Lielupes labajā krastā atradās arī pirms tam šeit darbos sadzīto jelgavnieku izveidotie ierakumi. Aculiecinieki stāsta, ka tajos bija samesti no Jelgavas veikaliem un neaizskaramo rezervju noliktavām izvākti audumu baķi, gatavie apģērbi, medus podi, konfekšu kastes un stiprie liķieri. “Kad dūša bija uztaisīta, mēs nolēmām, ka tik un tā visam beigas un ka jāiet karot. [..] Lielupe un tās labais krasts kļuva par īstu nāves joslu. Krievi nostiprinājās uz pils saliņas pēc tam, kad mēs viņus atsviedām no labā krasta. Visa zeme starp Kalnciema šoseju un upi bija mīnu saārdīta. Par spīti nepārtrauktai bombardēšanai un artilērijas apšaudei, krievi daudzas reizes cēlās pāri Lielupei, un viņu upuri bija milzīgi. Tas pats notika ar mums. Pa Lielupi uz leju peldēja simtiem līķu,” šādi četru dienu cīņas iepretī Jelgavas pilij ir attēlotas kāda kapteiņa Kauliņa komandētās latviešu sardzes rotas karavīra atmiņās. 7
Jelgavas aizstāvēšanā piedalījās arī Sarkanā Krusta māsu skolas medmāsa J. Eihmane, kas vispirms pieredzēja nežēlīgo bombardēšanu, bet tad palika pilsētā, lai sniegtu palīdzību latviešu karavīriem. Ar somu plecos un Sarkanā Krusta zīmi viņa devās dzelzceļa stacijas virzienā, bet tad sākās atkāpšanās un vairs nebija iespējams izvest kritušos, taču ar dažiem zirgiem līdzi vesti ievainotie, kuri krita pretinieka gūstā Grēbnera parkā kopā ar medicīnas personālu. J. Eihmane līdz pat pēdējam centās glābt kāda ievainota latviešu leitnanta dzīvību, no sava priekšauta izveidojot spiedošu pārsēju, jo medicīnas soma viņai jau bija atņemta. Viens no sarkanarmiešiem, kuram kājās tagad bija leģionāram atņemtie zābaki, savai nolaupīto pulksteņu kolekcijai pievienoja arī medmāsas pulksteni, bet kāds cits no rīta iedrāzās teltī un ar mašīnpistoli nošāva ievainotu latviešu virsnieku. Pateicoties Dr. Ringoldam Čakstem, dzīvību saglabāja Jelgavas slimnīcas infekcijas nodaļas tīfa istabās paslēptie leģionāri, kuriem deva dzert inficētu pienu, lai noturētu augstu temperatūru. Tomēr tie, kuri atradās smagi ievainoti uz ielām, bija lemti nāvei, jo “tajā ellē, kas toreiz valdīja Jelgavā, neviens vairs viņiem nevarēja palīdzēt”. Šodien Jelgavas aizstāvju piemiņu godina 1995. gadā atklātais piemineklis Grēbnera parkā, taču viņu vārdu un likteņu apzināšana būtu pelnījusi daudz lielāku uzmanību. Iespējams, arī “Mājas Viesa” lasītāju vidū ir ģimenes, kuru privātās kolekcijas vēl šodien glabā foto, dokumentus, vēstules vai atmiņas par Zemgales metropoles Jelgavas nopostīšanu un latviešu karavīru izmisīgo cīņu par savu pilsētu.
