Īrija izkļūst no krīzes, tomēr valstī rūpes par jaunu nekustamā īpašuma cenu burbuli 0
Īrija patlaban turpina izkļūt no 2008. gada finanšu krīzes, naudas ienākumu līmenim gan aizvien atpaliekot no pirmskrīzes līmeņa. Nav arī izpildītas vairākas tā saucamās troikas prasītās strukturālās reformas. Eksperti vērš uzmanību uz strauju nekustamā īpašuma cenu kāpumu, kas var izraisīt jaunu cenu burbuļa plīšanu. Pēdējos piecos gados jaunas mājas nebūvēja, bet patlaban pēc mājokļiem ir liels pieprasījums. Cilvēki ir gatavi tos pirkt, tomēr tirgū nav piedāvājuma. Šā iemesla dēļ strauji kāpj īres cenas.
Pēc Īrijas tautsaimniecības straujās izaugsmes laikā no 1995. līdz 2007. gadam jeb tā saucamā ķeltu tīģera lēciena zaļajā salā 2008. gadā, tāpat kā Latvijā, sākās banku un finanšu krīze, kuras laikā Eiropas Komisija, Eiropas Investīciju banka un Pasaules banka (tā saucamā troika) Īrijai aizdeva 67,5 miljardus eiro un vēlāk trīs gadus ik pēc trīs mēnešiem ieradās valstī, lai rūpīgi uzraudzītu aizdevumu programmas gaitu. Arī īriem, tāpat kā Latvijai, naudas saņemšanai bija jāveic reformas.
“Mēs izpildījām visu, turklāt labi, izņemot divus nosacījumus,” teic uzņēmējdarbības konsultants Maikls Džordans.
Neizpildītie solījumi
Īrijā bija jāreformē jurista profesija, kas aizvien darbojas pēc aptuveni 800 gadu veciem principiem un ierobežo konkurenci. M. Džordans teic, ka šī kārtība balstās uz veco angļu sistēmu, kas tiesāšanās gadījumā liek vispirms doties pie advokāta, kuram ir jāizstāsta lietas būtība. Advokāts tālāk nolīgst citu juristu, kas arī darbojas ar prasības pieteikšanu. Ir izveidota nevajadzīga juristu hierarhija. “Tas ir dārgi klientam, prasa daudz laika. Pakalpojumu var saņemt tie cilvēki, kam ir nauda. Juristu profesijas pārstāvji kontrolē paši sevi, tostarp arī lemjot, kuru pieņemt vai izstumt no savas vides. Īrijā aizvien nav iespējams gūt saprātīgi lētu juridisko pārstāvību,” skaidro M. Džordans.
Otrs neizdarītais darbs ir maksas noteikšana par ūdeni. Īrijā neviens nekad nav maksājis par ūdeni, lai gan ceļā līdz mājokļiem tas ir jāiegūst, jāattīra un jāpiegādā. Aizdevēji pieprasīja noteikt maksu par ūdeni, tomēr nekas aizvien nav izdarīts. Īrijā teic, ka ir bijuši mēģinājumi šādu maksu ieviest, tomēr ļoti liela sabiedrības daļa šo ieceri neatbalsta. Notikuši arī protesti ielās. “Patlaban tuvojas noslēgumam šās valdības pilnvaras, lēmums būs jāpieņem jaunajai valdībai, ko izveidos pēc vēlēšanām šā gada pavasarī,” teic M. Džordans.
Bažās par burbuli
Īrijā pat nespeciālistam ir redzama tautsaimniecības izaugsme un cilvēku labklājības uzlabošanās. Minimālā vienas stundas algas likme kopš šā gada 1. janvāra ir 9,15 eiro (agrāk 8,65 eiro), darba dienas vidū vismaz Dublinā nereti pie lielveikaliem ir grūti atrast vietu automašīnas novietošanai, sākas atkal rūpnīcu un dzīvokļu būvniecība. Dublinas lidostā pēdējā gada laikā pasažieru skaits kāpa par 16%. M. Džordans uzsver – vissvarīgākais, ka ir notikušas pārmaiņas cilvēku domāšanā. Pirms krīzes publiskajā telpā galvenokārt diskusijas notika par tautsaimniecības jautājumiem, bet patlaban to aizvietojis “sabiedrība, kas notiek ar to?”. Īri ir sapratuši, ka agrāk viņu tautsaimniecība bija būvēta uz smiltīm, uzskata Maikls.
