Monika Zīle: Daļa sabiedrības interneta portālus uztver kā pilnvērtīgus grāmatu aizstājējus 2
Lai gan gluži dabiski, kā jau tradicionāli latviešiem, pagājušās svētdienas Grāmatu ķēdei netrūkst arī kritiķu – vajadzējis izvēlēties mazāk ekstrēmu gadalaiku, steiga dalībniekiem nav ļāvusi apmīļot rokās iedotos sējumus, pietrūcis svinīguma utt. –, tas katrā ziņā bija liels notikums. Jau tāpēc vien, ka reāli veicināja līdz šim simbolizētā Gaismas pils jēdziena un sabiedrības vajadzībām būvētas ēkas lietišķu saplūdināšanu. Neraugoties uz ekspertu atklātajiem un novēršamajiem trūkumiem, kopš 19. janvāra jaunceltne tik un tā jau ir Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB).
Protams, bija patīkami dzirdēt, ka Grāmatu ķēdē iesaistījušos skaits vismaz divreiz pārsniedzis iepriekš pieteikto, jo daudzi tai pievienojās spontāni, dalībnieku līksmā entuziasma aizrauti. Vizuāli iemūžinātie notikuma attēli apstiprina, ka šajā Eiropas kultūras galvaspilsētas pasludināšanas sirsnīgajā akcijā tiešām iesaistījušies visu paaudžu pārstāvji un ķēdē varēja satikt arī diezgan attālu novadu ļaudis. Dzīves pieredze man traucē apgalvot, ka blīvajā rindā no Vērmanes dārza līdz Mūkusalas ielai Pārdaugavā pilnīgi visi iet gulēt un mostas ar grāmatu rokā. Bet arī plašu masu pasākumu vilkmes piesaistītajiem, domāju, ķēdes pozitīvā gaisotne deva daudz vērtīgākas emocijas nekā vienā brīdī sabiedrībai netīkamu politiķu tēlu dedzināšana un tamlīdzīgas izdarības.
Aizpagājušā gadsimta literātam un domātājam Aleksandram Hercenam pieder teiciens, ka pasaulē ir ļoti daudz labu grāmatu, bet labas tās ir vienīgi cilvēkiem, kuri prot tur saskatīt vērtības. Šis joprojām aktuālais secinājums, apstiprinot dižu domu pērļu mirdzumu cauri laikiem, akcentē lasīšanas veicināšanu mūsdienās, kad daļa sabiedrības interneta portālus uztver kā pilnvērtīgus literatūras un vispār grāmatas aizstājējus. Ņemot vērā starptautiskajos pētījumos visai zemu novērtēto Latvijas pusaudžu lasītprasmi (iespējams, pareizāk sacīt – lasītvēlmi?), izgaismojas arī nākotnes sabiedrības izglītības un inteliģences pakāpes problēma, kuru jaunā LNB, lai cik moderni aprīkota, saviem vien spēkiem neatrisinās un grāmatai nepievērsīs. Cerams, tālākā nākotnē nelielu pienesumu var gaidīt no atraktīviem zināšanu vērtējuma tālrādes šoviem, kur iesaistīta skolu jaunatnes auditorija, un pagājušās sestdienas vakarā LTV1 startējušās “Lielās lasīšanas”. Tomēr viss ar grāmatas un literatūras vērtību spodrināšanu saistītais bez pašu rakstnieku ilgtspējīgas un valsts atbalstītas līdztiesības būs tikai fasādes atsvaidzināšana, turpinoties mājas pamatu drupšanai. Nav rakstnieku vaina, viņu kūtrums vai snobisms, ka pat lasītāju iecienīti autori reti sastopami novadu bibliotēku grāmatu mīļotāju klubu pasākumos. Iemesls ir jau labi zināmais finansējuma trūkums. Ņemot vērā valsts nicīgo attieksmi pret grāmatu izdevējiem, dažiem šī nodarbe sliecas pārtapt skopas izdzīvošanas nodrošinājumā, tāpēc par attiecību veidošanu ar lasītājiem jāaizmirst.
Latviski lasošo salīdzinoši mazā saime nosaka arī izdevumu tirāžas. Rakstniecības ceļu izvēlējušies lielākoties jau gaitas sākumā apzinās, ka šī nebūs pelnoša nodarbe. Ir maldīgi cerēt uz Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) līdzekļu pieaugumu tik lielā mērā, lai pietiktu visu autoru projektiem. Daudz reālāk būtu gaidīt, ka vēl pirms jaunās LNB durvju vēršanas apmeklētājiem Kultūras ministrija (KM) attapsies, cik neprātīgs bijis autoru darbu publiskā patapinājuma līdzekļu skarbais cirpiens, un steigsies šo aplamību labot, vienlaikus pārskatot lielās taupības posmā iedibināto kārtību literatūras iepirkumam bibliotēkās. Lasīšanas ķēdē šie posmi ir tik novājināti, ka vēl turas vienīgi uz bibliotekāru un pašu autoru entuziasma rēķina.
