0
Taizemes karaļa bērēs
Ja ne koučserferis, kas mums ieteica apskatīt vulkānkalnu Popokatepetlu, paši turp neiedomātos doties. Tas bija pasakaini! Visapkārt skaisti skati, mākoņi zem kājām, nav ne cilvēku, ne mašīnu. Tikai kalni un mēs. Teicu, Arča, es dzirdu klusumu… Bet naktī – reāls izmisums. Nebijām rēķinājušies, ka četru tūkstošu metru augstumā būs tik auksti, gaiss retināts, ugunskuru nevar iekurināt. Pakājē taču bija plus trīsdesmit grādu! Uzvilkām visas līdzpaņemtās drēbes, vairākas reizes sildījām telti ar gāzes deglīti, tāpat sala tik pamatīgi, ka liekas vai gals klāt. Dabūjām dzīves mācību – kalnos ir auksti, kā arī – ne vienmēr skaistākās vietas atzīmētas kartē un tajās var nokļūt par brīvu.
Gandrīz visi pasaules brīnumi tika apskatīti – Maču Pikču, Lielais kanjons, Tadžmahals – no ārpuses, iekšā negājām, jo biļetes bija par dārgu. Indijā cenas ārzemju tūristiem uzskrūvētas pat divdesmit reižu augstākas nekā vietējiem. Ja indietim par ieeju mauzolejā jāmaksā, viņu rūpijas pārrēķinot mūsu naudā, viens eiro, ieceļotājam – divdesmit eiro. Tas šķita negodīgi, tāpēc nepirkām biļetes – negribējām būt apšmaukti.
Tieši tāpat rīkojāmies, kad uz Malaizijas–Taizemes robežas mums paprasīja divreiz dārgāku summu par vīzu – 30 eiro. Dusmīgi teicām, ka nemaksāsim, taču dabūjām doties atpakaļ pēc lētās vīzas. Grūti Āzijā stopējas, jo gandrīz visi prasa naudu. Kad nokļuvām līdz vēstniecībai, tā jau ciet. Šķita, melnā svītra pienākusi, vieni vienīgi šķēršļi. Nākamā diena parādīja, ka visam ir savs iemesls. Pie vīzu biroja bija piesprausta zīmīte, ka no šīs dienas maksa par to atcelta, varam braukt par brīvu. Vēl viena mācība – ja kādas durvis ir ciet, nedusmojies, bet meklē citas, kas atvērsies. Taču tas vēl nebija viss – Taizemē tolaik apbērēja karali un visur varēja dabūt ēst un braukt sabiedriskajā transportā bez maksas!
Starp citu, Taizemes vietā gribējām doties uz Indonēziju, tikai nevarējām sagaidīt ieceļošanas atļauju. Kā vēlāk uzzinājām, Sumatras salu, ko plānojām apskatīt, piemeklēja zemestrīce, kurā cieta ļoti daudz cilvēku.
Arturs novājē par 24 kilogramiem
Grūtākais laiks pienāca apmēram pēc diviem trim mēnešiem, kad parādījās pirmais nogurums no stopiem, gulēšanas teltī, mazgāšanās, kur sanāk. Kolumbijā šķita, ka nebūs vairs nekāda kopā ceļošana – domas dalījās gandrīz par visu – kur dosimies tālāk, kura ir drošākā apmešanās vieta u. c. Ko mēs varējām darīt? Pagriežam teltī viens otram muguru, Arča pikts izlien ārā, viņu sakož odi – dusmīgs lien atpakaļ. Pagājām kādu laiku viens pa vienu ceļa pusi, otrs pa – otru, bet tad jāvienojas, kur dosimies tālāk, un atkal bija jāsaiet kopā. Kad sāc runāt, tas ir pirmais solis atrisinājumam.
Laosā mūs vēl apzaga un sabojāja telti. Nakts vidū vairākas reizes modāmies, dzirdējām, ka kāds knibinās, taču šķita, ka žurkas, tāpēc tikai pasitām pa telti un iestājās klusums. Toties no rīta atklājās posta aina – mūsu mājiņā caurums, no somas paņemtas visas smaržīgās lietas, arī šūšanas piederumi, bet maks ar naudu nav aiztikts.
Strīdi lielākoties sanāca par sīkumiem, tikai pamazām sākām saprast, ka būs jāpielāgojas, jo katram ir savi nerakstītie uzdevumi.
Esam kopā sešus gadus, bet ceļojumā viens par otru uzzinājām tādas lietas, kas, mājās dzīvojot, nekad neatklātos. Līdz šim nebiju iedziļinājies Laines krāsošanās noslēpumos, taču tagad zinu, ja vajag, viņa to var izdarīt ļoti ātri – pat piecās minūtēs.
Par Arturu ieguvu tik daudz jaunumu, ka visus nemaz nevar atklāt! Iemanījos pēc acīm noteikt, kad viņam grib ēst vai gulēt. Uz tūres beigām jau sapratāmies bez vārdiem – tikai paskaties uz otru, aha, vajag ūdeni, tūlīt aiziešu pakaļ.
Ja kļuva par smagu, ļāvām sev apstāties un atpūsties. Devāmies uz veikalu, nopirkām kaut ko garšīgu, pagulējām teltī un nākamajā dienā varējām soļot tālāk labā omā. Svētku dienās paņēmām viesnīciņu, paši pagatavojām ceptus kartupeļus vai rasolu. Kad nokļuvām Moldovā, bijām laimīgi, ka veikalā varam nopirkt griķus un kotletes. Tik garšīgi – pilnus vaigus piestūmām. Latvijas pārtikas mums ļoti pietrūka, īpaši rupjmaizes.
Pie jaunās ēdienkartes grūtāk bija adaptēties Arčam, nevarēja viņš pierast pie Meksikas asā ēdiena un četros mēnešos novājēja par divdesmit četriem kilogramiem. Vecāki sacēla trauksmi – ai, Arturs bildēs baigi plāns sāk izskatīties, kur pazudis apaļums vaigos, kas Laini sargās!
Ar visdīvaināko maltīti – cāļa embriju olā – mūs cienāja Filipīnās. Lai kā vietējie savu gardumu slavēja, nevarējām to dabūt iekšā. Kad centās iekārdināt ar mazo cālīšu kraukšķīgajiem knābīšiem un nadziņiem, kas tik forši garšojot, Arča sāka vemstīties.
Bolīvijā, kur ieradāmies karnevāla laikā, iemācījāmies alus dzeršanas tradīciju – vispirms neliela šļuka jānolej zemē kā ziedojuma tiesa mātei zemei.
