“Bildēs tas neesmu es!” Par karošanu Doņeckas separātistu pusē notiesātajam madonietim sava versija par notikušo 21
Ritvars Raits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa aprīļa nogalē pasludināja spriedumu krimināllietā, kurā apsūdzēts Madonas iedzīvotājs Ivars Kellijs par piedalīšanos Austrumukrainā notiekošajā karadarbībā separātistu pašpasludinātās Doņeckas Tautas Republikas (DTR) bruņoto formējumu sastāvā.
Madonietis atzīts par vainīgu šajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem un probācijas uzraudzību uz trim gadiem.
Apsūdzētais Kellijs, kurš šajā kriminālprocesā iztika bez aizstāvja palīdzības, savu vainu nav atzinis. Tomēr Valsts drošības dienests, kas veica pirmstiesas izmeklēšanu, bija savācis pietiekami daudz neapgāžamu pierādījumu.
Apsūdzētā versija
Kā izskanēja tiesā, Ivars Kellijs uz Krieviju bija devies jau 2014. gada vasaras beigās. Viņš pats skaidroja, ka uz kaimiņvalsti bija aizbraucis ar tūrisma vīzu. Sākumā apmeklējis Maskavu, kur iepazinies ar kādu vīrieti, vārdā Vadims. Jauniegūtais paziņa piedāvājis Kellijam kopā aizbraukt uz Volgogradu.
Tur beidzies madonieša vīzas derīguma termiņš, bet Vadims piedāvājis savu palīdzību tās pagarināšanā.
Kellijs savam paziņam uzticējies, iedodot viņam gan savu pasi, gan 10 tūkstošus rubļu, bet izpalīdzīgais Vadims pazudis ar visu tik svarīgo dokumentu un naudu.
Ivars Kellijs bijis spiests ilgāku laiku uzturēties Volgogradā, kādu brīdi pat mitinājies uz ielas, pārticis no gadījuma darbos nopelnītā, pastiprināti lietojis alkoholu. Vēlāk viņu savā mājā uzņēmusi kāda vietējā sieviete.
Kellijam izdevies iekrāt tik daudz naudas, lai 2016. gada 5. maijā varētu ierasties Maskavā, kur pēc palīdzības esot vērsies Latvijas vēstniecībā. Tā Kellijam izdevās atgriezties Latvijā.
Sarakstē dižojies, ka “pļauj ukrus”
Valsts drošības dienests (VDD) dažādos ceļos ieguvis pilnīgi citu informāciju par Kellija gaitām tajā pašā laika posmā. No krimināllietas izskatīšanas laikā dzirdētā varēja saprast, ka madonietis 2014. gadā uz Krieviju bija devies ar domu, ka Latviju viņš pamet pavisam, tāpēc Doņeckā viņš īpaši neslēpās un nemaskējās.
Jāpiebilst, ka likuma norma, kas paredz sodu par prettiesisku piedalīšanos ārpus Latvijas Republikas teritorijas notiekošā bruņotā konfliktā, kas vērsts pret valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību vai citādi ir pretrunā ar Latvijas Republikai saistošām starptautiskajām tiesībām, neievērojot normatīvos aktus vai Latvijas Republikai saistošus starptautiskos līgumus, spēkā stājās teju pusgadu pēc Ivara Kellija algotņa gaitu uzsākšanas DTR bruņotajos formējumos – 2015. gada 19. februārī.
Ja viņš nekavējoties būtu pametis karadarbības vietu, no soda būtu paglābies.
Tā gan nenotika – Kellijs turpinājis karot jeb, kā viņš pats bija lielījies sarakstē, “pļaut ukrus” [šaut ukraiņus. – Aut.]. Madonieša gaitas Austrumukrainā, kur viņš varētu būt ieradies, slēpjoties kravas automašīnā, fiksētas gan fotogrāfijās, gan video.
Bildēs, kuras pats Kellijs sūtījis saviem tuviniekiem un paziņām Latvijā, viņš redzams militārā formas tērpā – gan ar ieročiem, gan ar apbalvojumiem, ko saņēmis par karošanu. Tāpat fotografējies kopā ar dienesta biedriem.
Internetā tikuši publicēti videorullīši, kuros arī atpazīstams Ivars Kellijs, piemēram, gan piedaloties 9. maija militārajā parādē, gan pateicoties par saņemtajiem formas tērpiem.
Pats apsūdzētais, kurš šobrīd atlaidis kuplu bārdu, kategoriski noliedz, ka fotogrāfijās un video būtu redzams viņš. Tā esot tikai kāda viņam ļoti līdzīga persona…
Starp pierādījumiem arī karaklausības apliecība
Savā debašu runā apsūdzētais Kellijs pauda: “Cik es noprotu, visa prokurores apsūdzība balstās uz šīm pāris fotogrāfijām, par kurām es sniedzu paskaidrojumu, ka tā persona ir līdzīga man, bet tas neesmu es. Šīs fotogrāfijas ir kā galvenais arguments visu šo liecinieku liecībās.”
Liecinieku lomā šajā lietā lielākoties ir Kellija tuvinieki, paziņas un pat viens dienesta biedrs. Visi liecinieki, kuriem pirmstiesas izmeklēšanas laikā tika uzrādītas fotogrāfijas un videomateriāli, apstiprināja, ka tur redzamā persona ir tieši Ivars Kellijs vai viņam tiešām ļoti līdzīgs cilvēks.
