Kautrīgās meitenes Ineses Vaikules olimpiskais tvēriens 0
Pašlaik Phjončhanā notiek paralimpiskās ziemas olimpiskās spēles, kas noslēgsies 18.martā. Šajās spēlēs Latvijas sportisti nepiedalās, jo programmā diemžēl vēl nav iekļauts bobslejs, kurā mums jau ir divkārtējais pasaules čempions. Līdz ar to “Olimpiskā studija” LTV1 darbu beigusi, un arī viena no tās vadītājām Inese Vaikule atgriezusies “4. studijā”, lai palīdzētu cilvēkiem risināt dažādas sociālās problēmas. Tomēr olimpiādes laikā piedzīvotās emocijas joprojām ir gana spilgtas, un Ineses darbakārtībā jauni izaicinājumi.
Kāds bija tavs ceļš uz sporta žurnālistikā nozīmīgo pasākumu – “Olimpisko studiju”?
Mans ceļš uz “Olimpisko studiju” ir bijis vairāk nekā četrus gadus ilgs, jo pirmoreiz piedalīties šajā projektā mani uzrunāja pirms Soču ziemas olimpiskajām spēlēm, par ko biju pārsteigta un priecīga. Sočos veiksmīgi sakrita vairāki svarīgi faktori, tostarp viena laika josla un “Olimpiskā studija” varēja sākties uzreiz pēc sacensību dienas beigām, kad emocijas vēl nebija rimušas. Turklāt mūsu sportistiem bija daudz medaļu (četras. – aut.), kuru skaitu papildināja bobslejistu pašā spēļu noslēgumā izcīnītās sudraba godalgas. Liels panākums bija arī hokejistu lieliskā spēle ceturtdaļfinālā, dramatiski zaudējot Kanādas izlasei, pēc kuras ķērām karstas emocijas, aicinot Latvijā palikušos hokejistus uz studiju. Iegūstot sudraba medaļu, skeletonists Martins Dukurs atzinās, ka viņa mīļākā grupa ir “Prāta vētra”. Brāļiem Dukuriem atgriežoties mājās, noorganizējām viņu tikšanos ar “Prāta vētras” puišiem mūsu studijā. Tas man atmiņā palicis kā ļoti īpašs laiks. Skatītāju atsauksmes bija ļoti labas, un radās pārliecība, ka arī sporta žurnālistikā varu sevi izpaust. Pirms tam sports gan nebija gluži svešs, jo esmu spēlējusi rokasbumbu un piedalījusies pat Latvijas izlases treniņnometnēs. Tāpat braukusi līdzi fanot uz pasaules hokeja čempionātiem. Droši vien tāpēc “Sporta studijas” čaļi izvēlējās redzēt mani savā pulkā šajā neilgajā olimpisko spēļu projektā. Sočos “Olimpisko studiju” vadīju kopā ar Reini Ošenieku, bet, kad viņš devās uz Rio vasaras olimpiskajām spēlēm, par manu partneri kļuva Uģis Joksts, ar kuru kopā atskatījāmies arī uz Phjončhanas spēļu notikumiem.
Kurš mūsu sportists bija tavs favorīts un par kuru – lielākais kreņķis?
Es patiešām izsāpēju to nakti, kad Martins Dukurs netika pie medaļas, jo nakts vidū cēlos augšā, lai justu līdzi. Lai arī iekšēji gatavojies palikt bez zelta, netikt pat uz goda pjedestāla Martinam bija liels trieciens – vismaz es to tā izjutu. Prieks arī tikpat likumsakarīgi par mūsu bobslejistiem, jo īpaši Oskaru Melbārdi, kurš pēc smagām traumām pierādīja, ka viņa sportista karjera vēl nav beigusies. Vienīgi žēl, ka bobsleja četrinieku sacensības šo prieku mazliet “noēda”. Bet cepuri nost par puišiem! Lai tikai viņi sevi mazāk šausta par neveiksmēm un vairāk priecājas par panākumiem.
Tandēmā ar Uģi izskatījās, ka “Olimpiskajā studijā” esat sadalījuši lomas – tu biji tā enerģijas pārpilnā, zinātkārā jautātāja, bet kolēģis – nopietnais, ieturētais eksperts.
Nē, lomas neesam dalījuši. Dzīvē Uģis ir daudz jestrāks un jautrāks nekā ekrānā, kur viņš tiešām ir izsvērti nopietns. Acīmredzot, ieraugot mani sev līdzās, tāda kļūst viņa dabiskā izturēšanās. Varbūt šādam līdzsvaram arī jābūt.
Zinu, ka ārpus darba laika Uģis šad tad kļūst par arboristu. Par ko tu gribētu kļūt?
Es labprāt gribētu nopietnāk nodarboties ar mūziku. Savulaik esmu beigusi akordeona klasi mūzikas skolā, taču kopš tā laika man pietrūcis iedvesmas ķerties klāt spēlēšanai. Vienubrīd sāku mācīties arī ģitārspēli, bet īpaši tālu ar to netiku. Vēl pagaidām nepiepildīts sapnis ir piedalīšanās orientēšanās sacensībās.
Sociālajos tīklos nesen kaismīgi tika kritizēts Justa pirmais iznāciens “Supernovas” vadītāja ampluā. Vai tu atceries savu pirmo publisko uzstāšanos?
