Ko māca zaudējums? 0
Ja vecāks gūst spēlē uzvaru, bērns var nodomāt – viņš vinnēja tādēļ, ka ir lielāks, ir pieaudzis. Tādēļ svarīgi, kā mamma vai tētis izpauž savu vinnestu. Izrāda pārākumu, uzkrītoši lielās vai arī teic: esmu lepns un priecīgs, ka uzvarēju, tomēr spiežu arī tavu roku, jo tu cīnījies braši un godīgi, cerēsim, ka uzvarēsi nākamajā reizē. Pasakot mazajam labus, uzmundrinošus vārdus, radām viņā pozitīvu motivāciju.
“Tikpat svarīgi, kā pieaugušie reaģē uz zaudējumu spēlē. Vai sāk šķendēties: atkal šī nejaukā kaza vai (līdzīgi kā ikdienā burkšķ: apnicīgais darbs; dumjie simts deputāti; stulbais šoferis). Vai arī mierīgi teic: jā, man gadījās neveiksme, bet es turpināšu piedalīties, sparīgi došos uz priekšu. Turklāt no sirds izsaka prieku par to, kuram izdevies vinnēt,” uzsver Gunta Andžāne.
Nereti gan vecāki speciāli padodas bērnam, ļauj mazajam uzvarēt. Vai tas ir pareizi? “Mākslīga padošanās neko labu nerāda un nedod. Šādi mācām bērnam, ka ir iespējama negodīga spēle. Ja vecāki visu laiku padosies, bet bērns tik uzvarēs, mazajā tiks kultivēta sajūta, ka ir pats neuzvaramākais pasaulē, visi pārējie nav nekas. Bieži vien vecāki domā, ka atvase nelielo padošanos nepamanīs, bet tā nav, bērns vienalga jūt. Protams, ir reizes, kad ir jāizmanto šī viltība – padoties. mazais ir sasirdzis vai ļoti noskumis, varbūt vajag viņu pažēlot. Jājūt situācija, – kas šajā brīdī ir bērnam svarīgākais – stiprināt sāncensības garu vai veicināt ticību saviem spēkiem. Diez vai ir labi, ja tēvs saka trīsgadīgajam dēlam: sacenšamies, skrienam no šīs svītras līdz tam kokam, un pats uzreiz aizjož, cik spēka. Varbūt šī ir tā situācija, kad tomēr piekāpties mazajam,” pasmaida psihoterapeite.
Svarīgi! Nevajag censties uzvarēt par katru cenu, jo svarīgākais ir spēles process un kopā pavadītais laiks. Uzvara gan sniedz gandarījuma sajūtu, rada zināmu eiforiju, bet dziļākajā būtībā tieši zaudējums ir tas, kas uzjunda cīņas sparu, motivē iesākto turpināt.
Izmēģinājuma lauciņš dzīvei
Jebkuram no mums spēle ir labs savstarpējās komunikācijas materiāls un izmēģinājuma lauciņš dažādām emocijām. Iespējams uzzināt un novērtēt, kā tuvinieks vai draugs reaģē stresa situācijā, kā veido argumentus un pieņem lēmumus. Mācīties no tām emocijām, kas spēles laikā rodas citiem, un kā viņi tās prot izpaust un kā tikt ar tām galā. Iespējams pamanīt, kā es pats uzvedos.
Bērns jau kopš agrīna vecuma dzīvi uztver kā spēli. Tomēr klasiskais spēļu vecums ir no sešiem līdz divpadsmit gadiem. Tas tādēļ, uzsver psihoterapeite, ka tieši šajā vecumposmā seksuālā enerģija sublimējas par izziņas enerģiju. Bērns ir atvērts, zinātkārs, ir gatavs visu psihoemocionāli uzzināt, gūt pieredzi, mācīties. Vecāki šajā vecumā var bērnam daudz dot, piemēram, ļaujot atvasei izmēģināt dažādas jomas, pulciņus, nodarbes. Jo kā gan, to neizdarot, varēsim uzzināt, kas mūsu bērnam der un patīk?!
Ja vecāki allaž vēlas būt varas pozīcijā – esmu liels un zinu, kā tev jādara, klausies, ko sacīšu, skaties no manis, pamazām var zust savstarpējā uzticēšanās. Spēlē tas neiet krastā, šis process prasa radošu pieeju. Protams, spēlē ir konkrēti noteikumi: met kauliņu; seko skaitlim, kas uzkritis; izdari savu gājienu īstajā brīdī… Tajā ir savas robežas, zināma veida rāmis. Bet tieši tas bērnam ir nepieciešams. Arī dzīvē mazajam vajag rāmi un robežas, citādi jūtas apjucis, nesaprot, cik tālu var iet, kur ir viņa pienākumi un tiesības.
“Lieliski, ja ģimene aizraujas ar galda vai citām kopīgām spēlēm. Nereti konsultācijā vaicāju, lai mazais uzzīmē, ko dara kopā ar vecākiem. Pēc tam bildītē ieraugu cilvēciņus, kas sēž pie televizora un skatās tajā. Viņi ir kopā vienā telpā, taču neko kopīgu nedara. Līdzīgi kā virtuāla komunikācija ir pavisam kas cits, nekā dzīva apmaiņa emocijām. Tās ir kā mākslīgās puķes – skaistas, bet tomēr tikai no plastmasas vai auduma. Tās nav īstas,” salīdzina Gunta Andžāne.
Svarīgi! Spēle bērnam var iemācīt daudz: sākot ar skaitīšanu un beidzot ar loģisko vai simbolisko domāšanu, spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, attīstīt iztēli, radošumu. Ļauj mācīties savstarpējo attiecību smalkās nianses.
