“Kazanovas” eksperimenti un Amora pārvērtības 0
Jaunuzvedums “Kazanova” papildina Latvijas Leļļu teātra repertuāru ar piedāvājumu skatītājiem, kuri vecāki par sešpadsmit gadiem. Tas ir jau trešais iestudējums šai auditorijai, kas apliecina teātra virzību uz mērķtiecīgu radošu programmu.
Iespējams, eksperimentālās formas dēļ skatuves darbi pagaidām vairāk gūst atsaucību un balvas teātra specifikas pazinēju vidū, tomēr apsveicami, ka ļeļļinieki neatlaidīgi turpina iesākto.
Režisora Ģirta Šoļa “Kazanova” kā klasisks sižets, kas izstāstīts novatoriski, pamatprincipu ziņā turpina izrāžu “Romeo un Džuljeta” un “Zelta zirgs” meklējumus. Līdzīgi minētajiem arī “Kazanovas” forma paplašina priekšstatus par leļļu un objektu teātra robežām.
Stundu ilgais Kazanovas dzīvesstāsta etīžu virknējums provocē gan smieklus, gan veselīgu paķiķināšanu. Asprātīgas detaļas piešķir Džakomo mīlas situācijām pikantu atmosfēru un sajūsmina ar formas atjautību, kā, piemēram, falliskais veidojums galvenā varoņa matu cirtā vai Džakomo mazā pavadoņa Amora pārvērtības.
Amors, atšķirībā no citiem personāžiem, ir cimda lelle, kas kautrīgi, taču daudznozīmīgi parādās Kazanovas nevainības zaudēšanas brīdī un pamazām pieaug par rozīgi cūcīgu pašapmierinātu būtni, kas negaidīti pazūd nepiemērotā brīdī, kad erotiskais spēks Kazanovam būtu ļoti nepieciešams.
Jaunajam iestudējumam piemeklēts pikantās fantāzijas žanrs, un tā veidošanā iesaistījusies plaša mākslinieciskā komanda, radot oriģinālu, ekspresīvu un dinamisku koptēlu. Uz lielās skatuves izvietotajās mazajās kustīgajās skatuvēs gluži kā karuselī mainās itāļu avantūrista un rakstnieka Džakomo Kazanovas (1725–1798) raibās dzīves epizodes no dzimšanas līdz nāvei.
Grūti izcelt kādu no aktieriem, jo viņi piepilda visu skatuvi, darbojas un darbina daudzas lelles, priekšmetus.
Aktieri Baiba Vanaga, Dana Avotiņa-Lāce, Miķelis Žideļūns un Pēteris Galviņš pārslēdzas no masku spēlēm uz marionešu filigrānu vadīšanu un dejas teātra elementiem.
Mākslinieču Veltas Emīlijas Platupes un Vitas Radziņas rokām izveidotā bagātīgā leļļu parāde aizpilda visu skatuvi, ko gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko izgaismo ar spilgtiem krāsu akcentiem uz melnā fona.
Horeogrāfes Ingas Krasovskas kustību zīmējumos dejo visi – gan lelles, gan cilvēki.
Efektīgs ir komponista Mikus Frišfelda audio celiņš, kas ar muzikāliem citātiem pildīto asprātīgo fonu rada precīzu (visbiežāk ironisku un brīžiem arī poētisku) komentāru notiekošajam.
Izrādē gandrīz nav teksta, tikai internacionāla slenga kombinācijas (itāļu, angļu un latviešu vārdu sakopojums, kā, piemēram, “sancta Biblia”, “sancti pateri”, “bambino malade”).
Izrādes mikroetīdēs parādās dažādi izteiksmes līdzekļi, taču, par spīti formas elementu intensitātei, ne visas attiecības un darbības ir vienlīdz spilgtas un aizraujošas.
Tā vien šķiet, ka Kazanovas mīlas partneru – sieviešu – tēliem nepietiek krāsu, formu, darbību un rakstura atšķirību. Gribu izcelt, manuprāt, spožāko epizodi par nejauši piedzimušo Džakomo, ko māte kā kliedzošu un nevajadzīgu vīstokli iegrūž vecmāmiņai, kura savukārt ļoti asprātīgi tiek galā ar bēbīša brēkšanu, ēdināšanu, kopšanu un papildus neaizmirst par personīgās dzīves baudīšanu.
Te saspēlējas tikai aktieri un objekti, un parādās stils un intonācija, kas atpazīstams neatkarīgā teātra UMKA populārajos iestudējumos (“Stāsts par Danielu Reju”, “Show Your Face!”, triloģija “Vectēvs”).
Aina risinās objektu stilistikā, un tajā satiekas naivitāte un brutalitāte, kičs un sirsnīgs humors, klišejas un pašironija.
Tad skatuves maģija pārsteidzošā kārtā raisa empātiju un ļauj sajust to, kā kāds priekšmets – cepure, soma, u.c. – spēj atdzīvoties kā dzīva būtne. Un vienlaikus rodas izbrīns, ka skatītāja paša iztēlotais kļūst īsts un iedarbīgs.
Izstāstīt, kāds ir objektu teātris bez dzīvas klātbūtnes, ir gandrīz neiespējami, un tomēr šķiet, ka dažas “Kazanovas” ainas (katra iemīlēšanās epizode ir līdzīga iepriekšējai) zaudē šarmu tādēļ, ka pieaugušais Džakomo atveidots kā lelle. Atšķirībā no objekta lelli – cilvēka kopiju – uztveram citādi. Režisora risinājumos saglabājas objektu teātra stāstījuma veids un intonācija, kas īsti nesaskaņojas ar smalki precīzo cilvēcīgu būtni imitējošo marionešu stilu.
Kopumā izrāde pārliecina ar kaislību uzlādētu artistisku spēli un daudzveidību, kas ļauj katram skatītājam noķert savu prieka momentu.
Domājot par saturu, varu tikai minēt, kāpēc šis stāsts ir mudinājis autorus to inventarizēt. Iespējams, tā ir sižeta autsaiderisma pozīcija, kur kolektīvās morāles nosodītais antivaronis Kazanova ir atklātāks par viltus tikumības aizstāvjiem
Varbūt atslēga uz izrādes ieceri atrodama masku spēlēs, aiz kurām visi mēs esam tikai ļaudis un visi esam aicināti par šo līdzību un grēcību draudzīgi paķiķināt. Pilnīgi noteikti izrāde nav dokumentāls personības pētījums, ne arī didaktiska tikumības/netikumības skola.
“Kazanova”, iestudējums Latvijas Leļļu teātrī
Režisors: Ģirts Šolis, mākslinieces Velta Emīlija Platupe, Vita Radziņa, komponists Mikus Frišfelds, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko, kustību konsultante Inga Krasovska.
Lomās: Baiba Vanaga, Dana Avotiņa-Lāce, Miķelis Žideļūns, Pēteris Galviņš.
Nākamā izrāde: 22. martā.
