules kara laikā, kad latviešu strēlnieki ieņēma pozīcijas Rīgas frontē un atradās pie Smārdes atpūtā.
No cītaras atskan “Ķemermiestiņa” melodija
Latviešu trimdinieces, kura dzīvoja ASV, mākslas bakalaures Mirdzas Šēnbergas-Balas atmiņās varam lasīt: “Populārās “Ķemermiestiņa” dziesmas izcelsmei ir vēsturisks pamats.
Robežu ielā mazā mājiņā dzīvojošam Kleinam bija četras meitas: Marija, Guste, Grieta un Anna. Kleins visu Pirmā pasaules kara laiku nodzīvoja Ķemeros, būvēdams apaļo koku ceļus. Viņa meitām bija liela piekrišana pie latviešu strēlniekiem.
Arī krievu kareivjiem sirds bija īstā vietā, un tie centās parādīt sevišķu laipnību Anniņai. Tas radīja naidu latviešu strēlniekos, un tie, lai atriebtos meitai, izdomāja šo dziesmiņu. Dziesmiņas oriģināls bija ļoti pikants, bet ar laiku tās teksts tika noslīpēts.
Tagad šīs dziesmiņas “Ķemermiestiņā, mazā mājiņā” pavadījumā var dejot valsi.” Dziesmu ir komponējis un vārdus 20. gs. sākumā sarakstījis lauku muzikants Krists Birzmanis no Raņķu pagasta Dekšņu mājām. Pirmā pasaules kara laikā tā kļuvusi populāra latviešu strēlnieku vidū, kur cīnītāji to pārveidojuši savā variantā.
Atis Gunivaldis Bērtiņš 1987. gada 8. oktobrī skaņuplašu meklējumos bija nonācis Ventspilī Pārventā. “Man ieteica aiziet uz Abavas ielu 23, kur dzīvojot kāda kundze gados, var būt, ka atradīsies arī kāda sena plate. Kundzei vecu skaņuplašu nav, bet ir 50 gadus veca cītara, ar kuru viņa muzicē un dzied sendienu ziņģes. Gadi jau nākot pie 80… Viņu sauc Marija Lukaševica. Atzinos, ka man interesē arī senās ziņģes.
Marija labprāt uzspēlēja uz cītaras pašas komponētu valsi. (..) Un tad – pārsteigums! No cītaras stīgām atskanēja man jau pazīstamā “Ķemermiestiņa” melodija!
“Tā ir mana tēva vēl pirms pasaules kara komponēta dziesma: Raņķu pagastā, Dekšņu mājās dzīvoja reiz skaistā Anniņa,” teica Marija, “mans vecākais brālis to paņēma līdzi, kad aizgāja strēlniekos.” Viņa nodziedāja visu dziesmu, un es steidzīgi pierakstīju vārdus.”
Dzimusi frontē Ķemeru apvidū
Atis Gunivaldis Bērtiņš 2002. gadā iepazinies ar Krista Birzmaņa mazdēlu Aleksandru, kas dzīvoja Piltenes pagasta “Kalnos”. “Saša pastāstīja, kā vectēvam radusies dziesmiņa par skaisto Anniņu.
Toreiz – pirms Pirmā pasaules kara “Dekšņos” bijusi smuka ganu meita Anniņa. Viņai bijis kavalieris jeb jau līgavainis Riekstiņš, kas nācis pie Anniņas ciemos, bet tad negaidīti pazudis, it kā devies uz Rīgu un nav atgriezies.
Vectēvs Krists, to visu vērojot un muzikants būdams, sacerējis dziesmiņu par skaisto Anniņu. Tā ar savu lipīgo melodiju aizgājusi tautās. Raņķu kaimiņos – Skrundas pagastā tā jau aklimatizējusies un pirmā rindiņa skanējusi: Skrundas pagastā – Birzniek’ mājiņā. Ar šādu ievadu dziesmiņa parādās divos dziesmu un ziņģu krājumos, kas izdoti Rīgā 30. gadu sākumā.
Arī Aleksandrs bija stingri pārliecināts par to, ka vectēva dziesmu strēlniekos aiznesis mātes brālis Kristaps Beierbachs, kas 1915. gadā brīvprātīgi devies karot pret vāciešiem. Un tad tur skaistā Anniņa no Raņķiem kļuvusi par “Ķemermiestiņa” Anniņu.”
