Noris Krūzītis, Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors: 17
– Esam daudz diskutējuši par piena nozari ar zemnieku sabiedriskajām organizācijām, Zemkopības ministrijas speciālistiem un pārstrādes uzņēmumu pārstāvjiem. Veikalnieks ķēdē piena ražotājs–pārstrādātājs–tirgotājs ir starpnieks, jo ne jau tirgotājs iepērk izejvielu no zemniekiem. Arī pašlaik ir piensaimnieku kooperatīvi, kas gan iepērk pienu, gan to pārstrādā un līdz ar to var maksāt piena ražotājam pieņemamu cenu, piemēram, LPKS Straupe. Ko veikals var iedot zemniekam, ja pārdošanā ir ievērojams procents importa produktu? Ja 40–50% izslauktā piena Latvijas iekšējā tirgū nevar patērēt, tad, protams, tas ir jāeksportē, un vēl labāk, ja tie ir piena produkti. Te sākas ražotāja attiecības ar pārstrādes uzņēmumu. Uzskatu, ka piena ražotājiem cieši jāsadarbojas ar pārstrādes nozari, bet tieši tā ir sarežģīta, smaga problēma, kurai pagaidām perspektīvas neredzu. Esam runājuši ar zemniekiem: kā mainīt pašreizējo krīzes situāciju uz labo pusi? Ko jūs gribētu? Neesam saņēmuši skaidru atbildi. Vēl vairāk – mēs esam pārliecinājušies, ka piena ražotāji tirgotāju pārsvarā uztver kā pārstrādātāju. Jā, Eiropas valstīs tā arī ir, ka piena ražotājs reizē ir pārstrādātājs un savas produkcijas tirgotājs, bet mums šajā ķēdē ir pavisam citāda – sarežģīta situācija. Ja te nebūs dialoga starp visām pusēm, izredzes nav labas.
Esam veikuši iedzīvotāju aptauju – vai viņi būtu gatavi maksāt lielāku cenu par pienu un tā produktiem? Proti, tad pārstrāde paceltu iepirkuma cenu, piensaimnieks saņemtu vairāk, bet tam vajadzīgs pircēju atbalsts. Nu, negrib maksāt! Vairākumam patērētāju nav pirktspējas. Ja 2015. gadā iedzīvotāju ienākumi it kā palielinājās par 5–7%, vajadzētu būt, ka pirktspēja arī mazliet uzlabojusies. Taču tā nav, kaut arī apgrozījums nav mainījies. Tas nozīmē, ka produktu izvēli nosaka cena.
Tikko piensaimnieku atbalstam piešķirts mazliet vairāk par 6 miljoniem eiro, zemkopības ministrs atzīst, ka šīs naudas pietiks pāris mēnešiem, tātad – vai šī vienreizējā palīdzība ko glābs? Ministrs licis saprast, ka Krievijas tirgus mums neatvērsies, tātad jācīnās par citiem eksporta tirgiem. Lietuvieši piena tirgū ir agresīvi, viņi izkopuši savu piena produktu pielāgošanu tiktāl, ka iepakojuma elementi atgādina latvisku dizainu, reizē tie ir ērtāki par mūsējiem. Igauņi domā pienam piemērot nelielu uzcenojumu, kas tiktu atdots ražotājiem. Tātad Igaunijā veikalā varētu būt divas cenas – vecā cena un jaunā, atbalstam vajadzīgā. Te jāatgādina, ka igauņiem ir ap 700 piena fermu, mums kādi astoņi tūkstoši – ar mazāku ražotāju skaitu acīmredzot viņi spējuši vienoties. Atkārtošu: jāiemācās sadarboties visiem ķēdes posmiem. Pirms astoņiem gadiem līdzīga krīzes situācija bija ar augļiem un dārzeņiem, bet tagad ir divi spēcīgi uzņēmumi – Mūsmāju dārzeņi un Baltijas dārzeņi, kas atrada kopīgu valodu un pretrunas novērsa.
