“Cilvēku panika un izmisums nav aprakstāms” 7
27. jūlijā dienas vidū ar pēdējo kuģīti, kas bija pārpildīts ar cilvēkiem un mantu saiņiem, pa Lielupi no Jelgavas uz Emburgu kopā ar māti Otīliju devās tolaik deviņgadīgā Nelda Gūtmane (vēlāk Kraukle), kas vēl šodien spilgti atceras padomju aviācijas parādīšanos brīdī, kad kuģītis bija tikko izgājis cauri dzelzs tiltam. “Cilvēku panika un izmisums toreiz nav aprakstāms. Daži pasažieri metās ūdenī, lai peldus sasniegtu krastu. Kuģītim tuvojoties Ānes muižas steķiem, cilvēki savus saiņus centās izsviest krastā, lai pašiem būtu vieglāk nokļūt malā. Daudzi no tiem sakrita ūdenī, citi, atsitoties pret zemi, saplīsa, koferi atvērās, un panikas pārmāktais pūlis sabradāja visu – traukus, drēbes, pulksteņus, grāmatas, visu to, ko katrs vēl cerēja izglābt. Domāju, ja kāds cilvēks pakluptu, arī viņu samītu.”
Jelgavas nopostīšanu pieredzēja arī Lauksaimniecības akadēmijas prorektors Andrejs Teikmanis, kurš 28. jūlija agrā rītā bija novērojis padomju tanku parādīšanos pilsētas dienvidu nomalē. Ap plkst. 10 – 11 aviācijas uzlidojumos aizdegās aerodroms un netālu no tā novietotās benzīna un smēreļļu noliktavas, kā arī linu fabrika. “Ārpilsētas koka mājiņas dega kā sērkociņu kastītes. Visa pilsēta tinās liesmu jūrā; uguns strauji virzījās no lidlauka uz stacijas pusi. Redzēju atkal Trīsvienības baznīcas torni baigi atspīdam, kad dega rajons ap Lindes viesnīcu. Pakāpeniski liesmu jūra pārnesās uz Akadēmijas, Katoļu un citām ielām; gandrīz visa Jelgava jau dega. No pilsētas ziemeļaustrumu nomales raudzījos, ka uguns pamazām tuvojās rajonam, kur atradās mans dzīvoklis. Skatoties Jelgavas liesmu jūrā jutu, ka tagad sadeg mana gadiem krātā bibliotēka, manuskripti, zinātniskie materiāli, gleznas, fotogrāfijas, mīļas lietiņas… ar vienu vārdu sakot – viss, kas man bija tik tuvs un tik dārgs,” tādas bija A. Teikmaņa izjūtas, atstājot Jelgavu 28. jūlijā ap plkst. 14 ar to vien, kas tobrīd bija mugurā. Tumsai iestājoties, viss apvārsnis Jelgavas pusē bija gaišs no degošās pilsētas, kuras ugunsgrēka atblāzma bija redzama vēl trīs naktis pēc kārtas Rīgā. To Teikmaņu ģimene sasniedza drīz pēc pusnakts, bet jau vēlāk devās ar bēgļu gaitās uz Zviedriju.
Skolotāja A. Veisberga meita Benita pilsētas bombardēšanas laikā 27. jūlijā bija paslēpusies kādā patvertnē Saviesīgās biedrības dārzā iepretim Jelgavas meiteņu ģimnāzijai, kur pavadīja arī visu nakti. Nākamajā rītā patvertne bija uguns un dūmu ieskauta, jo tās rajonā sākās apšaudīšanās un aizdegās arī apkārtējie nami. Savu tēvu brīnumainā kārtā uzmeklējot tikai vairākus mēnešus vēlāk Vācijā, Benita atcerējās, ka todien Jelgavā “vīrieši no tuvējā restorāna nesuši zelteri un augļu ūdeni, ar to slapinājuši patvertnes durvis un ventilācijas caurules, lai tās lielā karstumā un dzirkstelēs neaizdegtos. No degošajām mājām iedzīvotāji rāva laukā, cik varēja, savu iedzīvi – krēslus, galdus; kāda ģimene paspējusi pat no otrā stāva nomest klavieres; bet viss pēc īsa laika turpat ielas vidū sadega.” Pamest savu paslēptuvi un sasniegt Dobeles šoseju B. Veinbergai izdevās tikai dienu vēlāk, kad visa apkārtne jau bija pārvērtusies pelnu, kūpošu gruvešu un telefona vadu mudžekļu kaudzē.
