Šveices melnkakla kazas – kā dambretes lauciņš 0
Mini zoodārzā “Dobuļi” Iecavas novada Dzimtmisā pirms neilga laika ieradušies jauni, neparasti iemītnieki – trīs Šveices melnkakla kazas. Mini zoodārza saimnieki Varis un Agita Ķelpes teic, ka tās ir vienīgās Latvijā.
Un nav jau nekāds brīnums. Pagājušā gadsimta 60. – 70. gados šī kazu suga vispār bija tikpat kā izmirusi. Arī šobrīd Šveices melnkakla kazu pasaulē nav daudz. Visvairāk šo dzīvnieku joprojām ir Dienvidšveicē un Itālijas apgabalos, kas robežojas ar šo valsti. Tās audzē arī Austrijā un Vācijā. Ap 2013. gadu Šveicē mita aptuveni trīs tūkstoši Šveices melnkakla kazu, Itālijā – ap 400, Vācijā – arī ap 400, Austrijā – 300. Arī šobrīd šīs kazas uzskata par aizsargājamiem dzīvniekiem.
Šveices melnkakla kazas ir īpašas ar to, ka puse dzīvnieka kažoka, gluži kā būtu nogriezts ar nazi, ir melna, otra puse – balta. Kā šī šķirne radusies, literatūras avoti klusē, vien atrodama piezīme, ka tās ir pieradinātas kalnu kazas.
“Dobuļu” saimnieki Varis un Agita divas māsiņas – Lillī un Ellī – un puiku Tobiasu iegādājās kādā privātā zoodārzā Vācijā. Varis stāsta, ka visi trīs dzīvnieki šobrīd ir aptuveni vienu gadu veci, tātad vēl gluži vai bērni. Pamazām tās izaugs daudz lielākas un iegūs garu, skaistu kažoku. Īpaši lieli izaug āži. Pieaudzis Šveices melnkakla āzis sver aptuveni 80 kilogramus. Arī ragi tam tad būs milzīgi. Jau šobrīd, lai tiktu ārā pa kūts durvīm, Tobiass vispirms pagriež uz sāniem galvu, izbīda to cauri durvju ailei, bet pēc tam dodas ārā pats. Par pieaugušām Šveices melnkakla kazas uzskata divu gadu vecumā. Tad kazu “kleita” jau būs izaugusi līdz zemei. Garais, siltais apmatojums lieti noder ziemā. Pateicoties tam, šīs kazas no aukstuma nebaidās un ziemu var pavadīt ārā. Mini zoodārzā nodrošināta vien nojume, kurā tām patverties, ja ārā līst vai valda slapjdraņķis. Lai cik skaists ir apmatojums, Šveices melnkakla kazas necērp.
Kad kaziņas būs pieaugušas, tās varēs slaukt. Internetā minēts, ka šīs šķirnes kazas ir diezgan labas piena devējas. 210 dienās no vienas kazas iegūst ap 500 kilogramiem veselīga piena.
Kamēr runājamies ar zoodārziņa saimniekiem, Tobiass salauzis aploku un ielīdis blakus aplokā pie Šveices melndeguna aitām un auna. Auns un āzis tūdaļ sastutē kopā pieres un sāk stīvēties. Pārāk sīvs kautiņš starp abiem gan parasti neizvēršas, teic Agita. Neviens cits dzīvnieks nespēja salauzt aploku, bet Tobiass to paveica vienā mirklī. Labi gan, ka āzis laužas uz aitu aploka pusi, nevis uz to pusi, kur varētu izkļūt brīvībā. Citādi nez kā tas viss beigtos, šķendējas Varis.
Raksturā Šveices melnkakla kazas patiešām ir diezgan aktīvas – lec, skrien. Gudras, ļoti ziņkārīgas un brīžiem diezgan nekaunīgas. Bet attiecībās ar cilvēkiem – labsirdīgas un mīļas. Arī ar lamiņu Huanitu, ar kuru dzīvo vienā aplokā, Šveices melnkakla kazas satiek labi.
Kā visas kazas, arī šīs vasarā pārtiek no zāles, ziemā – no siena. Papildus saņem auzas un nedaudz kombinētās barības. Tā dos kaziņām spēku izaugt lielām, stiprām un veselām, teic Agita. Ja vēlas iegūt pienu, ēdienkartē jāiekļauj arī dārzeņi. Kamēr “Dobuļu” saimnieki kazas neslauc, ne burkānus, ne bietes nedod, citādi dzīvnieki var pieņemties svarā, kas nepavisam nav vēlams.
Dzimumgatavību Šveices melnkakla kazas sasniedz aptuveni pusotra gada vecumā. Tas nozīmē, ka rudens pusē kaziņas un āzītis, iespējams, sāks pāroties, un, cerams, nākampavasar kazu pulciņš būs papildinājies ar kādu mazu kazlēniņu. Grūsnība kazām ilgst piecus mēnešus. Kazu meitenes un puisi nesaista radniecīgas saites, tas nozīmē, ka tos droši var pārot un mazuļiem vajadzētu būt stipriem un veseliem, secina Varis.