Vispār uz skatuves mani pārņem milzīgs lampu drudzis. To sapratu jau mūzikas skolā pēc otrā koncerta, kurā uzkāpu un nokāpu no skatuves, nenospēlējusi ne noti. Tajā brīdī manā galvā bija izpleties melnais caurums, pat pirksti neko neatcerējās, bet, tikko atgriezos klasē, viss atkal bija kārtībā. Universitātē, filmējot uzstāšanos mācību procesam, atklājās, ka uztraucoties es ļoti mirkšķinu acis. Tas man piemīt joprojām, ko nespēju kontrolēt. Tomēr šo verdiktu neesmu ņēmusi vērā, un laikam par spīti, sekodama savam mērķim, esmu iemācījusies tikt ar uztraukumu galā. Ir bijuši melnie caurumi arī tiešajā ēterā, taču apzinos, ka no šādas situācijas var tikt laukā tikai ar savu iekšējo spēku un pārliecību. Neviens cits tajā brīdī nepalīdzēs, un zeme manā priekšā neatvērsies, lai arī kā man tobrīd to gribētos.
Tu darbojies arī LTV1 raidījumā “4. studija”. Kā tā atšķiras no “Olimpiskās studijas”?
Atšķiras diezgan būtiski. Arī te strādāju gandrīz četrus gadus. Kad mani šurp ataicināja, priecājos, ka varēšu apvienot darbošanos televīzijā ar līdzšinējo darbu radio “SWH”. “4. studijā” tēmas ir sociāli aktuālas, saistītas ar dažādām, dažkārt pat ne pārāk lielām problēmām, ko nevar uzņemties risināt lielie ziņu raidījumi.
Kāda no “4. studijā” skartajām tēmām arī tev pašai palīdzējusi kaut ko atrisināt?
Jā, esmu bijusi viena no sižeta varonēm. Tādu situāciju, kas mūs skar personīgi, jau ir ļoti daudz, un labi, ka ir šādi raidījumi. Tie liek cilvēkus apkalpojošiem uzņēmumiem būt uzmanīgākiem pret klientiem, jo pārsvarā publiskais tēls viņiem ir svarīgs. Man šķiet, tādējādi savstarpējā saskarsme mainījusies uz labo pusi. Uzņēmumi ir ieinteresēti atrisināt visas problēmsitācijas, lai cilvēki būtu apmierināti un nezvanītu televīzijai, kuras ietekme vēl joprojām ir liela. Bieži nākas dzirdēt stāstus, ka pusgadu ilgi nesekmīgi pūliņi problēmu atrisināt devuši rezultātus pāris dienu laikā pēc televīzijas ierašanās. Tāpēc prieks, ka darbs nav bijis veltīgs.
Sievišķīgums tev ir palīdzējis žurnālistes darbā?
Manuprāt, pozitīva attieksme pret dzīvi palīdz ikvienam cilvēkam un jebkurā profesijā. Ja gribu uzzināt svarīgu informāciju, man jābūt gana draudzīgai un uzticamai, lai informācijas sniedzējs būtu pārliecināts, ka saprotu sacīto un spēšu pareizi to interpretēt. Neapšaubāmi sievišķīgums man ir palīdzējis darbā, jo pārsvarā esmu strādājusi izteikti vīrišķīgos darba kolektīvos, un ceru, ka puišiem arī bijis interesanti ar mani kopā strādāt. To apzinoties, olimpisko spēļu studijā arī centos ienest sievišķīgo skatījumu uz lietām, par kurām diezin vai interesētos vīrietis, piemēram, bobslejistu tērpiem vai kāpēc Latvijas bobslejā un kamaniņu divniekos nebrauc meitenes, jo tas mani interesē arī kā sievieti.
Puiši nav aicinājuši uz pastāvīgu darbu “Sporta studijā”?
Pēc Sočiem sarunas bija, bet aizņemtības dēļ tā īsti nekas neizveidojās. “Sporta studijas” puiši ir pietiekami profesionāli šajā jomā, un uzskatu, ka bez mana pienesuma gluži labi var iztikt. Turklāt, kopš piedalījos dokumentālās filmas “Būt latvietim” veidošanā, mani sācis interesēt filmu žanrs. Kopā ar Sandiju Semjonovu esam uzrakstījuši projektu konkursam “Latvijas kods” un saņēmuši naudu dokumentālās filmas uzņemšanai par diviem brāļiem, ar kuriem iepazinos, vadot koncertu “Nāc līdzi Ziemassvētkos”, kas atbalsta bērnus un jauniešus ar īpašām vajadzībām. Vecākais brālis Kristaps kopš bērnības ir ratiņkrēslā un koncertā kopīgā priekšnesumā ar dziedātāju Dināru Rudāni repoja savu dzeju, ko radīja uz vietas pēc tā brīža izjūtām. Viņam līdzās aizskatuvē bija jaunākais brālis Krists, arī ļoti aktīvs puisis, BMX riteņbraucējs. Viņu tandēms bija kolorīts, no kura strāvoja liela mīlestība un lepnums vienam par otru. Pie tam abi piedalīsies arī Dziesmu svētkos, tikai katrs ar citu kori. Lai abus dēlus varētu finansiāli atbalstīt, viņu tētis strādā Īrijā. Šajā dzīvesstāstā saplūst kopā tik daudz laikmeta liecību, ka man šķita – jātaisa filma.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez rīta bučām bērniem.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Smaidīga, mērķtiecīga un aktīva.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Darba laiks ziņu aģentūrā BNS, kad biju Saeimas reportiere.
Labākā izklaide?
Ūdensprieki – ziemā peldbaseins, vasarā jūra vai kāds ezers.