Tomēr tie nebūt nav vienīgie pierādījumi šajā krimināllietā. Savu artavu devis arī Ukrainas Ārvalstu izlūkošanas dienests, ar kuru sadarbojās VDD.
Ukrainas puse ne tikai ziņoja Latvijai par tās pilsoni, kas piedalījās karadarbībā pret to, norādot vārdu, uzvārdu un pat tēva vārdu, bet pat atsūtījusi Ivara Kellija karaklausības apliecību, kurā ir gan viņa fotogrāfija, gan citi dati, kā arī informācija par viņa dienesta gaitu DTR bruņotajos formējumos un izsniegtajiem ieročiem.
Viltus Jūlijas sarakste ar viltus Ivanu
Pēc atgriešanās Madonā Ivars Kellijs dzīvojis ģimenes uzņēmuma telpās. Tieši tur 2016. gada 17. augustā VDD darbinieki viņu aizturēja, kā arī veica kratīšanu.
Tika atrasts būtisks pierādījums – mobilais telefons, kuru apsūdzētais varētu būt izmantojis, atrodoties Krievijā un Austrumukrainā.
Šajā mobilajā ierīcē fiksētas gan Kellija fotogrāfijas no karadarbības rajoniem, gan viņa sarakstes. Arī tajās parādās teksti par to, ka viņš atrodas Doņeckā – karo.
Tās pašas fotogrāfijas Ivars Kellijs, kā uzskata prokurore Santa Berga, publicējis arī internetā – portālā “vkontakte.com”, kas ir populārs Krievijā, jo darbojas kā sociālais tīkls.
Tiesa, kaut kāda maskēšanās tomēr bijusi – lai arī šajā portālā Ivars Kellijs reģistrējies ar savu īsto dzimšanas datumu, vārdu un uzvārdu viņš tur izvēlējies citu – “Ivan Seper”.
Jāsaka, ka arī šis Ivans jeb Ivars palīdzēja krimināllietas izmeklēšanā, jo, sarakstīdamies ar kādu Jūliju Lavrovu, sniedza informāciju par savām algotņa gaitām Austrumukrainā. Tagad gan vairs nav nekāds noslēpums, ka tā bijusi viltus Jūlija, par kuru uzdevušies VDD darbinieki.
Zinājuši gan Madonā, gan Cēsīs
Ivaram Kellijam un varbūt vēl dažam līdzīgu piedzīvojumu meklētājam vajadzētu aizdomāties, ka ar savu rīcību viņi var sagādāt nopietnas nepatikšanas sev tuviem cilvēkiem, kurus var apsūdzēt par to, ka viņi nav ziņojuši par smaga nozieguma izdarīšanu.
Šoreiz gan tādas apsūdzības nav celtas, lai gan, kā liecina krimināllietas materiāli, par Kellija karošanu separātistu rindās zinājuši ļoti daudzi madonieši.
Tiesas sēdē pat tika pieminēts hokeja klubs “Madona”, kura biedru iekšējā sarakstē klejojis video ar Ivara Kellija maršēšanu 9. maija parādē Doņeckā.
Valsts apsūdzības uzturētāja S. Berga lūdza tiesu pieņemt blakuslēmumu par to, vai pie kriminālatbildības nebūtu saucama Kellija bijusī dzīvesbiedre – cēsniece Marika B.
Pirmstiesas izmeklēšanas laikā viņa liecinājusi, ka uzrādītajās fotogrāfijās pārliecinoši atpazīst Ivaru Kelliju. Tiesā viņa savas liecības centās mainīt, liekot domāt, ka tās tikušas saskaņotas ar apsūdzēto.
Starp citu, tieši bijusī dzīvesbiedre bija tā, kura sarakstē ar Kelliju lūdza viņu pārtraukt karošanu un doties mājup, brīdinot, ka pretējā gadījumā viņš varot tikt sodīts ar 15 gadiem cietumā.
Tiesā lieciniece apgalvoja, ka 15 gadus aiz restēm Kellijam pieminējusi, jo viņš nemaksājot uzturlīdzekļus.
Prokurore gan norādīja, ka aizbildināšanās ar uzturlīdzekļu nemaksāšanu ir absurda, jo abu kopīgais bērns jau pasen kā sasniedzis pilngadību.
Simpātijas joprojām Doņeckas separātistu pusē
Patiesībā par prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā maksimālais sods ir nevis 15, bet gan desmit gadi aiz restēm. Prokurore Berga norādīja, ka Ivars Kellijs apsūdzēts tikai par to laika posmu, kurā jau bija stājusies spēkā šī likuma norma, tas ir – no 2015. gada 19. februāra līdz 2016. gada 5. maijam.
Prokurore nesaskatīja ne Kellija vainu pastiprinošus, ne mīkstinošus apstākļus. Par vainu mīkstinošu apstākli varētu uzskatīt apsūdzētā atzīšanos, bet tādas nebija.
Vienīgā reize, kad apsūdzētais acīmredzot nemeloja, bija viņa atbilde uz jautājumu, kuru no abām karojošajām pusēm viņš atbalsta.
Kellijs arī tiesā neslēpa, ka viņa simpātijas ir Doņeckas separātistu pusē.
Tiesnese Karīna Kazārova piekrita valsts apsūdzības uzturētājas prasībai un piesprieda Ivaram Kellijam brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem ar probācijas uzraudzību uz trim gadiem.
Šobrīd gan Ivars Kellijs visdrīzāk vēl atrodas brīvībā, jo viņam bija tiesības pieteikt lūgumu par pilna sprieduma sagatavošanu un pilno spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā.
