Kāzu vieta jāmeklē pa dubļiem. “Springšļu dzirnavu” atjaunošana parāda problēmas lauku tūrismā 7
Kā klājas nomaļākiem tūrisma pakalpojumu sniedzējiem? Noskaidrot šo jautājumu mani pamudināja neplānota Jaungada sagaidīšana “Springšļu dzirnavās”. Esat par tādām dzirdējuši? Es arī nebiju, tādēļ apstulbu, kad tumsā pēc piecu kilometru mīcīšanās pa dubļainu meža ceļu nekurienes vidū ieraudzīju vareno dzirnavu ēku – viesu namu, kas ne pārāk sen atdzimis no drupām.
Paši pūta, paši dega
Viesu nama saimniece Viviāna Zipa pērn ierakstīta Vidzemes plānošanas reģiona “Veiksmes stāstu grāmatā” nominācijā “Tūrisma uzņēmējs”. Pateicoties juristes un finansistes darba pieredzei, viņas vadītais viesu nams 2016. gadā strādājis ar 59 tūkstošu lielu apgrozījumu. Daudz vai maz, lai izpelnītos pašvaldības uzmanību, ja ņem vērā, ka aizvadītais pirmais darbības gads bijis veiksmīgs, un arī šogad no maija līdz oktobrim visas nedēļu nogales kāzu svinībām jau aizņemtas. Daži pieteikumi esot pat 2018. gadam. Turklāt arvien biežāk te notiek izbraukuma ceremonijas, proti, Dzimtsarakstu nodaļas darbinieki slēgt laulības brauc šurp tieši uz svinību vietu “Springšļu dzirnavās”.
“Līdz šim neko no pašvaldības neesam lūguši, tikai iesniedzām pieprasījumu ES finansējumam ceļa remontam, taču toreiz nauda tika piešķirta citiem,” atceras V. Zipa. Var jau teikt, pirms 11 gadiem tagadējā viesu nama saimniekiem neviens nespieda pirkt izsolīto bezsaimnieka mantu meža vidū, taču tobrīd sava lauku īpašuma meklējumos rīdzinieku ģimeni ar ļoti spēcīgu pozitīvo auru uzrunāja tieši šīs sabrukušās dzirnavas Līgatnes upes krastos. Vēl jo vairāk – uzzinot vietas vēsturi, Viviāna un Jānis nolēma, ka pirms vairāk nekā simts gadiem Paltmales muižai piederējušās vecās ūdensdzirnavas jāatjauno.
Pēdējais īpašnieks kapteinis Zālītis ar kundzi Katrīnu te grasījies būvēt vilnas pārstrādes rūpnīcu, bet sācies Otrais pasaules karš, viņi emigrējuši un no tā laika nekādu ziņu par sevi vairs nav devuši. “Pagājušā gadsimta 70. gados “Springšļu dzirnavās” bija fabrikas “Komēta” filiāle, kur ražoja apavu liestes, un vecie līgatnieši dzirnavas saukuši par tupeļu fabriku. Te gan notika ražošana, gan dzīvoja arī strādnieki. Kad fabriku likvidēja, īpašums palika novārtā. Ko vien varēja, apkārtējie nojauca un aiznesa, izpētījusi V. Zipa.
Lai gan jau šobrīd “Springšļu dzirnavu” komplekss ir gana iespaidīgs ar istabām un banketu zāli simts viesiem un pirti, top projekts saimniecības ēkas pārvēršanai SPA iestādē. Ir iecere atjaunotajā dzirnavu kanālā daļēji ielaist ūdeni un izveidot pastaigu taku gar upi, kas savienotos ar “Latvijas valsts mežu” izveidoto Līgatnes upes taku.
Golgātas ceļš
“Kāpēc pie jums ir tik slikts ceļš?” vaicāju kompleksa saimniecei, uz ko saņēmu atbildi – lielākoties tas esot pašvaldības īpašums, turklāt neveiksmīga apstākļu sakritība, ka gadumijā uznākušas lietavas. Parasti tik slikti neesot. Sarunas par ceļu esot bijušas, bet trūkstot naudas.
Vai reāli ir iespējams uzlabot situāciju “Springšļu dzirnavās”? Kā man paskaidroja Ekonomikas ministrijā, kuras pārziņā ir tūrisma nozare, viņu kompetencē neesot risināt jautājumus par tūrisma infrastruktūras sakārtošanu. Arī Lauku tūrisma asociācijas “Lauku ceļotājs” prezidente atzīst, ka palīdzēt nevar. Satiksmes ministrijas Investīciju departamenta direktore Ligita Austrupe skaidro, ka šajā gadījumā viss ES finansējums Latvijas ceļiem līdz 2020. gadam jau sadalīts, turklāt vietējiem ceļiem tas vispār nav pieejams. Šogad vēl nav nokavēta pieteikšanās atbalstam ar lauksaimniecību nesaistītu darbību radīšanā un attīstīšanā, tostarp tūrisma aktivitāšu veicināšanā, kura saņemšanas nosacījumus plānots izsludināt martā. “Šajā programmā atbalstāma ir arī būvniecība, tomēr par ceļu būvi neesmu pārliecināta. Vēl lauku tūrisma uzņēmējus varētu interesēt “LEADER” programmas atbalsts, bet tad jāsazinās ar vietējo rīcības grupu, vai viņu stratēģijas nostādnēs ir paredzēta šāda aktivitāte,” zina teikt Zemkopības ministrijas pārstāve Agate Zālīte.
Šobrīd aktīva ir Lauku atbalsta dienesta (LAD) programma “Pamatpakalpojumi un ciematu atjaunošana lauku apvidos”, kurā līdz 2019. gada beigām vietējo ceļu būvei un remontam var pieteikties novadu pašvaldības, kopā sadalot apmēram 86 miljonus Eiropas Savienības fonda (ELFLA) un 40,5 miljonus valsts līdzekļu. Tātad nauda lauku ceļiem ir, bet vai pietiks visiem?
