“Karstums un drausmīgas liesmas” 7
Pirmais padomju aviācijas uzlidojums Jelgavai notika 24. jūlija pievakarē, taču tam vairāk bija biedējošs raksturs, cieta vairākas ēkas Sv. Nikolaja baznīcas rajonā, un dažas bumbas, kas bija mērķētas uz Jelgavas apgabala komisāra fon Mēdema rezidenci, nokrita pils parkā un pagalmā. Uzlidojumu pilsētai no tālienes novēroja arī Hercoga Pētera ģimnāzijas skolotājs Arturs Veisbergs, kurš vēlāk ar velosipēdu devās apraudzīt bombardēšanā cietušo rajonu starp Pētera un Mātera ielu. “Bija sagrauti vairāki viena un divstāvu namiņi, drupas klāja ielu; ugunsdzēsēji bija izvilkuši savas šļūtenes no attālākām ielām, jo arī hidranti bija sapostīti. Šur tur kūpēja, bet lielāku uguni nekur nemanīju. Par spīti pusnakts stundai, cilvēku nelaimes vietā bija daudz. Ātrās palīdzības vai citu slimnieku transporta mašīnu neredzēju, bet droši vien pirmajā Jelgavas bombardēšanā vajadzēja būt arī cilvēku upuriem, jo uzbrukums nāca negaidīts, bez iepriekšēja sirēnu brīdinājuma.”
Ar daudz vairāk upuriem izvērtās padomju aviācijas uzlidojums Jelgavas dzelzceļa stacijas apkārtnei, kas norisinājās trīs dienas vēlāk un radīja paniku civiliedzīvotājos, kuri steigā centās pilsētu atstāt. Zaļenieku pagasta Ūziņu bibliotēkā nonākušās skolotājas Kamillas Šūlmanes piezīmes liecina, ka viņa 27. jūlijā dienas vidū no Dubultiem ar kuģīti ieradās Jelgavā un centās nokļūt pie savas māsas un viņas bērniem Stedelniekos. Pilsētā jau atradās kara noskaņās, pie Lielupes bija izraktas tranšejas, kas nereti šķērsoja māju pagalmus, tika pļauti meldri un izcirsti krastmalas krūmi. “Nonākusi Vaļņu ielā, dzirdu lidmašīnu rūkoņu, bumbu sprādzienus. Aiz kādas sētas paceļas augsts, melns dūmu stabs, uzšaujas liesmas, gaiss šņāc. Krīt jaunas bumbas. Ieskrienu pirmā lielākā nama durvīs – tur daudz ļaužu priekšā, visi kurn, ka tik lielam namam nav iekārtota patvertne. [..] Jelgavā panika. Ielas pilnas mantu apkrautiem ļaudīm, kas bēg no pilsētas laukā. Ielas piebirušas logu stikliem, māju logi pusizrauti karājas pie eņģēm. Cilvēki skraida ar mantu saiņiem,” tādi bija K. Šūlmanes piedzīvojumi pilsētā, no kuras viņa izkļuva bēgļu ratos Tērvetes ielas virzienā. Pa ceļam no melnos dūmos un liesmās ieskautās Jelgavas stacijas viņas pajūgam pievienojās kāds dzelzceļnieks, kura žakete līdz pat plecam bija asinīs. Viņš bija palīdzējis stacijā nest ievainotos, jo divos uzlidojuma viļņos tika daļai no pasažieriem izdevās pamest vilcienu ešelonus un meklēt glābiņu pretgaisa aizsardzības patvertnēs, bet daudzi no viņiem gāja bojā.
Jelgavas dzelzceļa stacijas apkārtne pēc tās bombardēšanas ir redzama arī dažās fotogrāfijas, kur saskatāmi saārdītie sliežu ceļi ar eksploziju karstumā deformētām un savērptām sliedēm un sadegušiem vagonu karkasiem. “Preču stacijā šai laikā atrodas naftas vilciens, kas bija atvedis naftu Jelgavas lidlaukam, un lidotāji ar autocisternām to nogādā lidlaukā. Blakus naftas vilcienam novietots munīcijas vilciens, bet aiz tā – pārpildīts bēgļu vilciens. Sarkano lidoņu mestās bumbas trāpa stacijas ēkas galu un nogalina dažus no stacijas ierēdņiem. Citas krīt stacijas laukumā, kur ievaino un nogalina dažus cilvēkus, bet divas bumbas iekrīt preču stacijā, un viena no tām trāpa naftas vilcienu, kas momentā sāk degt un visu preču stacijas rajonu pārvērš uguns jūrā. Liesmas pārsviežas uz blakus esošo munīcijas vilcienu, kura vagoni aizdegas un munīcija tajos sāk eksplodēt. Tas viss prasa no bēgļu vilciena ļoti daudz upuru. Benzīna tanki eksplodē un aplaista ar degošu benzīnu tuvāko apkārtni. Nelaimīgajiem bēgļiem nekādu palīdzību nevar sniegt, to neatļauj karstums un drausmīgās liesmas,” – lūk, kā šo mūsdienās tā arī neapzināto cilvēku likteni savās atmiņās ir attēlojis kapteinis Jānis Grīnvalds. Mazāk zināms ir, ka tobrīd Jelgavas dzelzceļa stacijā bija apstājies arī vilciena sastāvs ar 1200 Salaspils nometnes ieslodzītajiem, kurus pārveda uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni. Pēc kara pazīstamais rakstnieks Miervaldis Birze vēlāk atcerējās, ka “pirmais smagais pārdzīvojums bija brauciens cauri Jelgavai, kas bija tikko no krieviem bombardēta un dega. Apsardze rīkojās ļoti saprātīgi no viņu viedokļa – mūs iebīdīja vienā blakusceļā un pati aizgāja kaut kur projām, kamēr tur visapkārt dega vagoni, un tikai vēlāk mūs tur izvilka ārā”. Trešajā uzlidojuma vilnī pievakarē daļa no pilsētas tika pārvērsta drupu kaudzē, pārtrūka telefona sakari un ūdens apgāde. 28. jūlijā padomju uzlidojumi bija vērsti pret Jelgavas aerodromu, kopā pilsētas bombardēšanā bija iesaistīti 62 padomju bumbvedēji un 56 iznīcinātāji.
