Kautuvju bizness – pa skarbo un bez draugiem 0
Autors: Uldis Graudiņš
Liela daļa no Latvijā pērn nokautajiem 93 496 liellopiem, 452 533 cūkām, 22 273 aitām un 17 miljoniem putnu vesti uz pašiem audzētājiem nepiederošām kautuvēm. Kā atzīst lauksaimnieki un kautuvju īpašnieki, ar sadarbības partneri ne vienmēr izdodas rast sapratni samaksas un gaļas kvalitātes jautājumos. Par šābrīža aktualitātēm šajā jomā uzklausījām divu bioloģisko kautuvju – SIA Lāses AM un SIA Ceplīši – saimniekus Aigaru Melderi un Andi Segliņu, kā arī liellopu tirdzniecības uzņēmuma Baltic Vianco Trading vadītāju Almu Bērziņu.
– Kādas tendences patlaban ir vērojamas kautuvju biznesā?
A. Melderis: – Kautuvēm paliek aizvien mazāk darba. Mums ir jānotur vismaz esošais darbības līmenis. Kādreiz kautuves saņēma valsts atbalstu, zemnieks saņēma vērā ņemamu piemaksu par to, ka dzīvnieks ir palicis un nokauts Latvijā. Tas bija pareizs atbalsts. Mēs šā iemesla dēļ arī paši domājam par dzīvnieku nobarošanu. Man patlaban nav laika skaidrot, kādus un cik daudz lopu citi audzē. Izdevīgāk ir pašam uzbūvēt fermu 1000 liellopu galvām, lai būtu piedāvājums, ar ko liellopu gaļas tirgū ieiet.
A. Segliņš: – Pirms 20 gadiem piena govs kautķermenis svēra 140–200 kg, šobrīd jau 300–400 kg. Vajadzētu kā agrāk – par bulli, kas pārsniedz 400 kg un kas audzēts Latvijā, zemniekam piemaksāt. Kādreiz šī piemaksa bija 60 latu, tagad tie būtu 84 eiro. Ja tas ir smagāks – vēl vairāk. Tolaik zemnieki bija ieinteresēti audzēt lopus Latvijā. Ja būtu šāds atbalsts, Latvijā paliktu vairāk nodokļu. Valstij ir jārēķina, kas ir izdevīgi. Gaļas ražotājs var saņemt naudu divos veidos – par izkāvumu un par dzīvsvaru. Ja govs smagāka, labāk barota, viņš saņem vairāk. Kautuvju bizness ir pa skarbo un draugu tajā nav.
– Kā pietrūkst, lai pašmāju liellopu gaļu varētu eksportēt?
A. Melderis: – Svarīgs eksportā ir gaļas pH. Lai tas būtu atļaujamā līmenī, dzīvnieks nedrīkst būt audzis stresā, tam jābūt pareizi barotam. Patlaban nevaru visiem zemniekiem paskaidrot, ka pH līmenis nosaka gaļas cenu. Viņi to nesaprot. Zemnieks labāk pārdod lopu uzpircējam dzīvsvarā, nevis pēc izkāvuma, kad mēra pH līmeni. Šā iemesla dēļ par sadarbību nevar runāt. Kad aizrādi zemniekam, viņš ļoti uzvelkas. Gaļa ar paaugstinātu pH līmeni paliek Latvijā, par to nevar maksāt augstāku eksporta tirgus cenu.
Kautuvē redzam, ka aptuveni ceturtajai daļai no atvestajiem dzīvniekiem neatbilst pH, daudzi neatbilst klases svaram – mums vajag buļļus no 300 līdz 380 kg gaļai ar 2., 3. tauku klasi, jo gaļas liemeņus eksportējam uz citām valstīm. Vienu divas tonnas neatmaksājas vest uz ārzemēm, vajag vismaz 20 tonnu. Patlaban neviens ražotājs šādu daudzumu nevar nodrošināt. Tie ir 80 dzīvnieki. Mūsu apstākļos ir jāsavāc gandrīz 130 dzīvnieku, jāšķiro pēc pH un citiem rādītājiem. Kad vienreiz zemniekam pastāsti par dzīvniekam neatbilstošu pH, nākamajā reizē viņš tev dzīvniekus nepārdod. Nav iespējams strādāt. Tāpēc uz gaļiniekiem neiespringstam. Vienmēr rodas domstarpības. Mēs, Lāses AM, patlaban lēnām atsakāmies no sadarbības ar saimniecībām, kam pastāvīgi ir neatbilstošs pH līmenis. Tas ir atkarīgs arī no turēšanas. Mēs no savas saimniecības Kolumbi vedām uz kautuvi govi ar savainotu kāju, kurai vajadzētu būt paaugstinātam pH līmenim. Nebija. Vēl nevienam Kolumbos audzētajam dzīvniekam nav bijis paaugstināts pH līmenis.