“Patlaban nediskutē par naudu. Cilvēkiem tā ir, tomēr nav kur dzīvot. Ir jāskatās uz sabiedrības sociālo dimensiju. Runa nav par naudu, bet gan par dzīves kvalitāti. Kur cilvēki dzīvos, kā viņi dzīvos, kā skolos bērnus? Īri patlaban domā – agrāk tā nebija tāpēc, ka bija tik daudz naudas,” teic pieredzējušais Īrijas biznesa konsultants.
Viņš vērš uzmanību – pirms krīzes cilvēku labklājība balstījās uz sliktiem pamatiem. Viņi pirka nekustamos īpašumus un vēlāk, kāpjot to cenai, pārdeva. Tā viņi izveidoja lielo nekustamā īpašuma burbuli, kas plīsa, un neviens vairs īpašumus neveidoja un nepirka. “Patlaban Īrijā nepietiek dzīvojamo māju. Ir milzīgs pieprasījums, cenas kāpj. Sākas jauns cikls, ko cilvēki pieredzēja pirms desmit gadiem. Šai valdībai nav atbildes – ēku būvniecība un nodošana tirgum prasa divus gadus. Patlaban cenas kāpj, cilvēki nevar nopirkt, bankas ir pārstrukturētas, tās nedrīkst aizdot naudu. Pirms krīzes tās kreditēja 110% no īpašuma vērtības, tāpēc ka visu laiku īpašuma cena kāpa,” norises nekustamo īpašumu tirgū raksturo M. Džordans. Viņš atzīst – gribas cerēt, ka Īrija ir guvusi mācību no iepriekšējās krīzes un nekas tai līdzīgs neatkārtosies.
Daži piemēri: divistabu dzīvokļa īres maksa Dublinā patlaban ir aptuveni 1000 eiro (bez komunālajiem maksājumiem). Trīs guļamistabu (vēl tajā atrodas virtuve un dzīvojamā istaba) mājas īres cena ir 1000 – 1300 eiro mēnesī, kā arī 300 – 500 eiro par komunālajiem maksājumiem. Īrnieki baidās, ka cenas varētu kāpt. Īrijas valdība patlaban gatavo likumus, kas regulētu īres tirgu.
M. Džordans vērš uzmanību uz paradoksu – ir jāļauj tirgiem darboties, citādi cilvēki nevēlas investēt, darboties, un ir jābūt pietiekamiem regulēšanas mehānismiem, kādam ir jāpasaka – to nedrīkst darīt, tas ir nelikumīgi. “Es uzskatu, mēs patlaban to darām labāk nekā agrāk,” teic M. Džordans. Vienlaikus īpašums Īrijā ir problēma, kurai nezina risinājumu.
“Mums nav tādas sistēmas kā, piemēram, Nīderlandē vai Vācijā, kur neliels sabiedrības īpatsvars ir īpašnieki. Lielākā daļa cilvēku īpašumu nomā. Kad viņi dodas pensijā, tad maksā mazāku nomas maksu. Īrijā tikpat liela nekustamā īpašuma nomas maksa ir jāmaksā arī pēc aiziešanas pensijā. Tas nav ilgtspējīgi. Ikviens Īrijā vēlas savu māju tāpēc, ka tad pēc pensijas gadu sasniegšanas nebūs jāmaksā nomas maksa,” tā M. Džordans.
Īrijā teic, ka iedzīvotājiem neesot labvēlīga attieksme pret Vācijas kancleri Angelu Merkeli, kuras vadītā valsts zaļajai salai aizdevusi daudz naudas. Protams, par procentiem.