Protams, tā ir viena no versijām, taču pats izpētes autors spriež: “Nav nekādu šaubu, ka Birzmaņa dziesmas variants “Ķemermiestiņā” varēja rasties vienīgi frontes Ķemeru apvidū, kur dziesmā apdziedātajai Anniņai bija vietējais prototips – Ķemeros dzīvojošā Anša Kleina meita Anna.
Es palieku pie versijas, ka par “Ķemermiestiņa” melodijas parādīšanos strēlniekos varam pateikties Kristapam Beierbacham. Jo nav taču nekādu pierādījumu, ka to būtu izdarījis kāds cits no Skrundas, Raņķu vai cita kaimiņu pagasta jaunekļiem, kas pazina šo dziesmu un devās karot.”
Ar kriminālu pieskaņu
Kāda interesanta sakritība – Ķemeri un Miervaldis Ķemers (1902–1980). Nē, vieta nav guvusi nosaukumu no viņa uzvārda, lai gan šī personība būtu pelnījusi šo godu, toties Ķemeros viņa uzvārdā nosaukta gatve, jo te, Durbes ielā 21, viņš dzīvojis savu vecāku mājās. Šeit arī savas māsas Austras dzīvoklī devies mūžībā…
Miervaldis Ķemers bija profesionāls gleznotājs ainavists, Vilhelma Purvīša izcilākais skolnieks, kam Purvītis, pārceļoties uz Vāciju, atdāvināja savu molbertu, krāsu kasti… Viņa sniegums padomju varas gados apzināti noklusēts, jo 1929. gadā pēc Latvijas Ev. luteriskās baznīcas Teoloģijas institūta beigšanas viņš ordinēts par mācītāju, kalpojis Latgales draudzēs, arī Jelgavā un Rīgā.
Reliģija kļuva par viņa dzīves pārliecību, kas padomju varai nebija pieņemama. Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis: “Vairākkārtēji mēģinājumi iestāties LPSR Mākslinieku savienībā vienmēr beidzās ar neveiksmi.
Mācītāja statuss bija kavēklis ceļā uz oficiālās mākslas kritikas atzinību līdz pat mākslinieka nāvei 1980. gada 19. jūnijā.
To apliecina mēģinājums 1979. gada vasarā sarīkot gleznotāja personālizstādi zvejnieku kolhoza “Uzvara” klubā, kur tikai vienu dienu bija apskatāmi deviņpadsmit M. Ķemera dabasskati un Rīgas ainavas, jo pēc kolhoza partijas sekretāra rīkojuma “tautas ienaidnieka” mākslas darbu izstādi aizliedza.”
Pēcāk par gleznotāja mantojumu ieinteresējās Latvijas PSR Ministru padomes Galvenās gazifikācijas pārvaldes gāzes ekspluatācijas inženieris Guntis Bērziņš. Viņš M. Ķemera māsai Austrai piedāvāja it kā “izdevīgu darījumu” – dibināt aizmirstā mākslinieka piemiņas saglabāšanas un mākslas popularizēšanas biedrību.
Nav vairs ne biedrības, ne muzeja Ķemeros, interesanti, ka pēc izstādēm Ķemera gleznas glabājis Bērziņš savā Jūrmalas dzīvoklī. Ķemera audžudēls Vitolds Doze man atklāja: lai gan tapa Ķemera biedrība un muzejs, tomēr tā, iespējams, bijusi afēra, lai tiktu klāt gleznotāja īpašumam.
“Kad biju darbā, Bērziņš bija atbraucis ar Austru, labticībā un naivumā pierunātu, uz manu dzīvokli un savācis daudzas lietas, arī gleznas bez manas ziņas.” Liela daļa Ķemera gleznu ar 1980. gadā sastādīto testamentu līdz 1992. gadam glabājās pie Vitolda Dozes, daļa nonāca muzejos, daļu iegādājušies mākslas cienītāji.
“Mākslas darbs nav galvenais manas dzīves mērķis, bet gan manas dvēseles pestīšana un mūžīga dzīvošana,” rakstījis Miervaldis Ķemers.
Uzziņa
Biedrības Ķemeru iedzīvotāju interesēm
Lai veicinātu Ķemeru attīstību, kopš 2013. gada darbojas Ķemeru atdzimšanas biedrība, ko vada Ģirts Pētersons. Tās darbs šobrīd apsīcis, un Ģirts aicina pieteikties ieinteresētus, aktīvus cilvēkus. Toties nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu enerģiski darbojas Ķemeru iedzīvotāju biedrība (tajā zināmākais bija ārsts Leopolds Ozoliņš), aptuveni 25 gadus tās vadītājs ir Mārtiņš Stulpiņš, Jūrmalas domes deputāts.