A. Segliņš: – PH ir gaļas skābuma rādītājs. Pieļaujamā norma ir līdz 5,8. Lielāku skābumu iegūst, ja dzīvniekam ir iekaisums, ja tas nav barots ar pareizu barību, ja ir bijis, piemēram, stress vai kaulu lūzumi. Šo gaļu izmanto termiskai pārstrādei. Derīguma termiņš paskābinātai gaļai ir īsāks nekā gaļai ar normālu skābumu. Tāpēc tā ir lētāka. Šādas gaļas īpatsvars mūsu kautuvē ir aptuveni 10%. Jā, atzīstu, daudzi zemnieki nesaprot, kāpēc viņi saņem mazāku maksu par gaļu ar paaugstinātu pH līmeni. Ir lietas, ko mēs nevaram ietekmēt, zemnieki arī dara, ko var.
– Kāpēc zemnieki joprojām gatavi pārdot dzīvnieku dzīvsvarā?
A. Melderis: – Latvijā es pirmais sāku gaļu iepirkt pēc ES klasifikācijas, tas ir, pēc izkāvuma. Esmu celmlauzis šajā jomā. Pirms pieciem gadiem kāvām 800 dzīvniekus mēnesī. Kad sākām pirkt un maksāt ražotājiem pēc izkautā, apgrozījums kritās uz pusi. Es pērku dzīvniekus tā, kā jāpērk. Parasti kautuvei pārdod vājās, slimās govis. Saimnieki fiksē vājās piena govis, zina, ka tās labāk pēc dzīvsvara pārdot. Tomēr labos dzīvniekus vēlas pārdot pēc izkautā. Normāls saimnieks saprot – tad gaļas iznākums ir lielāks. It kā ir ES regula, ka par gaļu ir pēc izkautā jāmaksā, tomēr tā nedarbojas līdz galam. Zemnieku ir grūti pārliecināt, kas ir pH un kas ir stress.
Agri vai vēlu visi uzpircēji nonāks pie nepieciešamības maksāt par izkāvumu un ievērojot atbilstošu pH rādītāju. Zemniekiem pārdošanai būs jāražo kvalitatīva gaļa. Šābrīža attieksme drīz beigsies.
– Kāda ir jūsu kautuves jauda, un kur realizējat gaļu?
A. Segliņš: – Ceplīši pavisam mēnesī nokauj 400–500 lopu. Pēc tiem paši braucam pakaļ. Mēs trīs reizes nedēļā kaujam vien liellopus – buļļus, govis, teļus. Piegādātājiem cenšamies samaksāt septiņu dienu laikā. Pirms aptuveni pieciem gadiem ieguvām bioloģiskās kautuves sertifikātu, tas ir jāatjauno ik gadu. Ar bioloģisko metodi audzētos liellopus arī marķē atbilstoši. Kautuve pārdod kautķermeņus, gaļu, subproduktus. Turpat pie kautuves ir izveidots Anda Segliņa uzņēmums Lēdurgas miesnieks, kas ražo gaļas pārstrādes produktus – aptuveni 5 tonnas ik dienu, tostarp 2 tonnas svaigās gaļas. Nelielu daļu gaļas pārstrādā, lielāko daļu kā kautķermeņus eksportē galvenokārt uz Nīderlandi – 20 tonnas nedēļā. Eksportējam arī bioloģisko gaļu. Par to gan nepiemaksā. Gaļas produktus pārdodam arī Igaunijā.
Problēma nozarē ir darbinieki. Vajag jaunus, fiziski spēcīgus cilvēkus, tomēr viņu nav. Mums kautuvē pavisam ir 25 darbinieki. Piedāvājam viņiem konkurētspējīgu atalgojumu. Mums īpaši nekas netraucē. Ar uzņēmību var ar visu tikt galā. Ceplīši darbojas bez aizdevumiem, tiekam galā arī bez ES fondu naudas atbalsta.
A. Melderis: – Mēs vedam gaļu, liemeņus uz Dāniju, Nīderlandi un Poliju. Sadarbojamies ar transporta firmu. Kas paliek pāri, Latvijā ņem Maxima un gaļas pārstrādes uzņēmums Forevers.