Uzziņa
Ķemeru attīstībai Jūrmalas pilsētas pašvaldība piesaistījusi līdzekļus dažādos Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) projektos. To kopējās izmaksas ir 9,6 milj. eiro, no tiem ERAF līdzfinansējums – 5,78 milj. eiro, valsts budžeta dotācija – 269,03 tūkst. eiro un Jūrmalas pilsētas domes līdzfinansējums – 1,5 milj. eiro. Būvdarbus Ķemeru parka atjaunošanai veic pilnsabiedrība “RERE BMV”, būvuzraudzību – pilnsabiedrība “SIA “Isliena V” un SIA “Jurēvičs un partneri” un autoruzraudzību – SIA “Livland Group”. (Avots: Jūrmalas pašvaldība)
No Ķemeru vēstures
• Pirmo reizi rakstītos dokumentos Ķemeru vārds minēts 1561. gadā. Kurzemes hercogs Gothards Ketlers par kādu parādu ieķīlājis Dr. Matiasam Frīzneram sešas zemnieku un zvejnieku mājas Ķemeru un Lapmežciema apkārtnē, starp kurām minēta arī “Kemmeru” māja.
• 1825. gadā izbūvēja ceļu no sēravota līdz Slokas–Tukuma lielceļam un sāka darboties pirmā privātā peldu iestāde, kas atradusies tagadējās pamatskolas vietā.
• 1838. gadā Ķemeros pabeidza būvēt pirmo valsts peldiestādi. Kūrorta parku veidoja Rīgas daiļdārznieks R. H. Vāgners. 1838. gadu uzskata par Ķemeru kūrorta dibināšanas gadu, jo pēc Baltijas ģenerālgubernatora fon Pālena pavēles izveidoja Ķemeru pārvaldi.
• 1911. gadā atklāja tiešo dzelzceļa maršrutu Maskava–Ķemeri, pasažieri no Maskavas uz Ķemeru kūrortu varēja nokļūt bez pārsēšanās.
• 1912. gadā ierīkoja elektriskā tramvaja satiksmi ar Jaunķemeriem. Pēc kara to aizstāja zirgu tramvajs. Tas darbojās līdz 1933. gadam, kad nojauca sliedes un ierīkoja šoseju autobusu satiksmei.
• 1959. gadā Ķemerus iekļāva Jūrmalas pilsētas sastāvā.
Vairāk iecienītās apskates vietas
Viesnīca “Ķemeri”, atklāta 1936. gadā. To projektējis arhitekts Eižens Laube, gaišās fasādes un formas dēļ viesnīcu dēvē par Balto kuģi.
Piemineklis ārstiem, atklāts 1861. gadā – viena no senākajām Ķemeru vēstures liecībām, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
Vēršupītes sēravots “Ķirzaciņa”. Senāk tā izteku rotāja bronzas skulptūra – puisēns delfīna mugurā. Pirmā pasaules kara laikā puisēna figūru nozaga. Delfīns kļuva par Ķemeru pilsētas simbolu. Otrā pasaules kara laikā pazuda arī delfīns, un tā vietā izveidota akmens skulptūra – Ķirzaciņa.
Ūdenstornis ar skatu laukumu – 42 m augstumā, bijuši divi rezervuāri – dzeramajam un minerālūdenim. Tornis būvēts 1929. gadā, ir atjaunots, atklāšana paredzēta šogad maijā.
Ķemeru Nacionālais parks – īpašs ar lielo bioloģisko daudzveidību, unikālo Ķemeru tīreli un minerālūdeņu un ārstniecisko dūņu atradnēm. Padomju laikā Ķemeri kļuva par Vissavienības nozīmes kūrortu, te pat izveidoja Kurortoloģijas zinātniski pētniecisko laboratoriju.
“Meža māja” – Ķemeru nacionālā parka administrācijas un informācijas centrs. Ēkā sākotnēji bijis sporta un atpūtas komplekss, kuru vēlāk pārveidoja par restorānu “Jautrais ods”. Ēku nacionālā romantisma arhitektūras stilā projektējis arhitekts F. Skujiņš.
Lielā Ķemeru tīreļa dabas taka – laipa trīs kilometru garumā izvijas cauri sūnu un mazu purva ezeriņu valstībai, kurā esot manīts purva velns… Tīrelis ir viens no augstajiem purviem, kuru pēdējo 8000 gadu laikā izveidojušas sūnas – sfagni. Tās izveidojušas līdz pat astoņiem metriem biezu kūdras slāni, kura virspusē sūnas joprojām ir dzīvas un augošas.