Kādu cenu pircēji piedāvā, tādu gaļu tiem pārdodam. Neslēpšu, Latvijā paliek visa mazvērtīgā gaļa, tā sauktie nelikvīdi. Latvijā nav liellopu gaļas tirgus. Restorānu patēriņš ar Argentīnas un Brazīlijas gaļu veido nelielu īpatsvaru. Lopus pērkam teritorijā līdz Daugavai, tālāk transporta izmaksas būtu pārāk augstas. Darbojamies bez starpniekiem. Bioloģiskos lopus kaujam vienu reizi nedēļā. Cenas starpība starp bioloģisko un konvencionālo gaļu ir 50 centi uz vienu kg. Mums Latvijā vidējais gaļas iznākums no lopa ir 220–230 kg. Liellopu gaļu no kautuves sūtām uz citām valstīm. Zemnieki patlaban par dzīvo teliņu saņem vairāk nekā par izaudzēto.
– Kādas ir nākotnes ieceres un perspektīvas?
A. Melderis: – Nākotnes ieceres saistās ar eksportu. Ar cūkgaļas cenu Eiropā konkurēt nevaram, pagaidām varam tikai ar liellopu konkurēt. Latvijā patlaban ir vislētākā liellopu gaļa Eiropā. Liemeņa cena vidēji Eiropā ir 3,45 eiro/kg. Latvijā tā ir tikai 2,20 eiro/kg. Lauksaimniecības datu centrs, pievienojot govis kopējai statistikai, to bojā. Nelikvīdi nosit cenu zem 2 eiro/kg. Tad uz kautuvi no PVD skrien inspektors un prasa, kāpēc Latvija cenu sit uz leju? Ja reāli tā patiešām tāda ir, ko var darīt?
ES dalībvalstīs dzīvniekus ar tādām problēmām utilizē, nevis izmanto kā kautuves produktus. Mums Latvijā kautuves cīnās par izdzīvošanu. Mēs esam tik maziņi, ka nevaram piedāvāt vajadzīgo daudzumu gaļas, lai noslēgtu pastāvīgu piegādes līgumu ar kādu kompāniju. Neviens mūs nopietni neuztver. Viņi saka – jums gaļa vienu brīdi ir un tad kādu brīdi tās nav. Eksporta valstīs gaļa aiziet uz sadali, tad to ievakuumē un sūta pa visu Eiropu. Mūsu gaļas kvalitāte ir atzīta. Pircēji ir ieinteresēti pirkt gaļu no Baltijas valstīm zemās cenas dēļ. Mēs nezinām, cik par gaļu maksā citu valstu saimniekiem. Zinām, ka mums ir viszemākā cena.
Latvijā ir pārāk daudz kautuvju. Polijā ir arī mazās kautuves. BRC sertifikātu vajag saņemt eksportam uz ES dalībvalstīm. Mazajās kautuvēs nedēļā var kaut noteiktu daudzumu dzīvnieku. Lietuvā pāris lielās kautuves darbojas. Mums nav stimula attīstīties, neredzu jēgu tam tik ilgi, kamēr būs atšķirīgas prasības lielajām un mazajām kautuvēm. Var izveidot 10 primitīvas kautuves, kaut to pašu daudzumu un nemaksāt naudu prasību izpildei. Ja valstī politika nemainīsies, nekas labāks nebūs. Visi cīnāmies par izdzīvošanu.
Lopkopjus iegāž zināšanu trūkums
Alma Bērziņa, liellopu tirdzniecības uzņēmuma Baltic Vianco Trading SIA vadītāja: – Latvijas saimniecības vairāk nekā kaimiņvalstīs darbojas ar bioloģiskajām metodēm, kas daudzos gadījumos nozīmē dzīvnieku nepieradināšanu pie cilvēkiem un, piemēram, pie kravas mašīnām. Kad notiek dzīvnieku iekraušana vešanai uz kautuvi, dzīvniekiem rodas liels stress, pH līmenis gaļā uzreiz kāpj. Turklāt pie vainas var būt arī šoferi. Paaugstināts pH līmenis nozīmē skābu gaļu. Tas savukārt nozīmē, ka gaļu nevar nogatavināt, tomēr liellopa gaļa obligāti ir jānogatavina pirms kvalitatīvas gatavošanas un pasniegšanas. Ja to nevar nogatavināt, tad viss liemenis ir jānodod pārstrādei, kas kautuvēm ir ekonomiski neizdevīgi. Parasti pH līmenis ir augsts buļļiem.
Nepietiekama piebarošana, izveidojies nepietiekams tauku daudzums – vēl viena problēma. Ja ir 1. tauku klase, cenas vienmēr ir zemākas.
Ļoti liela problēma ir saimnieku nezināšana un vēlme lopus nodot pārāk ātri. Ja kautsvars ir mazāks par 200 kg, cenas uzreiz ir zemākas. Cenas kāpums sākas no 220–250 kg kautsvarā.
Pārdodot atšķirtus teļus, nevis nobarotus lopus, neradām pievienoto vērtību. Nekad nebūs tā, ka visas saimniecības varēs nobarot lopus, tomēr atšķirto teļu pārdošanai nevajadzētu būt vissvarīgākajam tirgum. Mēs cenšamies darboties, lai radītu alternatīvu un iespēju pārdot citādi. Par laimi, ir saimnieki, kuri sāk piestrādāt pie barības kvalitātes un sāk saprast, ka ekonomiski izdevīgai nobarošanai ir jānodrošina noteikts barības daudzums. Mēs ar viņiem arī sadarbojamies.
Labi piemērotas šķirnes nobarošanai Latvijas apstākļos ir ekstensīvās šķirnes – Angusa, Herefordas un Limuzinas. Nobarotos lopus kaujam Lietuvā, Agaras kautuvē Biržu apkaimē. Latvijas pārstrādes uzņēmumiem pārdodam salīdzinoši niecīgu daudzumu liemeņu – tos, kas iegūti no vājiem lopiem. Nedaudz mūsu ražotā gaļa nonāk Rīgā, Steak Supply veikalā un vairumtirdzniecības tīklā Sanitex, kas to pārdod Latvijā. Patlaban darbojamies, lai nodrošinātu gaļas piegādes Rimi veikalu tīklam.
Kādas ir cenas?
– Mēs turam gaļas iepirkuma cenu par dzīvnieka kautsvaru vismaz 15% virs standarta tirgus cenas. Īstenībā tā ir 20–25% virs tirgus cenas. Par jaunlopiem kautsvarā maksājam 3–3,50 eiro/kg plus PVN, Latvijā šī cena vidēji ir 2–2,50 eiro/kg. Noteikti turēsim šādu attiecību, ja gadījumā vidējā cena valstī kāps. Vairāk vēlamies pirkt teļus un kastrātus. Buļļiem ir zemākas cenas. Krustojumi labāk aug. Dzīvsvaram ir jābūt 450–600 kg, lai kautsvars sanāktu 240–300 kg. Nobarojamo dzīvnieku vecums būs no 12 līdz 24 mēnešiem. Eiropā gaļas vidējā cena ir 3,70 eiro/kg, mēs to turam ap 3,40–3,50 eiro/kg – tātad Latvijas cena ir ļoti tuva Eiropas vidējai cenai. Eiropā ir daudz dārgāka zemes noma, citas pašizmaksu veidojošās pozīcijas un saimnieki redz rentabilitāti ražojot. Mums izmaksas ir zemākas, bet arī ir jāpelna. Audzēt liellopus gaļai ir izdevīgi. Tā ir arī pievienotās vērtības veidošana – tie nav vienkārši audzēti gaļas liellopi un eksportēti teļi, bet Latvijā ražota gaļa, ko piedāvāt patērētājam. Par bioloģiskajiem lopiem piemaksājam 30 eiro. Par bioloģiskiem kastrētiem lopiem arī piemaksājam 30 eiro, tā sedzot kastrēšanas izdevumus. Kastrētus lopus ir drošāk nobarot nekā buļļus, to ir vieglāk darīt tāpēc, ka nav jāpiebaro tik daudz spēkbarības, vēršiem labāk veidojas tauki un var saņemt labāku cenu.
Kautuves Latvijā
Patlaban ir atzītas un reģistrētas 86 kautuves, tostarp saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem atzītas – 49 mājas nagaiņu kautuves, 4 zaķveidīgo kautuves, 3 mājputnu kautuves, 3 medījamo dzīvnieku apstrādes uzņēmumi, 13 vietējam tirgum nelielos daudzumos un 14 reģistrētas kautuves zaķveidīgajiem un mājputniem mazos daudzumos;
– pērn kautuvēs Latvijā nokāva 93 496 liellopus, tostarp 5066 no citām valstīm ievestos liellopus, 452 533 cūkas, tostarp 62 122 no citām valstīm ievestās cūkas, 22 273 aitas, tostarp no citām valstīm ievestās 1122 aitas, un 17 miljonus putnu. Salīdzinājumā ar agrākajiem gadiem nokauto dzīvnieku skaitam Latvijas kautuvēs ir tendence nedaudz kāpt.
PVD atklātās neatbilstības kautuvēs*
PVD inspektori pavisam veikuši 256 pārbaudes, tostarp 193 bija plānveida un 63 – ārpuskārtas pārbaudes. Pārbaužu laikā ir sastādīti 10 administratīvie protokoli un piemērota 1380 eiro soda nauda.
Pērn šajā laika posmā veica 261 pārbaudi, tostarp 189 plānveida un 72 – ārpuskārtas, pārbaužu laikā sastādīja divus administratīvos protokolus un piemēroja 100 eiro soda naudu.
* Šā gada deviņos mēnešos
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
